Maiju tempļa gūstekņi

—   Vai tas bija tavs ieguldījums starptautisko attiecību uzlabošanā? — Maiks jautāja Ralfam. —Miera un labas gribas veicināšana visā pasaulē?

Ralfs neatbildēja. Viņa seja joprojām bija bailēs nobālusi. Lisa piegāja klāt un lēnām atbrīvoja cirtni no Ralfa saspringtā tvēriena.

Maiks atspiedās pret savu lāpstu — tieši tā, kā pilsētas valdes algotie strādnieki to mēdz darit Džeimsvilā. — Trakums! Man likās, mums gals klāt, — viņš izteica savas domas par notikušo.

—   Saprotiet, es dzirdēju, ar kādu būkšķi tas kaplis atsitās pret tā čoma pirkstiem. Un viņš tiešām izskatījās ļauns vecis.

—   Dīvaini, — es teicu. — Bet šajā braucienā viss ir dīvains.

Beidzot arī Ralfs spēja parunāt. — Un mums nevajadzētu darboties ar lāpstām un cirtņiem.

Maiks iesmējās. — Tas gan! It īpaši tev. Tas vīrs būtu varējis tevi pataisīt plakanu.

—   Nē, ne jau tā es domāju, — Ralfs neatlaidās.

—   Te notiek arheoloģiski izrakumi. Esmu lasījis, cik uzmanīgam jābūt rokot. .

Maiks atkal iesmējās. — Atradies uzmanīgais!

Lisa apmierināta pasmaidīja, redzot, kā iedarbojies viņas elkoņa labi tēmētais belziens Maika paribē. — Ko tu teici, Ralf? — viņa pārjautāja.

—  Mums taču vajadzētu tīrīt zemi nost ar otiņu. Katrs zemes slānītis nozīmē citu vēstures periodu. Rakties visam cauri ar lāpstu — tas nozīmē iznīcināt visu, ko mēs varbūt varētu atrast.

—   Tiešām, — es teicu, — esmu redzējis attēlus "National Geographic" žurnālos. Visi profesori un tā tālāk rāpo uz ceļiem un ar mazām slotiņām slauka nost smiltis sprīdi pa sprīdim.

Maiks paraustīja plecus. — Domā, ka mēs nu būsim tie zinātāji, bet Rodriks Kejs ne? — Viņš norādīja visapkārt. — Paskatieties!

Sava jēga tur bija. Mēs atradāmies Svētās akas tālākajā malā. Virkne platformu stiepās pa stāvo sienu lejup līdz pat ūdens līmenim. Pamatigas kāpnes veda no vienas platformas uz otru. Vieni strādnieki padeva spaiņus ar zemi no rokas rokā. Citi rakās klints sānos. Pašā augšā, mūsu tuvumā, citi strādnieki šķiroja spaiņu saturu.

— Bez tam, — Maiks turpināja, — vai tu domā, ka senjors Kastiljo un Rodriks Kejs dabūtu valdības pabalstus šiem darbiem, ja paši nejēgtu, ko dara?

Ralfs un es piekrītoši pamājām.

Lisa izteica visgudrāko piezīmi. — Kad ieradīsies senjors Kastiljo, tad taču viss kļūs skaidrs, vai ne?

* * *

Mūsu režīms nākamajās četrās dienās bija šāds: agri celties, lai visu ritu klejotu pa Cičenicas drupām (reizēm mums sekoja vesels bars meksikāņu bērnu). Tad vēlas brokastis, tad — darba stundas, rokot zemi karstumā, kas apņēma mūs kā bieza sega, — pēc tam vakariņas, tad miegs.

Šajā kārtībā, liekas, nebija nekā noslēpumaina.

Senjors Kastiljo vēl nebija ieradies, bet mūsu klātbūtne, likās, nevienu neinteresēja. Varbūt pilots Freds Džounss joprojām īgņojās, taču mēs viņu vairs nesatikām.

Gandrīz vienīgais cilvēks, ar kuru runājāmies, bija Rodriks Kejs. Viņš vienmēr smaidīja un vienmēr pļāpāja, ar savām īsajām, ašajām kājām pieti- pinādams klāt drīz vienai, drīz otrai strādnieku grupiņai. Šķiet, viņš nekad nedusmojās par to mazo darba daudzumu, ko šajā karstumā varēja padarīt Vecā Lēdija Bagzbija, nekad nenoskaitās uz Džoelu par to, ka viņš strādāšanas vietā uzmanīja savu rotaļu lācīti.

Tikai Rodrikam Kejam nekad nebija laika atbildēt uz jautājumiem. Kolīdz viņš pacietīgi sāka mums kaut ko skaidrot, no izrakumu otra gala parasti atskanēja spāniski izteikts jautājums — un Rodriks atvainodamies gāja turp.

Piektajā dienā kaut kas tomēr notika.

Brokastlaikā Ralfs un Maiks sastrīdējās. Tobrīd, kad sākās šis strīds, es laiski kasīju galvu un apsvēru, vai man vajadzētu nogaršot kafiju meksikāņu gaumē vai ne.

—   Maik! — Ralfs iesāka, strēbdams kantalupi. — Man nav nekādu iebildumu pret dzīvošanu vienā istabā ar tevi, bet es negribētu, ka tu aiztiec manas mantas.

—   Es? — iespiedzās Maiks. — Es? Tu jau esi tas, kurš rakājas manā somā!

—  Kā tad, Maik! Kādēļ gan man butu vajadzīgs oranžs apakškrekls?

—   To arī vajadzēja pierādīt! — Maiks devās pretuzbrukumā. — Kā tu zini, kādā krāsā ir mans apakškrekls, ja neesi rakājies manās mantās?

—   Elementāri. Es to atradu savā somā. Acīmredzot tu nevari vien izšķirties, kurš tev patīk labāk. Manējais vai savējais.

—   Diezin vai…

Te iejaucās Vecā Lēdija Bagzbija. — Džentlmeņi, manuprāt, par šo nesaprašanos ir atbildīgs kāds trešais.

Abi pagrieza galvas un blenza vecajā kundzē.

Viņa pamāja ar galvu. — Domāju, ka vainīgas ir pārāk centīgās istabenes, kas katru dienu uzkopj mūsu numurus. Jā, pat Lisas un manas lietas šad un tad tikušas samainītas. — Vecā Lēdija Bagzbija uzsmaidīja Lisai. — Un es zinu, ka lisa nav vainīga. Lai nu kā, man liekas, viņas gaume modes jomā atšķiras no manējās.

Lisa, sēdēdama man blakus, uzsmaidīja Lēdijai Bagzbijai.

Es pakasīju pakausi, tad noteicu: — Domāju, ka Vecā… tas ir, Bagzbijas jaunkundze, runā pareizi un tas ir istabenes, kas aiztiek mūsu mantas. Divas dienas es nevarēju atrast Džoela kompasu, un tad, kad man vajadzēja pacelt dažas nokritušas monētas, es atradu kompasu aiz sava skapīša.

Gribēju jau turpināt, bet tad ieraudzīju, ka Džoels paplūkā savu lācīti un arī pakasa galvu. Varbūt kasīšanās ir lipiga tāpat kā žāvas, bet man atkal sagribējās pakasīt galvu.

To es arī darīju.

Tad redzēju, ka lisa tā dīvaini skatās. Vispirms uz mani. Tad uz Džoelu man iepretim.

—   Paklau! — es smaidot teicu. —Tā kompasa būšana nav nemaz tik svarīga.

Viņa klusēdama papurināja galvu.

Es atkal pasmaidīju un atkal pakasījos.

—   Ko tu tā skaties? — es jautāju.

Lisa dziļi ievilka elpu. — Rikij, tev uz galvas kaut kas kustas! Tādi paši kā uz Džoela rotāļu lācīša.

Pastiepu roku, lai vēlreiz pakasītos. Tad mana roka apstājās pusceļā. Jo uz Džoela lācīša tiešām kaut kas kustējās.

Lēdijai Bagzbijai vajadzēja tikai vienu acu uzmetienu, lai saprastu, kas par lietu. Džoelam un man, un lācītim bija utis.

17