— Džesika nav mana meita.
Es knapi dzirdēju, ko viņa saka. Pārsteigumā blenzu visapkārt. Būda bija tieši būda, nekas cits. Pie tam diezin vai lielāka par manu guļamistabu. Sienas tai bija no bieziem, cieši cits citam blakus zemē iedzītiem mietiem, ko saturēja virves. Grīda — zemes klons. Jumts bija no zāles.
Uz zema apaļa galda kvēpinājās viena pati petrolejas lampa. Vienā būdas stūri bija guļam tikls. Otrā — Hosē. Un viss. Nojautu, ka manas guļamistabas skapī ir vairāk mantu, nekā pieder visai šai ģimenei kopā..
Svešā laikam pamanīja manu apjukumu.
— Skumji, vai ne?
Es neatbildēju.
— Mani sauc Sofija. Es dzivoju Meridā, galvaspilsētā. Tur pat tādas sievietes kā es, kas bagātniekiem uzkopj telpas, var dzīvot karaliski salīdzinājumā ar šo.
Džesika pienāca tuvāk un kautrīgi saņēma sievietes roku, joprojām skatīdamās lejup.
— Tomēr es atgriezos, — Sofija turpināja.
— Lai gan biju zvērējusi, ka nekad te neatgriezīšos.
— Džesika nav jūsu meita? Viņa ir…
— Viņa ir — kā to saka… — Sieviete pievēra acis koncentrēdamās. lampas gaisma atspīdēja viņas kaparkrāsas vaigukaulos. Kad viņa atkal atvēra acis, tās mirdzēja tikpat melnas kā viņas mati. Viņa palūkojās manī; mūsu sejas bija vienādā augstumā. Kaut kas viņā man likās pazīstams.
— Viņa ir… meita… manai māsai.
— Māsasmeita, — es teicu.
— Jā. — Viņas izrunā tas izklausījās kā "džjā". So balsi es kaut kur jau biju dzirdējis.
— Es mācos angļu valodu no dāmas, pie kuras strādāju. Bet reizēm vārdi mani neklausa.
Nevarēju nesmaidīt, kaut gan atrados daudzu stundu gājiena attālumā no viesnīcas, džungļu vidū, vienā būdā ar ēzeli, kas mūs šurp atnesis, jūtot tā elpu sev uz kakla.
— Atgriezos šeit tāpēc, — sacīja sieviete, — ka mana māsa paziņoja man par savu vīru, Džesikas tēvu.
— Viņa atrakstīja? Piezvanīja? Noliedzošs žests. — Daudzi no mums neprot
rakstīt. Piezvanīt?… — Viņa norādīja uz būdas iekārtojumu.
Neteikšu, ka jutos dumjš. Biju priecīgs, ka skopais apgaismojums neļauj saskatīt kauna sārtumu manā sejā.
— Nē, — Sofija skaidroja. — Mēs, maiji un maiju pēcteči, izmantojam paši savu zinu nodošanas veidu. Tas neprasa ilgu laiku — no vienas mutes otrā. Reizēm, jā, reizēm mēs esam neredzami. Celtnieki, kas liec muguru smagā darbā. Sievietes, kas kalpo svešiem ļaudīm. Bet mēs zinām vairāk, nekā cilvēki iedomājas, un mēs pazīstam cits citu, un ziņa vienmēr sasniedz to, kam tā domāta.
Biju piekusis stāvēdams un pamīņājos.
Sofija kaut ko spāniski pateica Džesikai. Džesika izskrēja no būdas, tad atgriezās, stiepdama trīskājainu ķebli.
— Sēdies! Viņa atnesīs vēl vienu man, — sacīja Sofija. — Vīrieši — kad te vēl dzīvoja vīrieši — mēdza sēdēt ārpusē, ēnā. Pietiks mums visiem.
Apsēdos. Prāts teica, ka man vajadzētu būt nogurušam. Taču jutos kā uzlādēts. Kāda jēga viņai bija atvest mani, svešu ārzemnieku, tik tālu džungļos nakts vidū?
Savā lēnajā angļu valodā viņa to man skaidroja veselu pusstundu.
Apmēram pirms pusgada Džesikas tēvs kādu nakti džungļos esot pazudis.
Vai jaguārs? bija mana pirmā doma — gandrīz vai nopietna. Jo bija grūti aizmirst brēcienus un to, ka tumsa likās mani satveram.
Nē. Sofija bez smaida paskaidroja, ka šejienes maiji uzskatot — tas bijis milzu vīrs ar spalvām kā spārniem. Es varbūt pasmaidītu, bet viņa runāja čukstus, it kā baidīdamās, ka ari mēs varam pazust džungļos un vairs nekad neatrasties.
Kukulkans. Viņa sacija — maiji ticot, ka Kukulkans ir atgriezies. Viņa pati tam neticot, bet daudzi šejienieši ticot.
Leģenda vēsta, ka Kukulkans dzīvojis pirms deviņsimt gadiem. Tas atnācis no ziemeļiem. Maiji to kā upuri iemetuši Svētajā akā, bet tas nav noslīcis, tāpēc viņi to izvilkuši un iecēluši augstākā valdnieka godā. Viņa vārds nozīmējot — Spārnotā Čūska, un kopš tā laika parādījušās spārnotās čūskas figūras — statuetes un ciļņi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Tagad, Sofija stāstīja, daži apgalvo, ka Kukulkans atgriezies. Stāsta, ka tie, kuri tic tam, ka Kukulkans parādās pilnmēness naktīs, un seko viņa norādījumiem, iegūst daļu no viņa spēka. Bet tie, kas netic, mirst noslēpumainā vai nešķīstā nāvē vai ari vienkārši pazūd.
Šajā vietā Sofijas balss noklusa līdz čukstam. — Baumo arī par cilvēkiem — vergiem. Tam nu es, protams, neticu.
Pirmo reizi pēc ilgāka laika ierunājos arī es: .— Kādi tad ir šie Kukulkana norādījumi?
Sofija paraustīja plecus. — Viņš runā tikai ar tiem, kas ir visnabagāki un dzīvo vistuvāk džungļiem. Viņiem ir pārāk lielas bailes stāstīt to visu citiem, pat man, jo es vairs neesmu dabas daļa. Viņi saka — es vairs tāda neesmu, jo dzivoju pilsētā.
— Vai nav nekādu minējumu, kāpēc viņš tā dara?
— Kukulkanam esot vajadzīgas spalvas spārniem.
Tas viss jau likās drusciņ par traku.
— Vai tad jūs nevarat lūgt policijai, lai tā sa meklē Džesikas tēvu? — Biju viens ar Sofiju šeit, džungļos, kas pilni dīvainām nakts skaņām, kuras, viņai runājot, centos nedzirdēt. Šķita, ka nebūtu pareizi sacīt viņai, cik neprātīgi ir viņas maiju cilts draugi un viņa pati arī. Daudz gudrāk likās viņai izdabāt, ņemt visu par pilnu.
— Vai tu redzi Džesikas māti? — Sofija pajautāja.
Es pietrūkos kājās. Ja jau Sofija un Hosē bija parādījušies no tumsas ar sikspārņa veiklību, tad varbūt kāds nupat ielavījies būdā?
— Viņas te nav, — Sofija turpināja, nepievēršot uzmanību manai dīvainajai uzvedībai. — Tu viņu neredzi, jo arī viņa ir pazudusi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa gribēja griezties pēc palīdzības policijā.
Es apsēdos.
Vēl viens rēciens pārtrauca džungļu nakts klusumu. Šis bija daudz tuvāks.
— Lielais kaķis. Dzirdi? Šī vieta nav laba. Tieši tāpēc es te atgriezos. Te neviens neredzēs mūs sarunājamies.
Vienā kustībā es gan dedzīgi pamāju, gan nodrebēju patiesās bailēs. Seit, starp izsalkušiem jaguāriem, lai būtu visdrošāk? Viņa tiešām ļoti baidās no senjora Kastiljo!
— Priecājos, ka tu ari tā domā. Tu un tavi draugi ir Džesikas vienīgā cerība. Un ari to cilvēku cerība, kuri atrodas gūstā.
Pārsteigumā iepletu acis. Mēs — bariņš bērnu un veca dāma?
— Mēs nevaram griezties pie policijas. Citādi pazudis vēl vairāk cilvēku. Bet jūs… jūs esat no sen- jora Kastiljo ļaudīm — un reizē ari neesat.
Viņa pētīja mani, gaidot, ko es sacīšu.
Atcerējos, kur esmu viņu jau redzējis, lln sāku aptvert.
— Jūs esat tā oficiante, kas mūs apkalpoja pirmajā vakarā, — tā pati, kam izkrita šķīvis no rokām!
Viņa piekrītoši pamāja. —Tik pēkšņi izdzirdēju šo vārdu. It kā viņš man visur sekotu.
Arī es pamāju ar galvu. — Un tāpēc arī Džesika aizmuka, kad pieminēju senjoru Kastiljo.
Nepabeidzu savu domu. Proti, ja šie ļaudis ir tik māņticīgi, ka tic spārnotam milzim, tad, bez šaubām, tos biedē tikai vārda pieminēšana vien.
— Un jūs nospriedāt, ka mēs neesam senjora Kastiljo palīgi?
— Bērni jūs vēroja dienām ilgi. — Es atcerējos, ka mums bija licies — tie mums visur seko.
— Viņiem nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka jūs ļoti maz ko zināt. Pārāk maz, lai jūs būtu senjora Kastiljo pusē. Tad mēs uzzinājām ari par Freda Džounsa dusmām — tas ir senjora Kastiljo pilots — un ļoti nopriecājāmies par to, ka jūs šeit esat nokļuvuši nejauši.