Neviena.
Nepatikā noskurinājos. Tā kā pārāk vēls, lai dzītu jokus, vai ne?
Tad satrūkos no vēl viena klauvējiena.
Ātri ieskatijos actiņā vēlreiz.
Neviena.
Vēl viens klauvējiens.
Pavēru durvis šaurā spraudziņā. Joprojām nevienu neredzēju.
— Senjor! — dzirdēju kādu čukstam.
Palūkojos lejup un ieraudzīju spraugā brūnu
aci, kas lūkojās augšup uz mani.
Pavēru durvis plašāk.
— Senjor, — mazā meitene atkal nočukstēja, — lūūdzu!
Meitene, kas pārdeva kartes. Meitene, kas aizbēga.
Viņa pastiepa roku un, saņēmusi manu plaukstu, kas atradās uz durvju roktura, vilka mani prom. Es pretojos.
— Lūūdzu! — viņa atkārtoja un pavilka mani vēlreiz.
— Kāpēc? — es jautāju.
— Lūūdzu! — Vēl viens rāviens.
— Kāpēc?
Vēl rāviens.
Beidzot ļāvu viņai izvilkt mani gaitenī.
— Lūūdzu! — viņa teica, vilkdama mani prom pa tukšo gaiteni.
Kas te notiek?
Meitene cieši vērās mani. Augumā viņa nebija daudz lielāka par Džoelu. Basām kājām. Un lielām, brūnām acīm, kas pildījās asarām.
Brīnišķīgām acīm!
Es izlaboju savu atteikumu. — Es gribēju teikt… nē… man jāuzvelk kurpes.
Asaras plūda viņai pār vaigiem, veidojot mazas, netīras straumītes.
— Tūlīt būšu atpakaļ.
Tas, ka viņa joprojām raudāja, liecināja, ka viņa sapratusi tikai vārdu "nē" un manu sejas izteiksmi.
Pacēlu roku, norādot, lai viņa pagaida, un iesteidzos istabā pēc krosenēm. Noliecos, lai tās aizšņo- rētu; kad piecēlos un pagriezos, viņa stāvēja tieši man aiz muguras.
Apspiedu pārsteiguma saucienu. Un klusībā cerēju, ka viņa nesadraudzēsies ar Džoelu, jo divi tik neatlaidīgi un tik klusi radījumi — tas būtu jau par daudz.
Tad ļāvu meitenei satvert manu roku un vest
mani uz viesnīcas rezerves izeju.
* * *
Jā, tas bija neprātīgi. Neviens neredzēja mani izejam no viesnīcas. Nebiju atstājis ari zīmīti. Un tagad atrados uz džungļu takas, kas nogriezās no ceļa gar viesnīcu, — viens pats ar knapi septiņus gadus vecu meitenīti, kas nesaprata angļu valodu. Viņas vārdu krājums sastāvēja no vārdiņa "lūdzu", ko viņa atkārtoja ik pēc trīsdesmit sekundēm — tieši tik bieži es centos apstāties un izraut savu roku no viņas tvēriena.
Milzigais, bālais mēness aplis skaidrajās debesīs bija skaists, bet man no tā nekļuva labāk ap dūšu. Sevišķi tad ne, kad viesnīcas gaismas mums aiz muguras vairs nebija saredzamas un sudrabotā mēness mirdza rādija man tikai koku zarus un ēnas, un vairāk neko.
Un meitene joprojām pacietīgi vilka mani uz priekšu dziļāk un dziļāk mežā.
Manu dzirdi sasniedza tāls brēciens — garš, sirdi stindzinošs.
Apstājos. Jau tagad es vairs nezināju atpakaļceļu. Ko Ralfs tika stāstījis par kliedzieniem? Tur kliedzot sen mirušās jaunavas. Vai jaguāri.
Atkal šī skaņa! Kaut kur mums priekšā. Meitene atkal pavilka mani aiz rokas, bet es stāvēju kā iemiets.
Vēl viens brēciens.
— Nebaidies! — sacija sievietes balss man pie pašas auss.
Gandrīz droši varu teikt, ka atpakaļ uz zemes nonācu tikai pēc piecām sekundēm. Atkāpos un tikai tad beidzot paskatījos uz balss īpašnieci.
— Tas tikai kaķis.
Tieši pēc šausmu brēciena, kāds mani pat teātra zālē būtu padzinis zem krēsla, šī meksikāņu sieviete uzrodas sazin no kurienes un mierīgi saka man, ka tas esot tikai kaķis?
— Protams, — es teicu, joprojām galīgi pārbijies. — Tikai kaķis.
Manu nekustīgumu un apstulbumu viņa noturēja par kaut ko citu.
— Drosmīgs gan tu esi! — viņa sacīja. — Citi gringo [4], kad izdzird lielo kaķi, grib skriet prom.
Tā kā biju džungļos viens ar svešinieci, es nodomāju, ka neatzišos viņai, ka neesmu nemaz tik drosmīgs. Pamāju ar galvu.
— labi. Tu esi īstais, kurš mums vajadzīgs, lai apturētu senjoru Kastiljo.
— Apturēt senjoru Kastiljo? — Mēģināju stulbi jokot, cerēdams, ka viņa trieks mani prom. — Vai viņš pārāk steidzas?
Uzmirdzēja baltu zobu smaids. — Jā, tas ir gringo stilā — briesmās jokot! Tas man patīk.
Brīnišķīgi! Viņa laikam ir galīgā izmisumā vai ari traka, cerēdama, ka trispadsmitgadīgs zēns, kas neprot spāniski, būs piemērots bruņinieka lomai.
Kāds paknibinājās man gar muguru.
— Ai!
— Kuš! Mēs joprojām esam briesmās.
Knibināšanās pārvērtās par kniebienu.
— Bet… Ai!
Mēness bālā gaisma bija pietiekama, lai sieviete pēkšņi saprastu, kas notiek.
— Hosē, liec viņam mieru! Viņam nav kāļa, ko tev iedot!
Sadūšojies pagriezos pret uzbrucēju — un ieskatījos tieši ģīmī ēzelim.
Tobrīd — pēc mazas meitenītes pusnakts apciemojuma, pēc brēcieniem džungļos, pēc tam, kad no nekurienes bija parādījusies šī sieviete, pēc ziņas, ka tagad man jāpieveic senjors Kastiljo, — es biju jau gatavs jebkādiem pārsteigumiem.
— Sveiks, Hosē! — es nopūzdamies sacīju.
Hosē atņēma sveicienu, uzdvesdams man tādu
elpu kā no kanalizācijas caurules.
— Hosē mūs nesis, — sieviete paziņoja. — Mūsu būda ir vairākas jūdzes tālu džungļos, prom no ceļiem, un tev jābūt atpakaļ pirms rītausmas.
— Nē, kundze, — es teicu.
— Tu vari palikt visu nakti? Tik mazs zēns? — Viņas balsi skanēja pārsteigums. — Jūs, amerikāņi…
— Es gribēju teikt — nē, kundze, es nedomāju kāpt mugurā jūsu ēzelim un doties uz jūsu būdu.
— Saprotu.
Vai tiešām tik viegli?
— Džesika! — sieviete uzrunāja mazo meiteni. Spāniskajā izrunā pirmā skaņa bija maiga, izklausījās kā "Jesika". — Tev vairs nevajadzēs lūgt Dievu par to, lai tavs tēvs paliek dzivs. Ja mums neizdosies dabūt palīdzību, tu viņu vairs nekad neredzēsi.
Man ienāca prātā meitenītes lielās, brūnās acis. Tad kāda cita doma. — Tas nav godīgi, — es teicu. — Viņa taču nesaprot angliski. Jūs to teicāt tikai tāpēc, lai liktu man justies vainīgam.
Vai man tikai šķita, ka sieviete biezajā tumsā pasmaida un parausta plecus? Domāju par to, cik muļķīgi būtu palikt kopā ar šo nenormālo. Kas gan viss var notikt viņas mājā?
— Es nevaru iet jums līdzi, — es teicu.
Atkal plecu raustīšana.
— Klau? Vai dzirdēji? — viņa vaicāja.
Ieklausījos. Tālumā atkal atskanēja šausmu brēciens.
Stāvēdams tumsā un ēnā, jutos tā, it kā koku zari stieptos pēc manis. Labprāt būtu meklējis mierinājumu pat pie smirdīgā ēzeļa.
Brēciens pieņēmās spēkā un tad noklusa.
— Esquintla. Milzu žurka, kura dzīvo džungļos. Trekna un lēna. Lielie kaķi — jūs, amerikāņi, saucat tos par jaguāriem — ļoti iecienījuši milzu žurkas. Atceries rēcienu? Jaguārs, kas medī nakti. Jaguārs kliedz, esquintla skrien. Bet jaguārs to drīz panāk. Varbūt šis jaguārs nomedīs tik daudz, lai šonakt vairs nebūtu izsalcis. — Viņa apklusa. — Bet varbūt ne. Varbūt lēnu amerikāni ir vieglāk panākt un…
Man nepatika viņas mājieni.
— Tad nāc līdzi man un Džesikai, — viņa teica un pasmaidija. — Vai varbūt gribi palikt šeit viens?
It kā apstiprinādams viņas vārdus, no tumšā meža atkal atskanēja jaguāra rēciens. Apsvēru stāvokli.
— Kundze, — es teicu, — kā būs ar Hosē? Vai man sēdēt jums priekšā vai aizņiugurē?