Maiks ar savu ceļaspieķi iebelza Ralfam pa dibenu. — Kusties, sivēn!
— I/)ti asprātīgi, Maik.
Maiks neatbildēja. Tikai pagriezās un brašā soli sāka maršēt pa ceļu uz lidlauka pusi. Tas man nepatika. Parasti visapņēmīgāk Maiks rīkojas tieši tad, kad ir visvairāk nobijies.
— Kluss kā kapsētā… — Maiks čukstēja. Mēs aplūkojām lidlauka celtnes, kas tagad mēness gaismā bija spocigi baltas.
— Lūdzu! — trīcelīgā balsī sacīja Ralfs.
— Izdarīsim to ātri — un miers!
Mēs mēģinājām. Diemžēl durvis bija tik labi nomaskētas, ka mums izdevās tās atrast tikai pēc pusstundas. Un ari tikai tāpēc, ka Ralfs uzkāpa tām virsū.
— Veči! — viņš iešņācās. — Šeit!
Mēs knapi varējām viņu saredzēt. Tas bija labi. Ja pie zemes pieliekušos Ralfu gandrīz nevarēja saskatīt, tad tas nozīmēja, ka mani un Maiku arī ne. Mēs devāmies pie Ralfa.
— Klausieties! — viņš sacīja un piesita ar nūju pie zemes. Parastās skaņas vietā, kāda rodas, kokam atsitoties pret zemi, mēs dzirdējām dobju metāla džinkstu.
*
Nometāmies zeme Ralfam blakus un uzmanīgi paspīdinājām kabatas lukturīšus. Maiks pastiepa roku, lai atbrīvotu durvju virsmu no zāles.
Saķēru viņu aiz rokas. — Vai tu gribi, lai Džounss uzzina, ka te kāds ir bijis?
— Pareizi, — viņš sacīja, — bet kur ir rokturis?
Ralfs sāka vieglītiņām taustīt durvis ar plaukstu. Pēc brī^a viņš paziņoja: — Šeit! — Pēc tam: — Tās nav aizslēgtas!
Viņš sāka vilkt durvis augšup. Tās pacēlās pāris sprižu platā spraugā.
— Nāciet palīgā! — Maiks paliecās uz priekšu.
Pēkšņi man kaut kas pielēca. Neaizslēgtas
durvis! Mūsu klaudzināšanās!
— Stāt! — es iekliedzos. Viņi sastinga.
— Atkāpties! — Ne vārda neteikdams, metos projām.
Nojautusi manas izbailes, draugi sekoja man pa. pēdām. Es neapstājos, līdz nebijām sasnieguši mežmalas dziļo ēnu.
Maiks skatījās manī tā, it kā es būtu zaudējis prātu. Ralfs nervozi palūkojās augšup.
— Beidz domāt par čūskām, vecais! — es teicu Ralfam. — Padomā labāk par durvīm.
— Kāpēc? — jautāja Maiks. — Tu mums gandrīz piebiedēji sirdstrieku.
— Kāpēc? — es atbildēju. — Tūlīt pateikšu. Durvis nav aizslēgtas.
— Nu un tad? Mēs grasījāmies tikai iekāpt un atkal izkāpt ārā. Neviens mūs nepieķertu.
— Padomā taču! — es sacīju. — Varbūt durvis ir vaļā tāpēc, ka Džounss jau ir tur iekšā.
Sekoja klusums. Tad Ralfs saprotoši pamāja.
— Un mēs viņu brīdinājām ar savu klaudzināšanos.
— Tieši tā.
— Ko nu? — jautāja Maiks.
— Vai atceries to peli, ko mēs vienreiz sagūstījām tavā pagrabā?
— Protams, — Maiks atteica, neko nesaprazdams. — Tai bija tāda maza aliņa kaktā. Bet es nesaprotu… Vai tu domā, ka mums tagad būtu jāņem šļūtene un jānoslīcina tas, kurš ir tur, lejā?
— Jā! — Ralfs ieķiķinājās. — Un tad mēs varbūt atkal sabojāsim paklāju, un pēc tam vecāki būs nikni kā…
Es skaļi nopūtos, lai viņš izbeigtu muļķoties.
— Vai tu neatceries, kas notika pirms tam, pirms plūdiem? Kad mēs krietni ilgi bijām gaidījuši, tā pele pabāza galvu, lai paskatītos, vai mēs jau esam aizgājuši.
Tagad bija Ralfa kārta nopūsties. — Tātad mums jāstāv un jāgaida te zem kokiem kā tādai čūsku ēsmai?
— Es iepūtišu savā suņu svilpē, — Maiks ierosināja. —Taupīju to tieši šādam gadījumam. Varbūt tas viņas….
— Jā, jā, un ataicinās šurp visus jaguārus no jūdzēm tālas apkaimes! — izspļāva Ralfs.
— Mieru! — es iejaucos. — Gaidīsim tieši pusstundu. Ja līdz tam laikam neviens neparādīsies, varam iet droši.
* * *
Jutāmies droši.
Kad atgriezāmies un atrāvām vaļā durvis, neviens nemetās mums virsū. Ari labi. Jo tobrīd mūsu nervi bija jau tā saspringti, ka mazākā kustība būtu mūs nogāzusi no kātiem.
Durvis atvērās bez trokšņa. Ralfa kabatas lukturīša gaismā parādījās nekrāsotas betona kāpnes uz leju. Mēs apstājāmies.
— Ja mēs piecās sekundēs to neizdarīsim, — es beidzot sacīju, — tad es savas kājas vairs neno- valdīšu. Tās pašas prasās prom.
Ralfs norija siekalas — un mēs gandrīz sadzirdējām guldzienu atbalsojamies betona tuneļa nospiedošajā klusumā. Maiks ieslēdza savu lukturīti un spēra pirmo soli uz priekšu.
Mēs viņam sekojām.
Apmēram pēc trīsdesmit soļiem sasniedzām pagriezienu, kas noveda mūs īsā gaitenī; tas savukārt beidzās pie atvērtām durvīm, aiz kurām atkal bija tumsa.
Ralfs un es ieskrējām Maikam mugurā.
— Metīsim mieru! — viņš norūca.
— Tagad vai nekad! — es atčukstēju.
Maiks izslējās, saņemdams drosmi, tad devās
iekšā pa durvīm.
Mēs katrs būtu varējuši minēt kaut tūkstoš reižu un tik un tā nebūtu uzminējuši, kas bija aiz durvīm. Tomēr mums vajadzēja to iedomāties. Kad mēs iegājām, lukturīša dzeltenīgais gaismas stars apspīdēja spožu, izliektu metāla virsmu pāris pēdas virs mūsu galvām.
— Nu nē! — elsa Maiks.
Virzīdams gaismu atpakaļ, viņš apgaismoja metāla virsmu vēl tālāk.
— Nu baigi! — Ralfs klusi dvesa.
Piekritu abiem. Slaida un varena, tā aizpildīja gandrīz visu milzīgo telpu. Privāta reaktīvā lidmašīna!
Piegājām tai tuvāk. Virs mūsu galvām bija viens spārns un viena reaktīvā dzinēja sprausla. Izdarīju vienīgo aprēķinu, uz kādu tobrīd biju spējīgs. Vēl viens spārns un sprausla otrā pusē nozīmēja to, ka aparātam ir dubults dzinējs.
Man nav lielas jēgas par aviāciju, bet šķita, ka tāda lidmašīna varētu maksāt apmēram miljonu.
Maiks palīda zem lidaparāta, un pēc dažām sekundēm dzirdējām viņu otrā pusē sakām: — Nāciet paskatīties, veči!
Mēs gājām.
Pie gala sienas plauktos stāvēja maiju statuetes — desmitiem, dažas no tām bija aiz Vecuma ap- drupušas. Uz apakšējā plaukta bija kaut kādu mēģeņu rindas, plaukta galā — dažādu izmēru put- nubūri.
Ralfs lika mums palūkoties pretējā virzienā.
— Slīpne, — viņš paziņoja. Mēs pagriezāmies pret viņu un tad — turi), kur viņš rādīja.
— Uz augšu, — Ralfs sacīja. — Un paskatieties uz lidmašīnas purnu!
Maiks un es tā darījām. Bet es nesapratu. Mēs redzējām tikai nelielu āķi, kas rēgojas lejup no paša korpusa gala.
— Slīpne un āķis, — turpināja Ralfs. — Saprotat?
Mēs ar Maiku pārmijām apjukušus skatienus. — Ralf, — Maiks teica, — visu nakti mēs te nevaram palikt.
— Uzbrauktuve droši vien ved ārā uz skrejceļu, — teica Ralfs. — Bet kā uz turieni aizvelk reaktīvo lidmašīnu? Varbūt ar vinču. Kur piestiprina virves galu? Pie āķa.
Viņš paspīdināja visapkārt ar lukturīti. — Ahā, — viņš triumfējoši paziņoja, — hidrauliskā iekārta!
Tik tiešām, vienā telpas sānā stāvēja liela hidrauliskā iekārta. — Redzat, kur tā pievienota? Pie grīdas un pie griestiem. Varu derēt, ka ar tās palīdzību griesti paceļas. Kā milzīgs vāks, lai izlaistu lidmašīnu ārā. Tālāk… — Viņš apklusa pārdomās. — Kā gan to iedarbina?
Taisni pārsteidzoši, kā viņam aizmirstas visas bailes, ja ir jārisina kāda zinātniskas vai mehāniskas dabas problēma!
— Ralf! — es satvēru viņu aiz elkoņa. — Mēs esam redzējuši pietiekami daudz. Iesim!