— Es nopirku to karti, viss ir godīgi, — es sacīju. — Viņa nav darījusi neko sliktu!
— Pieci dolāri šiem te ir divu dienu alga. Ja viņi redzēs, ka jūs esat tik devīgi, tad turpmāk uzmāksies jums katrā solī.
. Meitene berzēja delnas virspusi, kur pilots bija iesitis, un grozīja galvu šurp un turp, sekodama mūsu strīdam, nesaprazdama ne vārda.
Vecā Indija Bagzbija pienāca tuvāk un pacēla piecdolāru banknoti. — Divu dienu alga? — viņa pajautāja. — Tad es gribētu iegādāties kartes vismaz nedēļas vērtībā.
— Quatro, [3] — viņa klusi teica meitenei un vēl piebilda garu teikumu spāniski.
Spāniski? Nu bija pienācis brīdis, kad Lēdijas Bagzbijas sagādātie pārsteigumi vairs nelikās pārsteidzoši.
Ik gadu 20. martā un 21. septembri saule met pār ziemeļrietumu pakāpieniem ēnu, kas atgādina milzīgu čūsku — tumšu un līkumainu, tik lielu kā trešdaļa futbollaukuma. Tāda pati ēnas čūska spokainā pilnmēness gaismā parādās tieši pēc divpadsmit stundām tajās pašās naktīs.
Protams, kad tuvojāmies piramīdai pirmoreiz, es to vēl nezināju.
Jutu tikai to, ka piramīda vieš manī mistiskas bailes, it kā sauktu uz mums gadsimtiem cauri ar mirstošu meiteņu kliedzieniem un asinskāru priesteru dziedāšanu.
Ari Džoels to juta. Viņš turējās man pie sāniem tik cieši, ka saplakušais plīša lācītis katrā trešajā vai ceturtajā soli piesitās man pie gurna.
Tas, ka it visur bija redzami tūristi, palīdzēja. Tomēr ari tie izturējās klusi, runāja čukstus, it kā šī gadsimtu nasta visus nomāktu.
Mūsu pilots gan laikam neko tamlīdzīgu nejuta. Viņš gāja tik lieliem, nikniem soļiem, ka mums bija grūti sekot. Vecā Lēdija Bagzbija jau elsa un pūta; vainīgs droši vien bija arī karstums un raizes par gaidāmo satikšanos ar senjoru Kastiljo — lai cik labi būtu bijuši mūsu nodomi Džeimsvilā, kad saņēmām vēstuli.
Par spīti vecās kundzes lēnajai gaitai, mēs tomēr izlēmām turēties tuvāk viņai, lai gan atstatums starp pavadoni un mums kļuva āmen lielāks.
Beidzot viņš apstājās, nozibināja acis un gaidīja, līdz mēs pienāksim klāt. Tad, neteicis ne vārda, atkal sāka soļot uz priekšu, šoreiz lēnāk.
Mēs sekojām viņam uz klajuma ziemeļu galu — gājiens ilga minūtes desmit —, tad lejup pa taku, tik platu kā ceļš, taku, kas veda tieši džungļos.
— Svētā aka! — paziņoja Ralfs, pa ceļam ieskatījies kartē.
— Kur? —jautāja Maiks. Viņš lūkojās uz visām pusēm. — Es nekur neredzu ūdeni.
— Mums priekšā, — teica Ralfs.
Mūsu pavadonis piekrītoši noņurdēja, tad vēlreiz pārtrauca savu klusēšanu, teikdams: — Uzmanieties no zemiem kokiem! Čūskas.
Palūkojušies augšup, mēs visi saspiedāmies ciešāk kopā takas vidū un centāmies neatpalikt no pavadoņa.
Robainā koku ēna neko daudz neaizsargāja mūs no spiedīgā karstuma. Gaisu pildīja kukaiņu skaļā dūkoņa. Un šad tad manījām priekšā nozibam spilgtu švīku — papagaiļus lidojumā. Ja apstākļi būtu citādi, šie krāsainie zibšņi liktu mums pārsteigumā sasaukties. Taču mēs tikai sačukstējāmies, turēdamies pilotam cieši aiz muguras.
Tad mēs jau atradāmies vietā, kur beidzās ceļš un sākās puslokveida klinšu ieplaka. Tās tālākajā malā, kur tīrā kaļķakmens loks bija robains, meksikāņu strādnieki, stāvēdami uz platformām, ar lāpstām un kapļiem drupināja klinti.
Mūsu uzmanību tomēr galvenokārt saistīja ūdens dziļi, dziļi lejā — mierīgs un zaļš.
Ko tika teicis Ralfs? Sešdesmit pēdu dziļš.
Septiņdesmit pēdu kritiens lejup — sešdesmit pēdās noslēpumainas tumsas. Kā tu justos, sasaistīts un bezpalīdzīgs, kad priesteri sāktu šūpot tevi turp un atpakaļ, lai iesviestu ūdenī? Kā tu justos, krītot lejup, kur tev jāšķeļ šī rāmā virsma, jāslīkst…
Pilota balss iztraucēja manas iedomu šausmas.
— Senjor Kastiljo! — viņš skaļi kliedza strādniekiem tālumā. — Senjor Kastiljo! Man jums ir kāds nepatīkams pārsteigums!
Izdzirduši senjora Kastiljo vārdu, strādnieki otrpus Svētās akas ātri palūkojās apkārt, pēc tam sastinguši stāvēja un gaidīja viņa parādīšanos.
Kāpēc šis cilvēks izraisīja tādas bailes?
Un ko viņš darīs ar mums?
— Senjor Kastiljo! — pilots atkal sauca. — Senjor Kastiljo!
Beidzot no ēnas piecēlās kāds vīrs, tik neliela auguma, ka, krēslā sēžot, bija gandrīz nesaskatāms. Mums bija pietiekami laika viņu aplūkot, kamēr viņš uzmanīgi virzījās pie mums gar akas malu.
Ja Vecā Lēdija Bagzbija tēloja savu lomu, uzlikusi galvā tropu cepuri, tad šis vīrs, jādomā, varēja būt bijis pats pirmais pircējs šādu tērpu veikalā — viņš bija nopircis tur visus pārējos apģērba gabalus.
Viņam kājās bija platas dzeltenbrūnas bikses, kuru abas staras no augšas līdz apakšai rotāja aizpogājamas kabatas, mugurā — tieši tāda pati veste ar tikpat daudz kabatām. Zem tās — krekls pabāla iedeguma krāsā. Josta ar cieši piebāztām mazām kabatiņām. Un galvā, protams, tropu cepure. Taču šai cepur ei Idāt bija vēl ari smalks odu tīkls, kas aizsedza vīra seju un kaklu. Augumā viņš nebija daudz garāks par Lisu, bet neskaidri saskatāmie sejas vaibsti aiz tīkla rādīja, ka viņš ir pusmūža cilvēks.
— Ja, Džounsa kungs, kas par lietu? — viņš bažīgi sauca, atnācis līdz ceļam. — Kādas nepatikšanas jūs esat atvedis senjoram Kastiljo?
Runasveids liecināja, ka viņš ir amerikānis, tāpat kā mūsu pilots.
— Cik reizes man būs jāsaka, lai tu beidz "kun- got"? — atbildēja Džounss un ar plašu žestu norādīja visapkārt. — Tu neesi nekāds izsūtāmais zēns. Šeit nav Hiltona viesnīca. Te ir sviedrētava pašā nekurienes vidū.
— Piedod, Džouns… tas ir, Fred. Tikai senjors Kastiljo…
— Iedveš tev bailes, sīkaļa. Nu, kur viņš ir?
— Meridā. Senjors Kastiljo galvaspilsētā tiekas ar valdības pārstāvjiem. Bet, lūdzu, nestāstiet to maniem strādniekiem! Citādi viņi kļūs vēl slinkāki. Tā ka es nevaru neko līdzēt, man…
— …ļoti žēl, vai ne? Tā tu gribēji teikt, vai ne? Tev vienmēr loti žēl, vai ne tā?
Mazais vīrelis nolieca galvu.
— Rrr! — ierūcās Freds. Vīrelis satrūkās.
— Nesaprotu, kā Kastiljo varēja uzticēt tev sava vietnieka amatu šajos izrakumos! — Freds nospļāvās sarkanīgajos putekļos sev pie kājām. — Un tagad mums te ir grūtības.
Freds ar īkšķi norādīja uz mūsu pusi.
Mazais cilvēciņš uzmeta mums ātru skatienu un tad atkal nodūra galvu. — Liekas ļoti jauki tūristi, — viņš noteica.
— Kā tad, — sacīja Freds. — Tiešām jauki tūristi! Tas ar saplēsto lācīti ir Džoels Kids.
Vīrelis pacēla galvu, tad noņēma no sejas tīklu, atsegdams mazu deguntiņu un gaišas, neiedegušas krunciņas acu kaktiņos.
— Džoels Kids? Un tā ir viņa grupa? Ak Dievs, kāda šausmīga kļūda!
Vecā Lēdija Bagzbija panācās uz priekšu.
— Mēs ari tā domājam. Likās, ka vienīgais atrisinājums ir — pašiem ierasties te un…
— Pagaidiet, kundzlt! — ieteicās Freds Džounss. Tad viņš vērsās pie mazā auguma vīra.
— Klau, Rod…
Vai tam, ko es redzēju, varēja ticēt?
Vecā Lēdija Bagzbija pagāja vel solīti uz priekšu, tad ar sava tūristu zābaka papēdi uzkāpa tieši uz Freda kāju pirkstiem.
Viņš saķēra pēdu un, lēkādams ar veselo kāju, sāpēs šņāca.
Vecā Lēdija Bagzbija iespēra viņam pa to kāju, ar kuru viņš lēkāja. Saviebos, dzirdot zābaku atsi- tamies pret kaulu.