—Jūsu kolēģim vajadzētu ņemt karoti un izzvejot tos zobus. Man ari reiz gadījās tāda ķibele, un vienīgais, ko šādā gadījumā var darīt, ir — pēc iespējas ātrāk ielikt tos atpakaļ.
Vecākais policists pameta skatu visapkārt un tad sekoja izteiktajiem norādījumiem.
— Tagad, — sacīja Vecā Lēdija Bagzbija, — es ar prieku atbildēšu uz visiem jūsu jautājumiem.
Viņa pakratīja pirkstu jaunākajam policistam pie deguna, lai tas nesāktu runāt. — Bet es atbildēšu uz tiem tikai tad, ja jūs atbildēsiet uz manējiem.
Smaidi no federālās policijas ierēdņu sejām nozuda. — Senjorita, jūs neesat tādā stāvoklī, lai varētu cerēt uz bārterdarījumiem, — sacīja vecākais no viņiem.
— Tiešām? Mēs neesam izdarījuši neko sliktu.
— Jūs esat saistīti ar senjoru Kastiljo.
— Paldies! — Vecā Lēdija Bagzbija pasmaidīja.
Policisti iepleta acis.
— Tā vien jau ir interesanta ziņa. Jūsu attieksme pret senjoru Kastiljo ir tāda, it kā viņš nebūtu godīgs cilvēks.
Jaunākais policists novaidējās.
Lisa, Maiks, Ralfs un es lepni saskatījāmies. Savam vecumam Lēdija Bagzbija nepavisam nebija ar pliku roku ņemama.
— Kādēļ jūs par viņu interesējaties? — turpināja Vecā Lēdija Bagzbija.
— Mēs varam aizvest jūs sev līdzi uz Meridu un uzdot jautājumus cietuma kamerā, — piedraudēja jaunākais.
— Bet lūdzu! — sacīja Vecā Indija Bagzbija.
— Esmu pārliecināta, ka tūrisma birojam tā būs laba reklāma. Meksikas policija iebiedē vecu dāmu un piecus bezpalīdzīgus bērnus!
Man likās, ka jaunākais tūlīt aizrīsies pats ar savām ūsām.
Vecākais tikai nopūtās. — labi, sarunāts, — viņš sacīja, — ko jūs gribat zināt?
— Iesākumam, — teica Vecā Lēdija Bagzbija,
— kāpēc jūs esat šeit?
—Jau labu laiciņu mūsu valdībai šis Cičenicas pasākums liekas aizdomīgs, — iesāka vecākais policists. — Pārāk daudz naudas ieguldīts. Pārāk maz rezultātu.
Vecā Lēdija Bagzbija pamāja ar galvu. — Un jūsu interese par Džoelu Kidu — mūsējo vai arī to otru?…
Džoels pasmaidīja un trokšņaini izstrēba pēdējās zupas lāses.
— Mēs domājām, ka Džoels Kids ir kāds cits. Kads nedaudz vecāks cilvēks.
Šī atbilde nebija mums nekāds pārsteigums. Kad iepazīstināju policistus ar savu neaprēķināmo brālīti Džoelu, abiem iepletās acis, un tad, protams, sekoja lielie smiekli.
— Jā… — jaunākais policists noteica un tad apklusa, apdomādams atbildi. — Mēs zinājām, ka senjoram Kastiljo atbrauks palīgi. Bijām nolēmuši pāris dienas pagaidīt, lai Džoels Kids ar visu iepazīstas, un tikai tad uzdot savus jautājumus.
— Kādus jautājumus? — Vecā Lēdija Bagzbija gribēja zināt.
Vecākais policists papurināja galvu. — Tagad mūsu kārta.
Lēdija Bagzbija paraustīja plecus.
— Kā reaģēja senjors Kastiljo, kad ieraudzīja šo Džoelu Kidu? — jautāja vecākais.
— Mēs nezinām, — atbildēja Vecā Lēdija Bagzbija. — Mēs neesam šo vīni satikuši.
— Tas nav iespējams! — sacīja jaunākais.
Pēkšņi es sapratu, ka viņa vārdi attiecas nevis
uz Vecās Lēdijas Bagzbijas atbildi, bet drīzāk gan uz ko citu, ko šī atbilde ierosinājusi viņa paša domās. Taču mums neiznāca turpināt sarunu.
To pārtrauca Rodrika Keja parādīšanās.
— Te nu jūs visi esat! — viņš teica un plati no- smaidīja. — Un jums ir viesi.
— Meksikas federālā policija, — sacīja jaunākais pieceldamies. Viņš slējās pāri Kejam ka tornis un pat nemēģināja slēpt nicinājumu, vērojot safari tērpu, kas bija Kejam mugurā. — Mēs meklējam senjoru Kastiljo.
Rodrika Keja seja nobāla, pēc tam nez kādēļ likās sarūkam vēl šaurāka, ja tas iespējams.
— Ak Dievs! — viņš noteica. Likās, tūlīt viņš apraudāsies.
— Ak Dievs? — pārjautāja vecākais policists.
Rodriks Kejs sataustija tuvāko krēslu un apsēdās. Tad sāka ātrām kustībām apvēdināt seju.
— Jā. Ak Dievs! — Viņš norādīja uz manu ūdensglāzi. — Lūdzu! Man vajag padzerties. Man ir tik slikti.
— Nu, stāstiet! — sacīja jaunākais policists.
Rodriks Kejs nopētīja abu sejas, it kā tajās varētu lasīt atbildi.
— Esmu dzirdējis baumas, — sacīja Rodriks Kejs. — Negribēju tām ticēt. Bet es tik ilgi neesmu redzējis senjoru Kastiljo. Un tagad, kad ieradusies policija, sāku baidīties no ļaunākā.
Viņš padzērās ūdeni, tad klusinātā balsī turpināja: — Saprotiet, daži maiju cilts indiāņi, kas strādā izrakumos, stāsta, ka senjors Kastiljo upurēts Svētajai akai.
— Upurēts! — Vecākais tīri vai izspļāva šo vārdu.
Rodriks Kejs skumji nolieca galvu. — Jā. Upurēts. To izdarījis leģendārais spārnotais milzis, vārdā Kukulkans.
Neviens no mums vairs nedzirdēja, ko pēc tam apsprieda Rodriks Kejs un policisti. Viņš aizgāja ar tiem no restorāna, pateikdams mums, ka šodien darbs izrakumos nenotiks. Tie bija patīkami jaunumi.
Tas nozīmēja, ka manā rīcībā ir visa pēcpusdiena, lai varētu domāt un domāt par priekšāstā- vošo nakti. Savai ekspedīcijai mēs bijām ieplānojuši veltīt četrarpus stundas. Divas stundas turp, divas atpakaļ, lai noietu tās desmit jūdzes. Un pusstunda — durvju pārbaudei.
Mani ne visai iepriecināja izredzes vēlreiz mērot ceļu mēnesnīcā caur džungļiem, pat ja šoreiz kopā ar mani būs Maiks un Ralfs, pat ja mums būs kabatas lukturīši, pat ja mēs būsim apbruņoti ar nūjām, ko sagatavosim pēcpusdienā.
Ari aizmigt nebija viegli, jo es zināju, ka rokaspulksteņa modinātājsignāls atskanēs tieši divos naktī, un prātoju par to, vai Ralfam bija taisnība, kad viņš apgalvoja — mums nevajag pašiem neko pētīt, vajadzēja pastāstīt policistiem par durvīm uz skrejceļa.
Kā par nelaimi, visu pēcpusdienu mēs neredzējām nevienu no policistiem, ari vakarā ne. Tā nu mums nācās pašiem izlemt, ko darīt. Izpētīt tagad vai ļaut, lai vēl viena diena iet zudumā. Un, kā norādīja Maiks, iespējams, ka policisti jau ir atgriezušies Meridā.
Tad es aizmigu un sapņoju par jaguāriem un lidojošām čūskām. Un pamodos no sava modinātājpulksteņa smalkajiem pīkstieniem, lai pēc tam satiktos ar Maiku un Ralfu pie viesnīcas rezerves izejas.
* * *
Nakts vēsums vismaz darīja iešanu vieglāku, lai gan labās pēdas virspuse man joprojām sāpēja. Daudz nerunājām. īsajā šosejas posmā mēs ar Maiku bijām pārāk aizņemti, ar acīm meklējot paslēptuvi gadījumam, ja parādītos kādas mašīnas ugunis. Un Ralfs bija pārāk aizņemts ar baiļpilnu tricēšanu.
Tad nāca pagrieziens un ceļš uz lidlauku. Izvilku savu uzticamo kompasu. — Ha! — es teicu, mēnesnīcā to aplūkojis. — Ziemeļi.
— Kādēļ tas vajadzīgs? — jautāja Ralfs.
— Mums taču nav jāzina debesspuses, kad atrodamies uz ceļa.
— Nenāk par ļaunu pārbaudīt, vai tas ir kārtībā, — es teicu. — Nekad nevar zināt, kurā brīdī…
Es apklusu. Gandrīz biju pateicis "kaut kas var izbiedēt tā, ka jāmetas iekšā džungļos". Ralfam tas būtu bijis par daudz.
— "Kurā brīdī" — kas?
— Nu… hm… piepeši tu vairs neredzi zvaigznes un zaudē orientāciju. Hei, Ralf, starp citu, — kur īsti atrodas Ziemeļzvaigzne?
Ralfs palūkojās augšup plašajās, melnajās debesis, pētīdams spožās zvaigznes. Likās — cilvēkam atliktu pastiept roku un kādu no tām noplūkt.
— Tā ir…