Выбрать главу

Freds Džounss šņāca vēl skaļāk.

—   Vai tagad jūs uzklausīsiet mani, jaunais cil­vēk? — Vecā Indija Bagzbija jautāja, atbildi negaidī­dama. — Mēs trīs stundas pavadījām automobilī, tad gandrīz četras stuņdas nosēdējām, iespiesti reaktīvajā lidmašīnā, tad vēl četrarpus — lēkājot pa gaisabedrēm vecā divplāksnī, pēc tam desmit jūdzes kratījāmies kravas mašīnā, pusjūdzi nogājām šāda karstumā, un es savā septiņdesmit trīs gadu vecumā esmu nogurusi un vēlos iet van­nā, kas man arī pienākas, — un tas notiks, tikko viss noskaidrosies! Esmu nogurusi arī no jūsu rupjības. Tādēļ aizveriet muti, kamēr es paru­nāšos ar…

Man gribējās aplaudēt.

Freds Džounss klusēdams lēkāja un centās 56

vienlaicīgi gan turēt roku pie vienas kājas pirk­stiem, gan masēt otras lielu.

—    Parunāšos ar… — Vecā Lēdija Bagzbija vērsās pie mazā vīreļa, kurš aizgrābts skatījās Freda Džounsa sāpju izpausmēs.

—  Ak jā, — beidzot viņš sacīja. — Ar Rodriku Keju. Tā māni sauc. — Viņš pastiepa labi koptu roku. — Priecājos iepazīties, kundze!

—   Jaunkundze, — stingri sacīja Vecā Lēdija Bagzbija. — Etele Bagzbija. Un, ja mēs varētu kādu bridi aprunāties divatā, kur mūs netraucētu šis rup­jais cilvēks, es paskaidrotu jums, kādēļ mēs izlēmām daļēji atlīdzināt par aviobiļetēm, kas kļūdas pēc tika atsūtītas mūsu Džoelam Kidam. Un varbūt jūs varēsiet izskaidrot, kā tās varēja pie mums nokļūt.

—   Protams, protams, — sacīja Rodriks Kejs.

Vecā Lēdija Bagzbija salieca elkoni, Rodriks

Kejs to galanti satvēra un aizveda viņu sānis. Taču viņš vēl palūkojās atpakaļ, ar apbrīnu noskatī­damies uz smagi cietušo Fredu Džounsu.

14

—   Rodriks Keja kungs bija tikpat satriekts kā mēs tobrīd, kad biļetes pienāca Džeimsvilā, — vakarā stāstīja Vecā Indija Bagzbija. — Tomēr viņš priecājās, ka mēs esam nolēmuši izmantot biļetes, nevis ļaut tām iet zudumā. Viņš bija priecīgs ari par manis piedāvāto atlīdzību. Un viņš priecājās, ka esam ieradušies, lai paziņotu viņam par biļešu noklīšanu.

—   Un viņš neteica, ko tas viss nozīmē? — es brīnījos. — Un kas ir senjors Kastiljo?

Vecā Lēdija Bagzbija pasmaidija. — Tieši to es viņam jautāju. Viņš teica, ka senjoram Kastiljo var­būt esot par to kāda nojausma. Bet viņš nezināja, kad senjors Kastiljo varētu atgriezties no Meridas.

Mēs visi sēdējām viesnīcas "Maiju zeme" restorānā un gaidījām pasūtītās vakariņas. Manas stundām ilgās raizes izrādījās veltīgas. Mēs nebi­jām ieradušies attālā džungļu apmetnē. Cičenica bija tūrisma centrs, un te bija vairākas viesnīcas.

Dzīve viesnīcā nenoliedzami bija labāka par dzīvošanu teltī. Mēs nupat bijām pasūtījuši vaka­riņas maiju gaumē — laimaugļu zupu, pēc tam omleti ar kukurūzu, un pēc visa todien veiktā ceļa es biju tik izsalcis, lai apdomātu, vai man nepagaršot arī sautētu papagaiļa gaļu.

Tomēr bija aizvadīta grūta diena, un, par spīti izsalkumam, man jau nāca miegs. Paskatoties uz pārējiem, redzēju, ka ne tikai man vienam.

Mūsu pulciņš aizņēma trīs istabas. Vienā dzīvo­ja Vecā Lēdija Bagzbija un Lisa. Otrā — Maiks un Ralfs. Džoels un es — trešajā. Džoels bija lai­mīgs — Lisa bija jau piebāzusi viņa pliša lācīša vēderu un aizšuvusi to. Es arī biju tuvu laimei. Domāju par tādu vienkāršu baudu kā galvas nolikšana uz mīksta spilvena pēc krietnas maltītes.

Kamēr apcerēju vareno izgulēšanos, Ralfs paliecās uz priekšu un sarauca pieri grumbās.

—     Vēl kas, — viņš teica Lēdijai Bagzbijai.

—   Kādēļ viņi gribēja to otru Džoelu Kidu?„Kas ir tas, ko mēs nevaram izdarīt viņa vietā?

Vecā Lēdija Bagzbija priecīgi saberzēja rokas.

—   To es pataupīju jums kā pārsteigumu!

—   Jā? — Ralfs jautāja tikpat drūmi.

—   Rit mēs visi būsim arheologi — amatieri! — viņa teica un pētīja mūsu sejas. — Cik nopratu, otrs Džoels Kids ir universitātes profesors. Viņam bija jāatved sev līdzi grupa pēdējā kursa studentu un jāpalīdz Keja kungam izrakumos.

—   Klau, — Maiks saviebies teica, — varbūt pirms vakariņām nerunāsim par veciem kauliem?

—      Veciem kauliem? — pārjautāja Lēdija Bagzbija.

Mūsu oficiante, sieviete ar brīnišķīgu tumšas vara krāsas ādu — sāku noprast, ka tas ir maiju mantojums — un tikpat brīnišķīgu, siltu smaidu, atnesa lielu paplāti ar traukiem. Viņa nolika to uz plaukta un sāka pasniegt mums šķīvjus ar laimauglu zupu.

Vecā Lēdija Bagzbija viņai pateicīgi uzsmaidīja.

Kad oficiante aizgāja, mēs salikām rokas galda lūgsnā. Es vēl pievienoju savu personīgo "paldies" Dievam par laimigu pacelšanos un nolaišanos ar mazo, nedrošo lidmašīnu.

Tad Lēdija Bagzbija turpināja: — Veci kauli? Maik! Arheoloģija nav tikai veci kauli! Tā ir iespē­ja ierakties vēsturē. Katrs atraktais zemes slānis ir ari noteikts pagātnes posms. Kas gan zina, ko mēs varam atrast? Pat ikdienas dzīves atkritumi, kas gulējuši zemē astoņsimt gadus, stāsta mums par to, kā cilvēki tolaik dzīvojuši. Tas ir aizraujoši!

—  Jā, kundze, — Maiks teica, strēbdams zupu un smaidīdams savu paipuisīša smaidu. — Veci kauli un piedevām veci atkritumi. Kas var būt vēl aizraujošāks!

—   Ej nu tu… — Vecā Lēdija Bagzbija mēģināja dusmoties, bet tas viņai neizdevās. — Si ir vien­reizēja izdevība! Pirmā pilsēta Čičenicā tika uzcelta apmēram pirms tūkstoš piecsimt gadiem. Tās uzplaukuma laikā, pirms astoņsimt gadiem, pilsē­ta aizņēma vairākus kvadrātkilometrus un tajā dzīvoja desmitiem tūkstošu cilvēku. Rit jūs varē­siet to pētīt. Pašlaik atraktas vairāk nekā divdesmit celtnes. Un nekad nevar zināt, kad nāks kārta nāka­majam atklājumam. Starp citu…

Viņa apklusa. Mēs visi paliecāmies tuvāk, bet nedz Maiks, nedz Ralfs, nedz es nepārstājām ēst zupu.

—   Pastāstīšu jums par netālo Balankančas gro- tu. Kamēr jūs izkravājāt mantas, es biju vannā, — viņa tīksmīgi nopūtās, atceroties šos brīžus, — un mazliet palasīju. Simtiem gadu šī ala bija neatklāta. Tad 1959. gadā kāds gids nejauši atspiedās pret sienu. Viņš izkrita tai otrā pusē un atklāja dabisku alu, kas bija tik zema, ka viņam vajadzēja līst četr­rāpus. Tuneļa galā atklājās telpa, ko kādreiz izmantojuši priesteri, un tajā atradās simtiem vērts­lietu, kas atstātas kā ziedojumi.

Pēkšņi man vairs nemaz nenāca miegs.

Pienāca oficiante ar omletēm.

—     Un visā šai lielajā teritorijā ir pavisam droši, — teica Vecā Lēdija Bagzbija. — Mēs varam to pētīt bez bailēm, nevis kā agrāko laiku arheolo­gi, kam nācās dienām ilgi ceļot ar ēzeļiem pa džungļu takām, lai šeit nokļūtu.

—  Tas ir vareni, — Lisa sacīja un pabīdīja nost tukšo zupas šķīvi, lai atbrīvotu vietu omletei, ko oficiante pašlaik lika galdā. — Ja mēs atradīsim kaut ko vērtīgu, viņi vairs nedusmosies par to, ka istais Džoels Kids neieradās. Un senjors Kastiljo…

Liekdamās pār galdu, oficiante palaida vaļā Lisas šķīvi. Tas iekrita citos traukos, izšļakstī- dams omletei pārlieto tomātu mērci uz visām pusēm.

—   Senjors Kastiljo! — oficiante noelsās.

Vecā Lēdija Bagzbija aši piecēlās un norai­zējusies satvēra oficiantes elkoni.

—   Vai viss kārtībā? — viņa apvaicājās.

Oficiante atjēdzās, it kā šis pieskāriens un mūsu

izbrīns pēkšņi būtu atgādinājis, ka viņa te nav viena.

—   Jā, jā… — viņa sacīja. — Nekas. Es… es paklupu. Atļaujiet, es visu satīrīšu!