— Protams, — viņš izklaidīgi noteica.
Aizvedu viņu prom, augšup pa kāpnēm.
Neviens mūs negaidīja virszemē, neviens neslēpās aiz lidlauka ēkām, arī pa ceļam ne, neviens mums neuzglūnēja viesnīcā.
Atgriezāmies tikai kādu pusstundu pirms rītausmas. Es priecājos par drīzo iespēju ieslīdēt dušā un atveldzēt tagad jau pamatīgo tulznu uz labās kājas.
Tikai, kad atgriezos istabā, Džoels bija pazudis.
Uz viņa spilvena gulēja gara, raiba spalva. Un zīmīte.
'Tu un tavi draugi —-turiet muti ciet par to, ko redzējāt! Citādi tu savu brāli vairs nekad nesatiksi."
Klusi pieklauvēju pie draugu istabas durvīm. Maiks tās atvēra. Ralfs jau bija aizmidzis.
— Kas ir? — Maiks žāvādamies jautāja. Kad pastāstīju viņam jaunumus, bailes un adrenalīna piepludums asinīs pēkšņi padarīja viņu tikpat modru kā mani.
— Kā? — viņš jautāja. — Kā viņi tik ātri varēja uzzināt, ka mēs tur bijām?
— Vēl svarīgāk — kur ir Džoels, — es teicu, — un ko šie grasās ar viņu darīt?
Maiks divas reizes pārstaigāja istabu no viena gala līdz otram. Ralfu tas nepamodināja. — Pat ja mēs varētu atrast tos abus policistus, vai viņi mums daudz līdzētu tik milzīgos džungļos, kādi te visapkārt?
— Tieši tā, — es teicu. — Džounss — jo tas noteikti ir Džounss, kas nolaupījis Džoelu, — uzreiz uzzinātu par meklēšanu, un Džoelam tad… — Bet es nebiju spējīgs šo domu izsacīt skaļi.
— Vai nepateikt Vecajai Lēdijai Bagzbijai? — skaļi prātoja Maiks.
Papurināju galvu. — Nē.
Apklusu izbrīnā par to, ka Maiks pēkšņi tik dedzīgi purina galvu.
— Vecā Lēdija Bagzbija ir īsts vecs špicbuks, — es turpināju, — un tajā pašā laikā forša vecenīte, bet viņa noteikti pieprasītu, lai mēs izsaucam policiju, un tādā gadījumā…
Maiks izskatījās tā, it kā būtu gatavs apraudāties, bet es atkal apklusu, sajuzdams kaut ko sev aiz muguras. Izdzirdu viņas balsi, pirms paguvu pagriezt galvu.
— Vecs špicbuks? — Nevarēju saprast, vai Vecā Lēdija Bagzbija ir uzjautrināta vai nav. — Un nu pastasti man, jaunais špicbuk, kāpēc man būtu jāsauc policija?
Beidzot es pagriezos. Tad pakāpos atpakaļ, lai justu Maika plecu, kamēr viņa tuvojās no durvju puses — steigā biju aizmirsis tās aizvērt, gribēdams ātrāk paziņot par zīmīti.
— Un, ja jau mēs par to runājam, — turpināja vecā dāma, — esiet tik laipni un pastāstiet, kur jūs, jaunie špicbuki, pavadījāt nakti!
Turpmākajās divdesmit minūtēs izkratījām sirdi, taču pabeigt nepaspējām.
Sofija — savā oficiantes formastērpā — ieskrēja pa durvīm.
— Ak te jūs esat!
Mēs visi pagriezāmies pret viņu. Pat Ralfs beidzot pamodās.
— Džesika pazudusi! — Sofija iesaucās. Viņa pacēla augšup garu spalvu, tādu pašu, kādu es biju atradis uz Džoela spilvena. — Spārnotā Čūska! Tas viņu sagūstījis!
* * *
Bijām tik ļoti izmisuši, ka Vecā Lēdija Bagzbija atjāva mums noorganizēt meklēšanu, bet tikai ar dažiem noteikumiem. Pirmkārt, palikt drupu rajona. Otrkārt, vienmēr iet pa pāriem. Treškārt, divas stundas pagaidīt, līdz drupas tiks atvērtas publikai. Un vēl — turēties pa gabalu no jebkurām briesmām un. ja ieraugām Džounsu, nekavējoties paziņot viņai.
Tā nu mēs sadalījāmies pāros. Ralfs un Lisa aizgāja uz vienu pusi, Maiks un es — uz otru. Vecā Indija Bagzbija palika viesnicā — divu iemeslu pēc. Viens — pa telefonu varēja tikt paziņoti atbrīvošanas nosacījumi. Un otrs — par spīti zīmītes brīdinājumam, Indija Bagzbija gribēja sazināties ar tiem policistiem, kas bija te iepriekšējā dienā, un, ja tas neizdotos, — ar vietējo policiju.
Man nebija ne jausmas, kurp devās Sofija. Viņa kaut ko nomurmināja par maiju sazināšanās tīklu un palīdzības veidiem, tad pazuda.
Taču tam nebija nozīmes — mēs bijām pārāk aizņemti, lemjot par labāko rīcības plānu. Džoels pazudis. Būs slikti, ja mēs neziņosim policijai. Būs slikti, ja ziņosim. Varbūt mēs vienkārši (lai nesajuktu prātā, neko nedarot) mānījām paši sevi, iegalvodami sev, ka meklējumi tuvākajā apkārtnē varētu dot kādu labumu, — es tiešām nezinu, ko mēs cerējām tik īsā laikā atrast. Kā tika ieminējusies Sofija, to drīzāk varēja darīt tādēļ, lai izslēgtu viegli sasniedzamas vietas un lai policija, kad tā ierastos, zinātu, kur vairs nevajag meklēt.
Mēs skriešus izklīdām pa publikai atvērtajām drupām.
Lielo piramīdu nupat skāra pirmie saules stari, jebkurā citā reizē tas būtu bijis brinišķigs skats. Sārti oranža gaisma apspīdēja koku galotnes, un saules mala jau traucās augšup šajā kvēlē. Gaiss likās tīrs un spirgts, nevis blīvs un tvaiku pilns kā dienā. Taču vienigais, ko tas man deva — iespēju vieglāk rikšot.
— Pārbaudiet to pusi! — mudināju Ralfu un Lisu, norādot gar vienu sānu lielajai piramīdai. — Mēs ar Maiku izlūkosim Svēto aku.
Mēs nogriezāmies un sākām skriet pa īso ceļu uz aku, kura jau bija piedzīvojusi simtiem cilvēku upuru.
Mēģināju nelaist šo domu sev tuvāk.
Tas neizdevās.
Simtiem cilvēku upuru, atkal un atkal atbalsojās manī, kamēr pusskriešus devāmies gar kokiem, simtiem cilvēku upuru. Visi — neīstiem dieviem, neīstenotām cerībām. Un tagad kāds ar šo pašu leģendu starpniecību apdraud manu brāli.
Bet kādu mērķu labad?
Cīnījos pret iztēles uzburto ilgo kritienu no akas malas lejup zaļajā, mierīgajā ūdens virsmā. Cīnījos pret dzirdes tēloto vientuļo plunkšķi. Centos nedomāt šausmu domas par lēnu, klusu viļņošanos arvien dziļākā un dziļākā ūdenī.
Es domāju par Džoelu. Kādēļ tieši viņš? Kādēļ tas viss notiek?
Svētā aka nesniedza atbildi.
Mēs palēninājām soli, lai atvilktu elpu, tad virzījāmies uz priekšu, slēpdamies aiz kokiem, lai mūs nevarētu pamanīt. Klusajā rītausmā nekas nekustējās. Pat raibie putni nelidinājās apkārt. Protams, arī kukaiņi cēlās spārnos tikai līdz ar karstuma iestāšanos.
Pievirzījāmies tuvāk izrakumu laukumam.
Neviena strādnieka; platformas bija mitras no rasas, kas mirdzēja zirnekļu tiklos, un…
Pēkšņi man ienāca prātā kāda doma.
— Paskaties vērīgi, Maik! — es nočukstēju.
— Ko tu redzi?
— Neko.
— Pareizi. Neviens nav aizskāris rasu. Nedz ari zirnekļu tiklus. — Mani iestrāvoja prieks.
— Neviens te nav bijis!
Manas visdrūmākās aizdomas vienā mirkli izgaisa — gluži kā austošās saules gaisinātais aukstums mums apkārt. lai kur Džoels atrastos, te, akā, viņa nav!
— Steigsimies! — mudināju Maiku. — Iesim uz atlikušajām celtnēm. Mēs apskatīsim, ko varēsim, un tad ziņosim par visu Vecajai Lēdijai Bagzbijai.
Viņš piekrītoši pamāja, un mēs sākām atpa- kaļskrējienu.
Kad tikām atpakaļ klajumā, Maiks norādīja augšup uz Lielo piramīdu.
Ar skatienu sekoju viņa izstieptajai rokai. Un atkal manī uzvirmoja prieks.
Mūžsenās akmens celtnes virsotnē, saules apspīdēti, stāvēja divi mazi, apkampušies bērni. Vieni paši.
Mēs bijām apsolījuši turēties pa gabalu no jebkurām briesmām. Un šīs — es teicu pats sev — nevarēja uzskatīt par briesmām. Freds Džounss nekur nebija redzams.
Maiks droši vien domāja to pašu. Ne vārda neteikdami, mēs sākām skriet. Piramīdas pamatni es sasniedzu pussoli pirms Maika.
Kā bija rakstits rokasgrāmatā? Deviņdesmit viens pakāpiens līdz templim piramīdas virsotnē?
Liekas, mums vajadzēja ne vairāk kā desmit sekundes, lai to sasniegtu. Tomēr augšupceļā man uzmācās šaubas. •