— Es gribēju teikt—kādam vajadzētu palikt, — sacīja Ralfs. — Gadījumā, ja abi pārējie iekļūst nelaimē.
Ralfam, kā parasti, bija taisniba. — Paliec, — es viņam teicu. — Tu jau vienmēr murgo par čūskām.
Viņš papurinaja galvu. — Nē, mēs lozēsim ar salmiņu. Kurš izvilks īsāko, tas paliks. Un, ja abi pārējie pēc stundas nebūs atpakaļ, — dosies pēc palīdzības.
Mēs lozējām ar zāles lapiņām, jo nekā cita nebija. Kad atvērām plaukstas, Ralfam bija isākā lapiņa. Kad mēs gājām prom, viņa sejā bija gan atvieglojums, gan izmisums. Es aptvēru, ka palikt gaidot,neziņā par to, kas var notikt, ir visgrūtākais.
Apiešana lokā ap lidlauku man un Maikam neprasīja daudz laika, ar visu to, ka ceļā mums nācās klupt un slīdēt starp kokiem. Maikam bija tik labas orientēšanās spējas, ka man pat nevajadzēja vilkt ārā no bikšu kabatas kompasu.
Nomocījām arī pēdējos piecdesmit soļus līdz lidlauka galvenās ēkas aizmugurei.
Vai te kāds ir? Ko viņi iesāks, ja mūs abus pieķers? Un — šis jautājums ienāca man prātā pārāk vēlu — kā mēs to visu paskaidrosim Vecajai Lēdijai Bagzbijai?
Nekas nenotika. Mums tuvojoties, kukaiņi nepārstāja dūkt, no visām pusēm vēl arvien skanēja tāli putnu saucieni, un neviena čūska pat neparādījās.
Mēs aizgājām līdz ēkas gala sienai un piespiedāmies pie tās izbalojušā cementa blokiem. Sprīdi pa sprīdim tuvojāmies mājas stūrim.
Joprojām nekas nenotika.
* Mūsu acu priekšā, karstumā virmodams, gulēja skrejceļš. Viegla eļļas un dizeļbenzīna smarža. Bet ne skaņas, tikai tās, kas nāca no džungļiem.
Tad mūsu dzirdi skāra kāda klusināta saruna.
— Tas ir iekšā, — es čukstēju Maikam.
Viņš pamāja ar galvu.
Tā bija telefonsaruna. Ātrs vārdu birums spāniski, tad klusums, tad atkal runas plūdi. Mēs nomierinājāmies, jo zinājām, kur runātājs atrodas. Tas mūs gandriz iegāza.
Piespiedušies pie baltās sienas, mēs droši vien bijām tikpat uzkritoši kā mušas cukurtraukā. Ja Maiks nebūtu ievērojis kādu attālāku kustību, kamēr es mēģināju saņemt drosmi un ielūkoties pa tuvāko lodziņu mājas iekšienē, tad pēc pāris mirkļiem mūs būtu ieraudzījis Freds Džounss.
Bez iepriekšēja brīdinājuma Maiks atrāva mani atpakaļ līdz stūrim un aizgrūda sev aiz muguras.
— Nespēju tam ticēt! — viņš sacīja, lūrēdams gar stūri.
— Kam? — es čukstus vaicāju.
Tur ir durvis. Viņš iznāca no pazemes pa durvīm!
Nometos uz ceļiem un parāpoju apkārt Maikam, lai arī es varētu uzmanīgi pabāzt galvu ap stūri.
Tur, skrejceļa galā, bija tā vieta, kur Maiks pirmīt bija pamanījis kustību. Patlaban Freds Džounss aizvēra aiz sevis durvis — nolaida tās uz zemes.
Pārvarēju tieksmi izberzēt acis. Tās bija parastas durvis, bet novietotas tā, ka aizvērtas piegūlās zemei, it kā būtu tur nokritušas.
Ja Maiks nebūtu pamanījis durvju atvēršanos, pirms iznāca Freds, tad Freds būtu ieraudzījis mūs pie ēkas sienas — un kas zina, kā tas beigtos…
Es nodrebinājos.
Freds pagriezās un nāca uz mūsu pusi.
Mēs paslēpāmies.
— Vai redzēji? — šņāca Maiks. — Durvju virspuse! Nomaskēta! Cilvēks varētu tām uzkāpt virsū un nemanit.
Atbildes vietā es atkāpos uz džungļu pusi un parāvu Maiku aiz piedurknes. Freda soļi jau kļuva pārāk labi sadzirdami, lai es justos omulīgi.
— laiks laisties lapās, — es klusi teicu.
— Bet…
— Ko tad, ja viņš mūs tomēr redzēja? — es pajautāju. — Un tikai izliekas, ka ne? Laižamies!
Maiks vilcinādamies pamāja ar galvu, un mēs ienirām atpakaļ džungļos.
Pirmais, ko mēs vēlējāmies, nokļuvuši atpakaļ viesnīcā, bija — dzert. Dzert no tīrā ūdens pudelēm glāzi pēc glāzes. Tad — iet katram uz savu istabu, lai rastu atvieglojumu vēsā, vēsā dušā. Tā uz cilvēku iedarbojas divas stundas ilgs gājiens Meksikas priekšpusdienas karstumā!
Iznācis no dušas, apsēdos uz gultas malas. Pēc noslaucīšanās visu atlikušo enerģiju iztērēju tikai tam, lai uzvilktu zilās džīnas. Pāris minūtes atpūtos, tad spēju uzvilkt arī sporta krekliņu. Atkritu gultā un izklaidīgi berzēju savas labās pēdas virspusi tajā vietā, kur tā bija iekaisusi no garā ceļa un kroskurpes norīvēta.
Pusstunda līdz ēšanai. Tad — daudzas stundas izrakumos. Tad… Es blenzu griestos. Par vakaru negribējās ne domāt. Jo pēc tumsas iestāšanās mums būs jāuzzina kaut kas vairāk par tām durvim lidlaukā.
Neprātīgi! Bet vajadzēja tikai aizvērt plakstiņus, un es redzēju mazo Džesiku ar lielajam, brūnajām acīm. Bez tēva. Bez mātes. Mēs te paliksim vēl tikai četras dienas. Pat neticot, ka varam daudz ko līdzēt viņas vecāku atrašanā, mums tomēr vajadzēja mēģināt.
Tik daudz kas bija neprātīgi.
Turēju acis aizvērtas un domāju par to.
Par biļetēm šurp. Par pārsteigumu, dzirdot Rodriku Keju tik rupji runājam, pie kam parasti viņš Freda Džounsa klātbūtnē izlikās tik apjucis. Par dīvainajām durvīm uz pazemi. Leģendām par spārnoto cilvēku. Un par pusnakts klejojumu džungļos, kas laupīja man daudzas stundas tik nepieciešamā miega.
Domas slīdēja, neviens jautājums nekļuva skaidrāks, un drīz es vairs ne par ko nedomāju, mani plakstiņi kļuva smagi, līdz…
Skaļš klauvējiens pie durvīm uzrāva mani no miega.
Paskatījos pulkstenī.
Bez piecām minūtēm divpadsmit. Biju snaudis divdesmit minūtes.
— Ļauj man atpūsties, Maik! — es teicu durvju virzienā. — Pēc brīža satiksimies ēdamzālē.
Vēl viens skaļš klauvējiens.
— Kida kungs? — Maiks runāja rupjā balsī.
labi tēlots, nodomāju.
Bungāšana pa durvīm kļuva nepārtraukta.
— Kida kungs? — Maiks runāja tīši sagrozītā balsī.
Paķēru glāzi, pielēju to ar ūdeni un piegāju pie durvīm.
— Jā, — es teicu, turēdams roku uz kliņķa.
— Tikai dažas minūtes…
Neļāvu Maikam nobeigt sakāmo. Atrāvu durvis vaļā un gāzu ūdeni turp, kur varētu būt viņa ģīmis, — tad ieelsos galējā pārsteigumā, redzot savu acu augstumā uzvalku, kas priekšpusē tumšs no mitruma. Man bija jāpaceļ galva — pārāk augstu, manuprāt, — un es ieraudzīju stingru meksikāņa seju, ko līdz pusei aizsedza dusmīgas ūsas un spāņu tipa bārda.
Viņam blakus stāvošais vecākais un augumā mazākais vīrs parādīja man savu zīmotni.
— Meksikas federālā policija, — viņš sacīja.
— Mums jāaprunājas.
* *
Pēc minūtēm desmit viņi abi tā smējās, ka vecākais izšķaudīja savus mākslīgos zobus zupas šķīvī. Tas viņam izraisīja vienīgi vēl lielākus smieklus.
Beidzot, kad visi pārējie restorāna apmeklētāji jau pārmetoši klakšķināja mēli, policistu smiekli pālēnām pārvērtās žagās.
— Tikai nešaķiet mān vēlreiž, — svepstēja vecākais policists, mēģinādams izlikties, ka viņa zupā nav nekā neparasta, — ka taš mažaiš ir Džoelš Kidš!
Es tikai pamāju ar galvu.
Niknais, kura uzvalka pašā vidū joprojām kā mērķis rēgojās neizžuvis slapjums, krampjaini ievilka elpu un centās atkal piešķirt savai balsij nopietnību.
— Kā reaģēja senjors Kastiljo, kad ieraudzīja mazo Džoelu Kidu? — To viņš jautāja Vecajai Lēdijai Bagzbijai.
Viņa rāmi pasmaidīja un sacīja: — Mēģiniet ar karoti.
— Atvainojiet?…