Par dubļiem es biju pilnīgi aizmirsis. Iespējams, ka šis nebija īsti piemērots brīdis lūgumam pēc jauna pūķa.
Tēvs iešļurkstināja mutē savus spageti.
— Semjuel, — teica mamma, — kā tu domā, kāpēc Džoels ēd tik trokšņaini?
— Piedod! — sacīja tētis. — Tie ir tik garšīgi, ka es citādi nevaru.
—Trakais Edijs rītdien apsolīja kopā ar Džoelu laist pūķi, — es paziņoju. — Manu sabeigto pūķi!
Tēva roka ar spageti apstājās pusceļā, un liels makaronu kumšķis noslīdēja uz šķīvja, izšļakstot mērces pilienus pa galdu.
Mammas indīgo skatienu tētis atstāja bez ievērības.
— Trakais Edijs? — viņš iesaucās. — Neiedomājami!
— Piekrītu, — es teicu. — Neiedomājami. Neiespējami. Mans pūķis nekādi vairs nevar pacel- ties gaisā. Tieši tāpēc es arī gribētu lūgt jaunu dzimšanas dienas dāvanu. Saprotiet, Džoels…
— Nē, — tētis mani pārtrauca. — Neiespējami liekas tas, ka Trakais Edijs grib kopā ar Džoelu laist pūķi. Viņš taču pat ne ar vienu nesarunājas.
— Ko Džoels izdarīja? — jautāja mamma.
— Tieši tāpēc jau es ārdījos. Viņš paņēma manu pūķi, manu dzimšanas dienas davanu, un…
Mamma nopūtās. — Ko Džoels darīja tādu, ka Trakais Edijs par viņu ieinteresējās?
Šķiet, manas dāvanas liktenis viņiem nebija pirmajā vietā; tad nu savukārt nopūtos es.
— Džoels netālu no Edija mājas mēģināja laist gaisā pūķi, — es paskaidroju. Teicu, ka Džoels izskatījās tik apņēmīgs, ka, to redzot, pat es nespēju uz viņu dusmoties.
— I^īist gaisā? Tad es saprotu. Esmu vienīgi pārsteigts par to, ka Trakajam Edijam tomēr vēl ir sirds krūtis, — bilda tētis. Beidzot viņš ielika mutē dakšiņu, bet bija ļoti pārsteigts par to, ka tā ir tukša.
— Semjuel! Vai ir pareizi tā runāt?
Tēvs paraustīja plecus. — Stefij, vai tu atceries, kāds šis puisis bija augstskolas laikos? Jautrākais no visiem. Vienmēr priecīgs un humora pilns. Labs sportists piedevām. Un vienmēr kustībā. Līdzīgs Rikija draugam Maikam. Protams, Edijs nevalkāja tādus kreklus, uz kuriem paskatoties vien sāk sāpēt galva.
— Tēt!
— Pat jau tolaik Edijs par lidošanu vien sapņoja, — turpināja tētis. — Daži mēdza runāt par mašīnām vai futbolu, vai universitāti. Edijs gan tikai par lidmašīnām — reaktīvajām un parastajām. Visu par tām zināja. Varēja nosaukt vārdā jebko, kas lidoja pāri. Cesnas, paiperus, fantomus un ko tik vēl ne.
Mamma pamāja ar galvu. — Tas bija vareni. Tolaik…
— Sensenos laikos, — es atgādināju.
— Viņš par sodu nomazgās traukus, — tētis smaidot apsolīja. — Pat ja šī viņa piezīme par tavu vecumu būtu vietā.
Mamma parādīja mums abiem mēli un turpināja: — Reiz, sensenos laikos, mana draudzene aizgāja ar Ediju uz randiņu. Viņa gribēja pastaigāties roku rokā. Viņš gribēja parādīt viņai savu grāmatu kolekciju par aviācijas vēsturi.
Beidzot sarunā iejaucās Džoels. — Rikijam viņš būs jāuzstumj kalnā.
— Tu taču to izdarīsi, dēls?
Tagad bija mana kārta māt ar galvu. — Bet pūķis ir pagalam! Protams, nebūtu jau grūti nopirkt kādu vietā, varbūt tādu mazliet lielāku.
— Ja Trakais Edijs ir apsolījis kopā ar Džoelu palaist tavu pūķi, man liekas, viņš to salabos.
Tēvs runāja, bet mani galvas mājieni tikmēr kļuva arvien bezcerīgāki. — Lai viņš laiž ar Džoelu pūķi. Tas nāks Edijam par labu. Nabaga cilvēks ienīst visu pasauli, tāpēc ka ir tā sakropļots.
Mamma sarauca pieri. — Tu tā iedomājies.
Tētis skumji pasmaidīja. — Ne gluži. Tu taču zini. Trakais Edijs piepildīja savu sapni, kļuva par reaktīvā iznīcinātāja pilotu. Piedalījās Vjetnamas karā, veica neskaitāmus lidojumus. Viņš mums vienmēr apgalvoja, ka nekad netiks ievainots gaisā. Viņam bija taisnība. Mugurkaulu viņš salauza uz zemes. Muļķīgā negadījumā ar džipu, kas veda viņu uz lidlauku.
— Viņš taču nav pa īstam traks? — es pajautāju, atcerēdamies Edija nikno skatienu, netīro bārdu un noplīsušo kreklu.
— Nē, dēls, tikai rūgtuma pilns. Es pēdējoreiz runāju ar viņu pirms desmit gadiem. Viņš teica, ka ir muļķīgi ticēt Dievam. Muļķīgi domāt, ka pasaulē vai cilvēka dzīvē pastāv kaut kas labs. Viņš toreiz man teica, ka ienīst Dievu uz visiem laikiem. Viņš ir tik pārpilns naida, ka izvairās no visiem. Džoels tik tiešām būs viņu aizkustinājis, ja viņš iznāca laukā no mājas.
Es palūkojos, kā Džoels uz to reaģē. Palūkojos vēlreiz.
Kā vienmēr, viņš bija nozudis. Ar visu plīša lāci.
3
Plīša lācītis ir Džoela vienīgā vājība.
Kad Džoels ir aizmidzis, guļamistabā var spēlēt pūtēju orķestris, vai arī jūs varat pielikt viņam pie deguna smaržīgu, karstu sardeli ar sinepēm — viņš nepamodīsies. Bet pamēģiniet tikai paraustīt aiz ķepas viņa lācīti — un viņš vienā mirklī būs augšā, lūkodamies uz jums ar lielām, apsūdzošām acīm.
Neskaitāmas reizes Maikam, Ralfam un man ir bijis nepieciešams aizlavities prom no Džoela, un viņa plīša lācītis tad ir mūsu vienīgais glābiņš. Tad mēs to ieliekam veļas žāvēšanas automātā, un Džoels sēž un skatās caur stiklu, kā lācītis griežas, līdz automāts apstājas, — un tā mēs varam tikt prom bez izsekošanas.
Kad esmu uz Džoelu saskaities, es viņam atgādinu, ka ir ļoti grūti no jauna piebāzt pliša lācīti. Tas viņam pielec. Bet es nekad nespētu šai rotaļlietai neko nodarīt, jo labi atceros Džoela bēdas tajā dienā, kad vecā Jakobsena suns to nočiepa. Džoels rakās ar savu plastmasas dārza lāpstiņu visās suņa iecienītākajās slēptuvēs. Viņš neļāva man iet palīgā. Pat sunim pietika sajēgas nerādīties acīs. Džoela seja no asarām un zemēm bija netīra, kad viņš beidzot atrada lācīti. Tad viņš iedeva to man, lai,es izmazgāju, un mēs abi bijām laimīgi.
Tātad, dabiski, ka tad, kad mēs nākamajā dienā četros ieradāmies pie Trakā Edija mājas, "mēs" sastāvēja no Džoela un manis, un plīša lācīša. Ralfs un Maiks bija izlēmuši darīt ko svarīgāku nekā biedrošanās ar Trako Ediju, piemēram, saskaitīt, cik zāļu stiebru vidēji ir vienā dārziņā aiz mājas.
Trakais Edijs nebrīnījās par Džoela neatlaidīgo vēlmi likt lācītim lidot.
— Piesieniet viņu pie pūķa astes, kungs, — Džoels mudināja. — lai viņš lido kā putns!
Es novaidējos. Mans pūķis, Tomāts, salabots un ielāpains, gulēja Trakajam Edijam klēpī. Edijs sēdēja savos ratiņos mājas priekšā uz ietves. Un nu Džoels atkal grasījās Tomātu sadauzīt tāpat kā vakar.
Trakais Edijs nepievērsa man uzmanību.
— Es zinu, kā tas ir, zēn, — viņš aizsmacis teica Džoelam. — Kad tik ļoti gribas lidot.
Tad Trakais Edijs palūkojās manī, vai esmu to dzirdējis, un viņa asinīm pieplūdušajās acīs bija niknums.
Es aši noklepojos un novērsos. Tad tāpēc viņš palīdz Džoelam, es nodomāju. Varbūt viņam šķiet, ka plīša lācītis, kas pacēlies gaisā, ir daļa no viņa paša.
— Ei, čomiņ! — Tas bija domāts man. — Izņem tās klavieres no pakaļkabatas!
— Piedodiet, es nesapratu.
— Kusties! — Trakais Edijs noņurdēja, kad es atkal palūkojos viņā. — Uz Leitonkalnu! Ātri!
Tā nu es satvēru braucamkrēslu un sāku stumt. Džoels skrēja līdzi.
Pūta spēcīgs pretvējš, tas pluinīja Trakā Edija garos matus, un tie šķipsnām plivinājās gar manām rokām un ratiņu paroceņiem.
Mans pūķis likās pārvērties, un pa ceļam es beidzot sapratu, kāpēc. Tas rēgojās braucamkrēslam abās pusēs. Trakais Edijs bija to paplatinājis. Arī viņš, tāpat kā Džoels, gribēja, lai lācītis paceļas gaisā.