— Bet kāpēc tieši mēs? Ko mēs varam lidzēt?
— Kāpēc? Jūs esat mazi, — Sofija sacīja.
— Tāpat kā maiji — neievērojami. Bieži jums pat nepievērš uzmanību, kā jau kaut kam nesvarīgam. Jūs esat tie, kas var izdibināt patiesību un palikt nepamaniti.
— Ko lai mēs darām? Mēs te būsim vēl tikai piecas dienas.
— Freds Džounss, — Sofija noteica. — Viņš ir iejaukts visā. Varbūt viņš var parādīt ceļu uz atrisinājumu.
Pamāju ar galvu. Diezin vai mums būs viegli vēl kaut ko uzzināt par šo amerikāni.
— Bet jums jābūt ļoti uzmanīgiem, — Sofija teica. — Pat ja leģenda par Kukulkanu nav patiesa, pārāk daudzi cilvēki jau ir pazuduši.
Protams, man vajadzēja visu pastāstīt Vecajai Lēdijai Bagzbijai. Taču es kļūdījos, iestāstīdams sev, ka nebūtu labi viņu satraukt. Tā nu es nākamajā rītā parādījos pie brokastgalda, cenšoties izskatīties pēc iespējas mundrāks, nesakot neko par pagājušo nakti, neko par atgriešanos mājup Hosē mugurā pustrijos no rīta.
Pastāstīju to tikai Maikam un Ralfam — viesnīcas priekštelpā, kamēr Vecā Indija Bagzbija un lisa, un Džoels gatavojās vēl vienai vietējo ainavu apskatei.
— Feini! — sacīja Maiks. — Visus atlikušos rītus mēs tagad būsim detektīvi. Neviens pat nejutīs mūsu prombūtni.
— Nav vis feini, — Ralfs noteica. — Tikai teleseriālos detektīvi visu atrisina.
— Un pie tam paliek dzīvi, — es piemetināju.
Maiks paraustīja plecus. — Es jau labprāt vēl
pastrīdētos, bet jums jāpieņem lēmums tūlīt.
Viņš norādīja uz vestibila loga pusi. Mēs ar acīm sekojām Maika skatienam.
— Freds Džounss, — Maiks sacija, lai gan nebija nekādas vajadzības, jo šis virs savā neaizmirstamajā mašīnā pa palmu ieskauto ceļu lēni tuvojās viesnīcai. — Uz reclziti, Bagzbijas jaunkundzi — Maiks nokliedza pār plecu.
Sminot viņš pameta mūs vienus.
Paraustīju plecus. Ralfs arī paraustīja plecus.
— Kādam būs jāuzņemas pār viņu šefiba, — es noteicu.
Ralfs atkal paraustīja plecus. — Un vienmēr nez kāpēc tieši mums.
Durvis pēc Maika aiziešanas vēl joprojām virinājās, kad mēs tās sasniedzām. t
* * *
— Džouns! Tikai nākamnedēļas vidū!? Vai tas ir viss, ko tu spēj?
— Jā, ser. Diemžēl tā ir, ser.
— Tā ir tava pēdējā izdevība, dumjais mērkaķi! lai solītā komanda būtu šeit, vai arī es pats savām rokām noraušu tavu galvu un iebāzīšu to tev rīklē!
Ralfs un es, un Maiks spiedām cits citu dziļāk spraugā starp sienu un atkritumu tvertni.
Mēs bijām lavijušies nopakaļ kravas mašīnai uz viesnīcas iekšpagalmU un nogaidījuši, līdz noklaudzēja tās durvis un likās droši sekot Fredam Džounsam; tad mēs turējāmies, cik vien cieši varējām, viņa pēdās, kamēr viņš devās viesnicas rezerves izejas virzienā — uz tām pašām durvīm, pa kurām es pirms neilga laika biju sekojis mazajai meitenei uz satikšanos džungļos ar Sofiju.
Pēc tam, izbijušies no kādas balss, mēs kāpāmies atpakaļ. Kā par nelaimi, vienīgā slēptuve bija sprauga starp sienu un atkritumu tvertni. Kā par nelaimi, tvertne bija pilna, gaiss karsts un mūsu nāsis jutīgas.
Mēs smakām pilnīgā klusumā, atļaujoties veltīt tikai nelielus, vārgus bliezienus neatlaidīgajām mušām, kas izmantoja mūs kā nolaišanās laukumu. Šī vīra balss bija pārāk nejauka, lai mēs riskētu tikt pieķerti.
— Saprati, Džouns? Mēs jau esam par tālu aizgājuši, lai atkāptos. Palīdzībai jāierodas pēc iespējas ātrāk.
— Jā, ser, — Džounss paklausīgi noteica.
Ar to arī saruna beidzās.
Pa betonu mums tuvojās soļi, kurus pazinām kā Džounsa soļus. Mēs saspiedāmies vēl ciešāk, bet satraukumam nebija pamata. Džounsa galva bija noliekta, un viņš soļoja ātri. Viņš mūs nepamanīja.
Maiks izbāza galvu no slēptuves. » Vai viņš sajucis prātā?
Maiks palūrēja gar tvertnes sānu uz pretējo pusi. Pēc brīža mūsu ausis sasniedza klaudziens — viesnīcas durvju aizciršanās. Ar dīvainu sejas izteiksmi Maiks ierāvās atpakaļ spraugā.
—Jaunākās ziņas! — viņš sacija. — Kas ir vecis ar to rupjo balsi kā armijas seržantam?
— Nu? — Ralfs čukstēja.
— Tas, kurš izrīko Fredu Džounsu kā mazu bērnu!
— Nu, saki! — es teicu.
— Rodriks Kejs!
— Nekādi ne! — man izspruka.
Maiks pamāja ar galvu.
Pirms varēju ko pateikt, ierūcās mašīnas motors.
Maiks metās ārā. Mēs sekojām.
— Nē, Maik! — Ralfs iešņācās, kad ieraudzīja, ko Maiks nodomājis.
Taču bija jau par vēlu. Maiks jau atradās uz lēni braucošās mašīnas bampera, pieķēries pie rezerves riepas. Ralfam un man bija tikai pāris sekundes laika, lai izdomātu, vai pievienoties viņam vai ne.
Protams, mēs bijām gana dumji, lai to darītu.
Nomierinājos — gan tikai mazliet —kad sapratu — mēs atrodamies uz ceļa, kas ved uz Cičenicas lidlauku. Kravas mašīnu bamperi parasti nav apgādāti ar drošības jostām, un tās nedaudzās jūdzes pa šoseju līdz sānceļam nebija manas dzīves laimīgākie brīži, tie nebūtu tādi pat tad, ja pa šoseju nebrauktu citi transportlīdzekļi.
Nogriezušies pa bedrainu, sausu zemesceļu, sākām klepot un smakt putekļu mākonī, kas mūs ietina.
— Baigi foršā ideja, — es mēģināju pačukstēt Maikam, bet man izdevās vienīgi ierit neveselīgi daudz Meksikas zemes.
Tā nu mēs braucām klusēdami.
Tad — bez brīdinājuma, mašīnai samazinot ātrumu kādā ipaši sliktā ceļa posmā, — Maiks nolēca zemē un aizripoja nostāk.
Bija diezgan nogurdinoši spēlēt "Ādamam bij' septiņ' dēli" ar tādu spēles vadītāju kā Maiks, bet pēkšņi es aptvēru to, ko Maiks droši vien jau visu, laiku bija zinājis.
Mašīna grasījās apstāties. Drīz. Un, tā kā tās vienīgais ceļamērķis varēja būt netālais lidlauks, bija prātīgāk pēdējo ceturtdaļjūdzi noiet kājām. Tad pielavīties tik tuvu, cik vajadzīgs, nevis palikt uz bampera līdz pēdējam brīdim un pēc tam izmisīgi laist ļekas vaļā.
Tā nu ari es nolēcu un ripoju, līdz apstājos.
Ralfs vārgi iebrēcās, jo kravas mašīna turpināja braukt.
Es neko daudz neuztraucos. Zināju, ka viņš vairāk baidīsies palikt viens nekā sadauzīties nolecot Pēc pāris sekundēm ari Ralfs jau lidoja pa gaisu un piezemējās ar beigta ziloņa grāciju.
Mēs visi trīs notraucām putekļus un sākām soļot
uz priekšu cauri Meksikas vasaras karstumam.
* * *
Cik tas ir bīstami — pielavīties lidlaukam?
Diezgan bīstami, ja tev bail no čūskām un jāiet no ceļa nost džungļos, lai no aizmugures apietu ēkas, kas saceltas ap skrejceļu.
Mēs iegājām pāris soļus džungļos.
— Zēni! — iesaucās Ralfs, palūkojies augšup.
— Kā tad, kā tad, zinu, — noteica Maiks, — čūskas to vien dara, kā karājas kokos un gaida, kad varēs uzlēkt tev virsū.
— Tad ne jau, — sacija Ralfs, lai gan es ievēroju, ka no bailēm viņš nosvīdis divtik daudz kā pirms tam. — Būtu muļķīgi, ja mēs ietu visi trīs.
Gaidīju, ka Maiks, kurš vienmēr gribēja likties drošsirdīgs, pateiks kādu sarkastisku piezīmi. Bet viņš klusi teica: — Varbūt muļķīgi ir tas, ka vispār kāds no mums iet.
Zināju, ko viņš domā. Piedzīvojumi liekas aizraujoši tikmēr, kamēr par tiem tikai fantazē. Tik ilgi, līdz faktiski jau esi tur, gaidīdams, kad tev uzklups čūska.