— Un te nu es esmu, — viņa sacīja. — Es biju tieši tāda darbiniece, kāda viņiem vajadzīga. Un vasarā man nebija lekciju universitātē. Padzirdējusi baumas par Kukulkanu, es atbraucu šurp un sāku strādāt par oficianti, lai uzzinātu ko vairāk. — Viņa sarauca pieri. — Kad uzzināju, ka meža būdā viena pati, bez vecākiem palikusi, dzīvo Džesika, es pieņēmu viņu par audžumeitu — un man kļuva vēl svarīgāk atklāt patiesību.
— Bet tās elektroniskās ierīces? — ieteicās Karloss. —Jūs taču esat bioloģijas pasniedzēja, nevis Federālā Izmeklēšanas biroja aģente!
Sofija iesmējās. — Londonā ir dučiem veikalu, kas specializējušies šajā jomā. Galvenokārt tur pārdod elektroniskas spēļmantiņas pieaugušajiem, kas var to atļauties un kam tik domāt, ka biznesā viņiem vajadzīga spiegošana. Taisnību sakot, man likās interesanti, ka es būšu tāda kā aģente un visu noskaidrošu. Tā nu es iegāju tādā veikalā un sapirkos jaukas lietiņas, ko varēju šeit izmantot. — Viņas seja uz bridi satumsa. — Es tomēr nedomāju, ka bērni nonāks briesmās. Ja es nebūtu ielikusi to otru raiditāju…
Man šķita, ka nebūtu īstais bridis atgādināt, ka tagad viņa ir apdraudēta tāpat kā mēs.
— Kādēļ bija vajadzīgi bērni? — jautāja Migels.
— Kāpēc jūs nenoslēpāt raidītāju pie Freda Džounsa vai Rodrika Keja?
— Es mēģināju, — viņa teica. — Bet tie veči ir ķerti uz drošību. Vienīgais, ko es varēju, bija — ielikt raidītājus viņu mašīnās. Bet uz šādām alām neviens nebrauc ar mašīnu. Un vecā kravas mašīna braukāja tikai uz lidlauku un atpakaļ.
— Pastāsti viņai par lidlauku, Maik! — es saciju.
— Es esmu pārāk nospiestā garīgajā.
Maiks visu īsumā paskaidroja. Sofija uzlika savu roku uz manējās.
— Sapurinies! — viņa teica. — Līdz šim viss iznāca brīnišķīgi. Jūs, zēni, bijāt vajadzīgi kā neredzami gariņi, kas atveda mani šurp. Un… — viņa ar platu smaidu paplēta rokas, — te nu es esmu!
— Vareni… — es bez sajūsmas noteicu.
— Un te ir arī trīsdesmit policisti, kas ierīkojušies slēpņos ap alu. Viņus no Meridas ataicināja jūsu draudzene Etele Bagzbija.
Es atplauku. — Jūs tātad ļāvāt viņiem sevi sagūstīt, lai novērstu uzmanību!
— Tieši tā. Un lai pateiktu jums precizu laiku, kad policisti dosies uzbrukumā alai. Jo tieši pēc… — viņa palūkojās pulkstenī, — četrpadsmit- arpus minūtēm sāksies lieli joki.
Migels nogrozīja galvu un nopūtās. — Jūs, amatieri, esat bīstami, — viņš lēni noteica, tad ieskatījās Sofijai tieši acīs. —Jūs domājat, ka visu zināt. Bet mums nav iespējas izglābties. Rodriks Kejs nav muļķis. Visiem saviem cietumniekiem viņš uzreiz pasaka vienu: ieejas tuvumā ir ierakti divi dinamīta stieņi, kas eksplodēs, kad vien viņam būs vajadzīgs. Un šāda vajadzība radīšoties, ja kāds mēģināšot bēgt. Un, kad šie stieņi eksplodēs… visa ala sabruks. Manuprāt, — un viņš palūkojās rokaspulkstenī, — kad jūsu policisti pēc trīspadsmit minūtēm un piecdesmit sekundēm sāks
darboties, mums visiem uzreiz būs beigas.
* * *
Trīspadsmit minūtes un piecdesmit sekundes nozīmē vairāk nekā tūkstoti sirdspukstu, ja cilvēka sirds no bailēm dauzās tā, kā dauzījās manējā.
No tumsas virs mums atskanēja kluss spiedziens, tik kluss, ka savas sirds dunoņā es to knapi sadzirdēju.
— Sikspārnis… — nočukstēja Sofija.
— Tagad nav īstais bridis runām par sikspārņiem, — Karloss rāmi sacīja.
— Kāda starpība? — iebilda Sofija. — Labāk izliksimies, ka gals vēl nav tik tuvu.
— Sikspārņi? — es teicu, priecīgs par katru sarunu tēmu, kam nav sakara ar dinamītu un sekunžu ritēšanu.
— Jā, ļoti žēl, ka jūs neesat bijuši šādā vietā krēslas laikā, — Sofija turpināja. — Alā ir simtiem tūkstošu sikspārņu. Kad tie izlido, tas ir tik varens skats, ka elpa aizraujas.
Es vēlreiz palūkojos augšup, lai gan, iespējams, biju to darījis jau reizes desmit, neko īpašu nesaskatīdams.
Sofija par atbildi pasmaidīja. — Šajā tumsā viņi ir neredzami, ietinušies savos melnajos ādas spārnos. Bet krēslā, kad viņi izlido savās vakara gaitās, viņi lido kolonnās. Desmitiem kolonnu, tūkstošiem un tūkstošiem, neskaitāmi tūkstoši sikspārņu. Tik daudz, ka Kejam nemūžam nepietiktu spēka visus izķert. Tāpēc ka viņi dzīvo ala visi kopā.
It kā sadzirdējis Sofijas vārdus, iespiedzās vēl viens sikspārnis.
— Jūs varētu jautāt, kā viņi tumsā var tik nekļūdīgi lidot, — viņa turpināja. — Ar skaņas palīdzību. Viņi spalgi spiedz un sadzird, kā skaņa atbalsojas no apkārtnes priekšmetiem. Līdzīgi radaram…
Es pat nedzirdēju, ko vēl viņa sacīja. Mans prāts bija aizķēries pie viena vārda. Skaņa!
Jā, es nodomāju. Tas var izdoties. Skaņa!
Saķēru Maika ceļgalu kā knaiblēs.
— Ei! — viņš iesaucās.
Nepievērsu tam uzmanību. — Tev taču tā ir līdzi? Suņu svilpe!
— Jā, — viņš atbildēja. — Bet tagad tiešām nav īstais brīdis saukt suņus vai biedēt čūskas.
Tad viņa acis iepletās, jo viņš ari saprata.
Mēs ātri pateicām to Sofijai un Karlosam. Viņi plati pasmaidīja.
Tad Sofija pagriezās pret cilvēkiem, kas sēdēja uz sola, un krietnu brīdi runāja spāniski. Maiji raudzījās Sofijā akmenscietām sejām, līdz beidzot, it kā to iekšienē būtu uzvilkta atspere, visi reizē plati pasmaidīja.
— Atlikušas divas minūtes, — Sofija paziņoja. — Pēc divām minūtēm šurp metīsies policisti, tāpēc es sākšu pēc pusotras. Šis manevrs noteikti izdosies. Pēc tam — gatavojieties bēgšanai! — Viņa pievērsās Maikam un man. —Jūs abi, kuri neesat pieķēdēti, — uzmaniet, lai mazie nepazūd vai neapjūk!
Tad Sofija ļoti rāmi pasmaidīja un paņēma Maika nedzirdamo svilpi. Likās, pagāja vismaz stunda, kad, novērsusi skatienu no pulksteņa, viņa iepūta svilpē.
Protams, skaņu mēs nedzirdējām.
Tomēr pēc dažām sekundēm sadzirdējām pirmos spiedzienus. Tad vēl. Un vēl. Un vēl. Un gaisu sāka pildīt sikspārni.
Tie krita no griestiem kā spārnoti akmeņi. Kā melns lietus tie aptumšoja vājo spuldžu gaismu, satraukti spiedzot un svilpjot, un lidojot lokos.
Pēc dažiem mirkļiem šķita, ka mēs atrodamies brēcošā dzīvā viesuļvētrā. Sikspārņi triecās virsū cits citam un ari mums.
— Bēdziet! — Sofija iekliedzās.
Džoels satvēra manu roku tikpat drudžaini cieši kā es viņējo.
Tas bija kā ienirt aklā, tumšā sniega vētra. Sikspārņi — tie nebija daudz lielāki par peli — sitās pret mūsu pleciem un noliektajām galvām. Ar vienu roku sargāju seju, ar otru vedu sev lidzi Džoelu.
Es nezināju, ka dusmās un apjukumā kliedzu uz šim simttūkstoš radībām, kas lidinājās un virmoja, un spiedza, un brēca tieši tādās pašās dusmas un apjukumā.
Tikai tad, kad aiz daudzajiem simtiem tūkstošu melno punktu parādījās dienasgaisma, es sapratu, ka mums ir izdevies. Un ka dinamīts nav spradzis.
— Un tas apmēram ir viss, — es beidzu savu stāstu Trakajam Edijam Džeimsvilā, četras dienas pēc tam, kad iznācām no alas dienasgaismā, vienu stundu pēc atgriešanās. Mēs sēdējām Edija mājas lieveni. — Maika ultraskaņas svilpe pamodināja sikspārņus, satracināja tos. Svilpe ari traucēja viņu pašu iekšējā radara darbību. Sofija saka — sikspārņiem tas bijis kā satiksmes sastrēgums, kurā visas mašīnas grib braukt dažados virzienos ar vislielāko ātrumu. Vairāk nekā pietiekami, lai novērstu sargu uzmanību!