Zemā dūkoņa nāca no benzīna motora — tas ražoja elektrību šaurajai spuldžu virtenei, kura vāji apgaismoja vienu iedobuma malu. Vispirms es palūkojos augšup, bet nevarēju pat saredzēt, vai tumsā mājo sikspārņi. Vērsu savu uzmanību uz priekšu.
Gar sienu stiepās armijas parauga gultas, vismaz desmit. Tām priekšā stāvēja rupji galdi un ļo- dzigi krēsli. Šķīvji un ēdamrīki stāvēja uz galdiem kārtīgās rindās, gaidīdami ēdiena parādīšanos.
Iesānis stāvēja vēl citu, garu galdu rindas. Pēc brīža puskrēslā pazinu, kas atrodas uz šiem galdiem; sākumā domāju, ka tie ir bezgalvaini spoki ar nolaideniem pleciem. Acīm pie pustumsas pierodot, sapratu, ka tie ir daudzi putnubūri, kas apklāti ar gaišu audeklu.
Pie citiem galdiem stāvēja zemi soli. Uz šiem galdiem atradās dažas no maiju skulptūriņām, ko atcerējos redzējis privātās lidmašīnas tuvumā. Turpat gulēja naži un citi instrumenti, ko es nepazinu.
Mūsu uzmanību piesaistīja ķēdes žvadzoņa. Maiks un es atkāpāmies, par spiti šauteņu stobriem, kas grūda mūs uz priekšu. Jo mums likās, ka no tumsas ceļas un uz mūsu pusi nāk miroņi!
— Džesika! — atskanēja vienas spocīgās būtnes balss. Un es atkal sapratu, ka esmu kļūdījies. Tumšie, saķēdētie stāvi bija sieviete un vīrietis — tie steidzās apkampt Džesiku, kura skrēja tiem pretim.
Mēs dzirdējām tikai spāņu valodu, ko pārtrauca prieka elsas un asaras. Visi trīs kopā viņi bija kā viens.
Un aiz šīs vienotās grupas bija vēl kāds ducis citu cilvēku, kas nekustīgi sēdēja pie alas sienas. Viņi visi pie potītēm bija sakalti kopā ar ķēdi.
Džounss un abi viņa pavadoņi pagrūda mūs uz Džesikas un viņas vecāku pusi. Tad mūs visus piegrūda pie sienas.
— Iekārtojieties! — Džounss sacīja. — Te jūs kādu laiciņu paliksiet.
Džoels bija cieši satvēris manu roku, un tādā kā pusnemaņā mēs devāmies uz tukšu vietu solā.
— Nav labi, senjor Kid, ka jūs arī esat šeit nokļuvis, — čukstēja vīrs man blakus. — Šiem ļaudīm ir daudz, ko zaudēt, tādēļ viņi ir gatavi uz visu.
Pacēlu galvu, lai aplūkotu važās iekalto meksikāni, kas runāja angliski un nezin kā zināja manu uzvārdu.
Kad manā sejā parādījās atskārta, viņš skumji pamāja ar galvu. —Jā, — vīrs sacīja, — arī mūs viņi saķēra — tikpat viegli, kā vilks saķer jēru.
Tas bija tas pats policists, kas bija mūs vakar iztaujājis. Viņa vecākais biedrs sēdēja blakus uz soliņa un lūkojās zemē.
Kad Džounss un viņa ļaudis bija atstājuši mūs vienus pašus, Maiks pirmais pārtrauca drūmo klusumu. Pārliecies pāri Džoelam, viņš uzrunāja man blakus esošo policistu: — Vienā vietā — privāta reaktīvā lidmašīna, un tagad — putni būros, slepena ala. Es neko nesaprotu!
Jaunākais policists, kas sēdēja man blakus, — viņu sauca Karloss, — pacēla galvu un lēni pagrieza to uz Maika pusi. Viņa lepnās ūsas tagad bija noļukušas un netīras.
— Privāta lidmašīna? — viņš pārjautāja gurdā balsī. — Neiespējami! Mēs neskaitāmas reizes esam pārmeklējuši šo apkārtni. Te nav citu skrejceļu kā vien Cičenicas lidlaukā. Vēl un vēlreiz mēs tikām organizējuši lidlaukā negaidītas pārbaudes. Nekādas reaktīvās lidmašīnas tur nav.
Maiks mēģināja paskaidrot, bet, ziņkārības dzīts, es viņu pārtraucu:
— Jūs meklējāt lidmašīnu? Tātad…
— Mums jau sen bija aizdomas, ka šinī apkārtnē notiek nelegālu kravu pārvadājumi, — policists tikpat gurdi turpināja. — Mēs tikai nevarējām pateikt , kurš to dara un kā.
Es atcerējos senatnes mākslas priekšmetus, mēģenes un putnu būrus, kas stiepās gar lidmašinas sāniem, un minēju vienīgo, kas ienāca prātā.
— Putni un skulptūras? — es jautāju. — Kāpēc kādam vajag tos nelegāli izvest?
Ari vecākais policists, Migels, tagad klausījās. — Nauda, — viņš atbildēja. — Daži no papagaiļiem, kas guļ šajos būros, ir piecus tūkstošus vērti.
— Piecus tūkstošus dolāru? — es satriekts iesaucos.
— Jā, un mūsu vēsturiskais mantojums, statuetes — tās, kuras nav viltojumi, — amerikāņu kolekcionāru aprindās vērtas varbūt divreiz vairāk.
— Pagaidiet, — Maiks ieteicās, — viltojumi?
— Jā. Daži no ļaudīm, kas te sēž, ir īsti meistari. Viņi spēj izveidot precīzu oriģināla kopiju, tik labu, ka tikai muzeja eksperti varētu pamanīt atšķirību. —Migels rūgti iesmējās. — Bet šīs te jau neved uz muzejiem! Tās domātas privātiem kolekcionāriem, kuri dzīvo pietiekami tālu cits no cita. Neviens rto viņiem nekad neuzzinās, ka citiem kolekcionāriem pieder tādi paši viltojumi.
— Tātad iznāk… ja oriģināla maiju statuete maksā…
— Ja to pārdod īstajam cilvēkam — desmit līdz divdesmit tūkstošus, — sacīja Migels. —Tās ir tik dārgas tāpēc, ka izvestas no Meksikas nelegāli. Šie priekšmeti pieder mūsu tautai.
— Desmit līdz divdesmit tūkstošus, — es atkārtoju. — Turklāt viņi var uztaisīt vēl četras vai piecas kopijas un dabūt simt tūkstošus!
— Tieši tā, — sacīja Karloss. — Jo šiem nabaga maijiem, kas dzīvo te, alā, kā vergi, viņi neko nemaksā. -
— Vergi? To es arī nesaprotu, — Maiks teica. Džoels, sēdēdams starp mums, cītīgi klausījās un šūpoja zem sola savas īsās kājeles. — Kādēļ šie meksikāņi ir te? Sakalti ķēdēs un tamlīdzīgi.
— Leģenda par Kukulkanu, Spārnoto Čūsku, — sacīja Karloss. — Vakar Rodriks Kejs nostājās mūsu priekšā un izlielījās par Visu pēc kārtas.
Tad Karloss mums visu paskaidroja. Izrakumi Svētajā akā bija tikai iegansts, lai Rodriks Kejs varētu uzturēties šai apvidū. Tad viņš sāka izplatīt baumas par cilvēkiem — vergiem un par leģendārā spārnotā Kukulkana atgriešanos. To visu palīdzēja apstiprināt Freda Džounsa izdarības — šad un tad pilnmēness naktīs viņš ar garu, spalvām klātu cepuri galvā plivinājās gar džungļu mājokļiem.
Leģendas iedarbību vēl pastiprināja dažu vietējo maiju zemnieku nolaupīšana; galvenokārt tie bija cilvēki, kas atteicās ticēt leģendai. Nolaupīšanām bija vairāki mērķi. Tās iebiedēja pārējos tā, ka viņi klusēja un ticēja. Tās sagādāja Kejam darbaspēku šeit, alā. Un, tā kā leģenda klīda starp maijiem no mutes mutē, tie nesa šurp papagaiļus — jo Kukulkans it kā vēloties to spalvas —, un atnesējam savukārt tika solīta Kukulkana labvēlība.
Izrakumu laukums lieti noderēja kā vieta, kur saņemt no maijiem atnestos putnus. Maiji pazina džungļus, tāpēc spēja sagūstīt papagaiļus un nogādāt tos šurp no jūdzēm tālas apkārtnes.
Kukulkans "pieprasīja" ari mākslas priekšmetus — tie bija jāmet Svētajā akā. Maijiem nebija ne jausmas, ka Rodrikam Kejam kā izrakumu vadītājam bija ļoti vienkārši pāri Svētajai akai dažas pēdas zem ūdens līmeņa nostiept platu tīklu. Senos dārgumus, kas bija glabājušies džungļu būdās, maiji tagad atkal labprātīgi nesa uz Svēto aku un upurēja, tāpat kā to pirms vairākiem gadsimtiem tika darījuši viņu senči.
Pēc tam tos savāca Rodriks Kejs. Dažus — sliktākas kvalitātes izstrādājumus — uzrādija valdībai kā pierādījumu tam, ka senjora Kastiljo teorija par akas tuvumā no zemes izrokamiem senajiem priekšmetiem ir pareiza. Citus izmantoja, lai taisītu kopijas, ko sūtīt uz Savienotajām Valstīm.
— Jā, — Karloss nobeidza stāstījumu, — tas bija labi organizēts pasākums. Un mums nebija nekādu faktu, tikai aizdomas. — Viņš paskatījās uz mums. — Redzat, mēs ievērojām, ka šinī apkaimē mēdz pazust amerikāņu grupas. Viņi parasti ieradās uz desmit dienām kā tūristi, bet nebrauca prom no valsts vairākus mēnešus. Imigrācijas departamentā pamanīja zināmas likumsakarības. Tās vienmēr bija sešu cilvēku grupas. Un vienmēr uz desmit dienām. Kad ierēdņi papētīja rūpīgāk, viņi ievēroja vēl kaut ko. Visiem sešiem parasti bija militāra pagātne.