Paskatījos uz alas tālākajām malām. — Sargi! — es teicu, — Rodrikam Kejam bija vajadzīgi sargi, lai turētu paklausībā vergus.
Karloss piekrītoši pamāja. — Un lai darītu vēl šo to pa naktīm, kas uzturētu indiāņos ticību Kukulkanam.
—Jā, — Migels turpināja. — Bet mums bija vienīgi aizdomas. Tad sākām pārbaudīt viņu saraksti.
Maiks apmierināts pamāja. — Un tad jūs izlasījāt vēstuli, kurā bija ieliktas sešas biļetes un apmaksāti izdevumi par desmit dienu uzturēšanos šeit, — Džoelam Kidam adresētu vēstuli.
—To otru Džoelu Kidu gaidīja ne tikai senjors Kastiljo, — apstiprināja ūsainais policists.
— Nu es saprotu, kādēļ muita aizturēja manu brāli Džoelu, — es teicu. — Saprotu ari to sarunu, ko es un Maiks, un Ralfs noklausījāmies.
Pastāstīju policistiem par Rodrika Keja draudiem Džounsam — ka palīgiem jāierodas pēc iespējas drīzāk, — draudiem, ko bijām dzirdējuši, slēpjoties aiz atkritumu kastes.
— Pastāstiet mums vēl kaut ko! — sacīja Migels. — Tāpat mums būs visu dienu jānosēž uz šī beņķa.
— Jūs taču teicāt, ka Kejs liek šiem cilvēkiem strādāt, — Maiks teica, norādot uz galdiem ar pus- pabeigtajām skulptūriņām. — Pārtraukums drīz beigsies.
— Nē, draugs. Bīstos, ka ne. Tu un pārējie bērni esat atklājuši noslēpumu, kas Rodrikam Kejam bija tik svarīgs. Liekas, viņš plāno pamest šo bāzi.
— Vareni! — es teicu. — Tad mums tikai jānogaida, līdz viņš aizvācas.
Migels nogrozīja galvu. — Man bail, ka viss būs daudz sliktāk. Kādēļ lai viņš atstātu dzīvus lieciniekus?
Mēs runājām, bet Džoels, kas bez sava lācīša nerada mieru, tikmēr klausījās un šūpoja kājas.
Manis paša kājas, tagad sasaistītas, joprojām sāpēja, it īpaši labās pēdas virspuse. Pasniedzos to paberzēt. Maiks stāstīja abiem policistiem par reaktīvo lidmašīnu, ko bijām uzgājuši.
Viņi klausījās, lūdza mūs pēc iespējas sīkāk aprakstīt lidaparātu, un viņu sejas beidzot kļuva dzīvīgākas. — Tālbraucēja, bez šaubām, — sacīja Karloss. — Un Džounss turēja to veco, sarūsējušo divplāksni, to klaberkasti, lai iegalvotu mums, ka. no šī lidlauka nekas ievērības vērts prom nelido.
Migels domīgi pakasīja galvu. — Tomēr vajadzīgs rūpīgi izstrādāts plāns, lai ikreiz izvēlētos citu lidlauku, kur nolaisties Amerikas Savienotajās Valstīs. To noteikti kārto kāds cits.
Piepeši mūsu uzmanību pievērsa ātru soļu dipoņa pa akmeņiem. Rodriks Kejs ar Džoela lācīti — vēders tam atkal bija uzšķērsts — devās tieši pie Maika un manis.
— Gribu dzirdēt atbildes, — viņš stingri teica. — Un tūlīt!
Mēs sparīgi mājām ar galvu. Bija viegli saprast, kādēļ Rodriks Kejs, tāds, kāds viņš bija patlaban, tik ļoti biedēja Fredu Džounsu.
— Šajā rotaļlietā bija iestiprināta elektroniska ierīce — raidītājs, kas ziņoja par tās atrašanās vietu. Kas to tur ielika? Un kādēļ?
— Es nezinu, — teicu Džoela vietā. Cerēju, ka mana balss nedrebēja tik ļoti kā es pats.
— Klausies, šmuli! Džounss bija gatavs šos divus sīkuļus izvārtit darvā un spalvās un tad atstāt cepināmies piramīdas virsotnē. — Kejs apklusa un ar pirkstiem bungoja pa zodu, izlikdamies, ka pārdomā kaut ko. — Kādēļ lai mēs šonakt to neizdarītu ar jums četriem? Tas šos zemniekus krietni iebiedēs.
Atcerējos spaini ar piķi un raupjā maisa vieglumu un visu sapratu. Džounss droši vien bija piramīdas galā ar Džoelu un Džesiku, kad mēs tai pirmoreiz paskrējām garām ceļā uz Svēto aku. Un tad Džounss atklāja elektronisko ierīci. Incītis izglābis Džoelam dzīvību, bet varbūt vienkārši tikai to pagarinājis — un gals visam pienāks šajā alā.
— Runājiet! — Kejs pavēlēja.
— Mēs tiešām nezinām! — Maiks ieteicās.
Kejs pacēla roku sitienam. Karloss kaut ko dusmīgi pateica spāņu valodā. Kejs nikni paskatījās, apgriezās uz papēža un aizgāja.
Karloss paraustīja plecus. — Es viņam tikai pajautāju, ko viņš iegūs, ja visi pieaugušie dusmās sadumposies, redzēdami viņu sitam mazu zēnu. Pajautāju, vai viņš to vēlētos, lai ari viņš un pārējie amerikāņi ir apbruņoti.
Karloss pasmaidīja, priecīgs par savu nelielo uzvaru. — Un es runāju spāniski, lai visi saprastu. Tomēr tas, ko teica Kejs, ir interesanti, — Karloss turpināja, kļūdams atkal nopietns. — Mēs taču to raidītāju neielikām. Jūs ari ne. Tad kas?
Migels pamāja ar galvu. — Ļoti slikti, ka viņi to atklāja. Jo ierīce atvestu šos cilvēkus tieši uz alu. Tā bija mūsu vienīgā cerība uz glābiņu!
Pārstāju masēt pēdu. Kurš bija ielicis elektronisko ierīci? Tagad es zināju. Zināju ari, kad. Un zināju, ka varbūt pašlaik viņa ir ceļā uz šo pašu alu.
Dziļi ievilku elpu un pastāstīju Karlosam un Migelam savu versiju — versiju, kas darīja mūsu gaidīšanu cerīgāku.
Tādēļ musu sirdis gandrīz lūza, kad pec trim stundām Sofiju alā ieveda bruņoti vīri.
— Mēs gaidījām, ka jūs te parādīsieties, — es drūmi teicu, kad sargi bija sasaistījuši Sofiju ar mums un paši aizgājuši. — Tikai mēs cerējām uz glābiņu, nevis uz to, ka dalīsieties mūsu liktenī.
Sofija sarauca pieri. — Jūs mani gaidījāt?
Norādīju uz savu labās kājas kurpi. — Ja ieliek raidītāju cilvēkam krosenē, tad tam ir savi trūkumi. Piemēram, tas noberž kāju.
Viņa pacēla uzacis vēl augstāk. — Kādēļ gan neizglītotai maiju cilts sievietei būtu jādara kaut kas tamlīdzīgs?
"Tamlīdzīgs" izklausījās pēc "tāmlīdzīgs". — Vai tiešām jums tāda izruna? — es pajautāju.
Viņa pasmīnēja. — Nebūt ne. Pasaki man — kā tu uzminēji?
— Ja neņem vērā norīvētu kāju? Rodriks Kejs mums pastāstīja par raidītāju Džoela lācītī, un man ienāca prātā, ka cilvēks, kurš tik ļoti interesējas par to, kur mēs atrodamies, domājams, kaut kur ieliktu vēl vienu tādu ierīci. Tad mana pēda pateica to, ko man būtu vajadzējis saprast agrāk. Ar manu kroseni kaut kas bija noticis, lai gan pirmās piecas dienas tā man ne spieda, ne berza. Mēģināju izdomāt, kurā brīdī man sāka sāpēt kāja, un atcerējos, ka tas bija pēc mūsu sarunas. Tad sapratu, kāpēc jūs tik centigi pierunājāt mani izsekot Fredu Džounsu. Un kāpēc jūs šorīt tik ātri nozudāt, kamēr mēs pārējie meklējām Džoelu.
— Gāju uz savu istabu paskatīties monitora ekrānā. Džoela raidītājs bija iznīcināts, man atlika paļauties uz tavējo.
Paraustīju plecus. — Vienīgi tagad mums tas neko vairs nedod.
— Daudz vairāk, nekā tu vari iedomāties, — atteica Sofija. Bet mums ir maz laika. Tūlīt visu paskaidrošu.
Protams, viņa bija maiju cilts piederīgā, kā jau tika mums stāstījusi. Taču viņas vecāki bija bagāti ļaudis Meridā. Sofiju sūtīja mācīties uz Anglijas skolām, un tur viņa vairākus gadus ari mācījās uni: versitātē. Tagad viņa bija bioloģijas pasniedzēja Londonā un viņas darbalauks nebija vis papagaiļu kontrabanda, bet gan džungļu ekoloģija. Darbodamās starptautiskā savvaļas dzīvnieku aizsardzības padomē, viņa atklāja, ka krāšņo papagaiļu skaits viņas bērnības zemē katastrofāli samazinās. Tad sekoja līgums ar ASV dabas aizsardzības organizāciju, kurai ļoti vajadzēja kādu meksikāņu izcelsmes darbinieku, kas varētu strādāt Meksikas vidienē.