Vai siksna vēl izturēs? Un ko tad, ja Džesika vai Džoels kaut kādi nodos mūsu klātbūtni? Vai ja Džounss ievēros siksnas sprādzes mirdzumu? Vai ja kāds no viņa kompanjoniem iedomāsies apiet apkārt templim pa apmali un pārbaudīt, kas notiek mūsu pusē?
Visa šī baiļošanās neļāva man sajust pagurušās rokas. Bet tikai pirmajā brīdī.
Siksna izturēja. Džoels un Džesika klusēja. Freds Džounss neievēroja sprādzi. Un abi viņa vīri palika tur, kur bija trepes.
Un tagad manas paša rokas grasījās mani nodot. Cik ilgi es vēl izturēšu? Katra sekunde vilkās kā stunda.
Džoels iečinkstējās.
— Klusu, sīkais! Tas, ka tevi nolaiž ar virvi, ir labāk nekā tas, ko mēs varējām ar tevi izdarit.
Pēkšņās dusmas izgaisināja manas bailes. Aizmirsu sāpošās, gandrīz nejutigās rokas. Mēs ar Maiku esam Džoela vienīgā cerība.
Beidzot atvēru acis.
Maika seja bija tikai dažu sprīžu attālumā. Viņa acu mirdzumā un sakostajos žokļos es saskatīju tās pašas dusmas, kas bija manī.
— Vai esat gatavi otram mērglim? — sauca Džounss. — Un to meiteni uzmaniet! Viņa pirmīt gandrīz man izmuka.
Tātad, kamēr mocījos gaidās, viņš jau bija nolaidis Džesiku zemē. Varbūt ar to pašu virvi, ar ko tagad ir sasējis Džoelu.
Doma par to, kas var notikt ar Džoelu, deva man spēku vēl turēties.
Vēl bridis bezgalīgu gaidu. Tad kļuva dzirdams, kā Freds Džounss kāpj lejup pa kāpnēm. Maiks nevilcinājās. Viņa seja piepūlē piesarka; viņš pievilkās augšā pie malas un pārsvieda pāri vienu roku, lai iekrampētos ar pirkstiem spraugā starp akmeņiem. Tas deva viņam pietiekamu atbalstu, lai uzvilktos augšā un tiktu atkal uz jumta.
Mēģināju izdarīt to pašu, bet man nebija spēka.
— Nu, draugs! — Maiks sēca un no augšas satvēra abas manu roku locītavas.
Viņš vilka, un es karājos — tas bija sāpīgi. Bet tās bija līksmas sāpes, lai gan manu iekšdelmu āda pilnīgi nobrāzās, kamēr es sprīdi pa sprīdim mocījos augšup.
Tad es jau biju augšā. Vismaz tik daudz no mana svara, lai varētu pats līst uz priekšu.
grībējās raudāt no atvieglojuma.
Taču no lejas atskanējušās balsis sastindzināja mani, lika norīt elsas.
— Kur lācītis? — sacīja balss. — Vai tad seržants negribēja to dabūt, lai apskatītu elektroniku tur iekšā?
— Nav vairs laika, — atbildēja Džounss. — Drīz šeit būs pilns ar tūristiem. Tagad mēs paslēpsimies un izlidīsim nakti. Ja ar mums kaut kas notiks, tad šie gūstekņi mūs izpirks, — lai kurš arī būtu tas, kas ielicis to elektronisko ietaisi lācītī.
— Seržants mūs piebeigs, ja mēs neatnesīsim lāci līdzi.
Atbilde likās ieurbjamies man mugurkaula smadzenēs.
— Tad kāp! — sacīja Džounss. — Ej paķer to draņķi un tad panāc mūs!
Mums nebija vairs spēka pat saukt palīgā, bet tas arī nebūtu līdzējis. Virs jumta parādījās seja; vispirms tajā atspoguļojās milzīgs pārsteigums, tad tā saviebās niknā grimasē. Sejas īpašnieks izvilka ieroci, kas lika mums turēt mutes ciet.
Varējām vienīgi cerēt, ka Lisa un Ralfs mūs ieraudzīs, kad mūs vedīs prom no piramīdas. Jo pretoties nebija nekādas iespējas. It ipaši pēc tam, kad Freds Džounss bija piedraudējis, ka ar prieku nošaus Džoelu, ja aizkavēsim viņus kaut mirkli.
Tā nu mēs gājām uz priekšu, un viņi no aizmugures dzina mūs uz džungļiem. Viņi lika mums doties pa aizaugušu taciņu, kas bija ieraugāma tikai no pāris metru atstatuma. Tikai pēc tam Freds Džounss un viņa palīgi mazliet nomierinājās.
— Atpakaļ uz būdām? — viens no viņiem jautāja Džounsam.
— Nē, — sacija Džounss. — Kejs gribēja iet pirmais. Viņš norunāja satikties ar mums Sikspārņu
alā. Būs kāds gabaliņš jānokāto.
— Un mēs darām, kā pavēl boss, — piebilda otrs.
Rodriks Kejs — boss un seržants? Sikspārņu ala?
Kaut kas asi iedūrās man nierēs — un tas vis nebija Džounsa rādītājpirksts. Gāju uz priekšu, kā norādīja šautenes stobrs, gāju nelaimīgs tāpēc, ka atbildes uz jautājumiem slēpās kaut kur džungļos mums priekšā.
* * *
Sikspārņu ala bija vēl viena iedobe, mazāka un seklāka par Svēto aku. Viena no tās sienām bija sagruvusi. Taka caur šiem akmeņiem liecināja, ka te staigājušas daudzas kājas. Tā veda uz alas dibenu, kur mazs strautiņš tecēja pa plakanu klinti un pazuda milzīgā caurumā alas pretējā sienā.
Bruņots sargs — amerikānis ar melnu, plakanu mašīnpistoli — sveica mūsu parādīšanos ar laisku mājienu.
— Ej uz priekšu! — Džounss man pavēlēja. — Pagaidām esat iztikuši bez māžošanās. Es neieteiktu tagad kaut ko uzsākt.
It kā mēs kaut ko varētu! Trīs stundas bijām gājuši un svīduši, un cīnījušies ar džungļu vīteņaugiem pa šauru taciņu. Mana labā kāja neizturami pukstēja sāpēs. Gribējās nokrist uz vēdera un iemērkt galvu rūsainajā straumē.
Ko nu? Mēs bijām vismaz sešas jūdzes tālu no viesnīcas. Pat mēneša laikā policija nespētu izķemmēt džungļus sešu jūdžu rādiusā.
Rodriks Kejs droši vien bija sliktā noskaņojumā. Ja viņš atgrieztos viesnīcā, tur viņu noteikti nopratinātu, sevišķi jau tāpēc, ka viņa pilots Freds Džounss bija galvenais aizdomās turētais — pie tam tagad nolaupīti bijām arī mēs ar Maiku. Tas nozīmēja, ka jebkādai operācijai, ko Kejs vada, tagad droši vien pienākušas beigas. Un tas mums, viņa gūstekņiem, nesolija neko labu.
Un, pat ja mēs varētu aizbēgt, kurp mēs varētu doties? Sapratu, ka mums neizdosies atrast ceļu atpakaļ. Kompass manu bikšu aizmugures kabatā likās — kā Lisa vienmēr aizrādīja— bezjēdzīgs. Šajos džungļos mums neko nelīdzētu zināšanas par to, kur ir ziemeļi.
— Fiksāk! — Džounss nošņācās un iegrūda man dunku sānos. Skriešana lejup pa šķembām, cenšoties saglabāt līdzsvaru uz stāvās takas, neļāva daudz domāt par biedējošo nākotni.
Rodriks Kejs iznāca no alas ēnas. Nudien, viņš likās pavisam cits cilvēks. Nekāda safari tērpa. Nekādas padevigi nodurtas galvas. Viņam bija armijas bikses, tumšas lidotāja saulesbrilles un armijas cepure. Taisna, militāra stāja. Viņš vairs neizskatījās augumā mazs. Viņš izstaroja spēku un dusmās.
— Džouns, vai tu kādreiz vari ko izdarīt arī pareizi? — viņš uzkliedza. — Teicu, lai tu atved divus sīkos, nevis četrus!
— Ser, mūs atklāja! — Džounss taisnojās.
Kejs nopētīja mani un Maiku no galvas līdz
kājām. Vina seja nepauda neko.
— Vai šie ir tie paši, kas iekļuva galvenajā bāzē?
— Jā, ser. Un vēl viens. Tas tievais.
— Muļķi, tev vienkārši bija jātur durvis aizslēgtas!
— Es jau paskaidroju, ser! — Džounss smilkstēja. — Es biju prom tikai četrdesmit piecas minūtes. Apsardzes videokamera parādīja viņu sejas, un es uzreiz jums ziņoju, kamēr viņi vēl gāja atpakaļ uz viesnīcu.
Kejs pavērsa savas tumšās brilles pret Džoun- su. — Aizveries! Tu gulēji angārā, baidīdamies, ka es tevi pieķeršu, ja tu gulēsi pie lidmašīnas. Taisnošanās vēl vairāk apliecina tavu vainu.
— Tieši tā, ser! — Džounss salutēja.
— Jūs, — Kejs uzrēja pārējiem, — ievediet gūstekņus iekšā!
Viņi tūlīt paklausīja. Mēs iegājām vēsajā alā. Visur rēgojās lielas kaudzes sikspārņu mēslu. Cik daudz cilvēku būs tur iekšā?
Iedami cauri alai, izdzirdējām zemu dūkoņu. Sapratu tās izcelsmi, kad pēc dažiem soļiem sasniedzām pagriezienu. Vietā, kur straume gadsimtu gaitā bija izgrauzusi kaļķakmeni, ala paplašinājās apmēram divkārt, veidodama lielu iedobumu, kas atbalsoja ūdens pilēšanu no griestiem.