Trakais Edijs neko neteica. Tikai cieši lūkojās mani no sava braucamkrēsla.
— Kad iznācām no alas, policisti mūs jau sagaidīja. Sargiem netika dota ne mazākā izdevība kaut ko uzsākt. Un neviens necieta.
Trakais Edijs joprojām klusēja.
— laimīgas beigas! — es teicu. — Maiju cilts indiāņi atgriezās pie savām ģimenēm. Un mēs visi sveiki un veseli atkal esam Džeimsvilā.
Trakais Edijs gaidīja.
Arī es nekur nesteidzos. Tas bija vareni. Būt atkal mājās. Prom no karstuma. Prom no jaguāriem un sikspārņiem, un čūskām. Jauka vasaras diena ar pazīstamu putnu treļļiem un attālu mauriņa pļāvēja rūkoņu. Un es pats mierīgi, nesteidzīgi apsveru katru vārdu, ko sacīt vīram braucamkrēslā.
— Tomēr jūs varbūt jau esat uzzinājis vienu nepatīkamu lietu, — es turpināju. Interesanti, vai viņš juta dusmas manos ledaini saltajos vārdos.
— Rodriks Kejs jau sen bija aizbraucis ar savu personīgo lidmašīnu. Viņš piekodināja Fredam Džoun- sam gaidīt viņu alā, bet pats ņēma un aizlaidās.
— Kā lai es to zinātu? — Edijs noburkšķēja.
— Jūs tikai nupat atgriezāties.
Atklātajam lievenim pārslīdēja vēss vējiņš, sabužinādams Edija garās pinkas.
— Ietilpīgas, ilgiem lidojumiem piemērotas benzīna tvertnes… — es teicu, it kā nebūtu viņu dzirdējis. Savās dusmās biju nežēlīgs. — Maza ātrgaitas reaktīvā lidmašīna, kas var lidot zemu un izvairīties no radarsistēmām… Rodriks Kejs varēja nolaisties Amerikas Savienotajās Valstīs gandrīz jebkurā vietā!
Pavirzījos tā, lai Trakais Edijs nevarētu izvairīties no mana skatiena.
— Kur viņš nolaidās? — es jautāju.
Edijs lūkojās manī, acis nemirkšķinot. Labu bridi lūkojās — un tad aptvēra, ka es visu zinu.
— Kur viņš nolaidās? — es atkārtoju.
— Kas tev par daļu! — viņš atcirta. — Nedomā, ka es tagad sākšu puņķoties un bimbāt un lūgšu tev piedošanu!
Viņš ieraudzīja pārsteigumu un dusmas manā sejā.
— Jā, jā, aizrijies! — Trakais Edijs izaicinoši teica. — Es esmu ievārījis putru. Un es pats visu nokārtošu. Un nedomā biedēt mani ar cietumu! — Viņš norādīja uz saviem invalīda ratiņiem. —Cietums nevar būt sliktāks.
— Kā jums nav kauna… — es iesāku un aprāvos. Jo iedomājos, kāds izskatos no malas. Kājas ieplestas. Rokas uz gurniem. Paštaisnu dusmu iemiesojums.
Pēkšņi sajutos muļķīgs un bēdīgs, un dumjš, un apjucis vienlaikus. Kas gan es tāds esmu, ka gribu spriest pār viņu tiesu? Vai es zinu, kā tas ir, kad viss atlikušais mūžs jāpavada nīstamā braucamkrēsla cietumā pēc tam, kad esi bijis brīvs un lidojis kā putns? v
— Piedodiet… — es lēni teicu. Es tiešām jutos vainīgs. Pēdējās pāris dienās centīgi gatavotā apsūdzības runa nebūtu nekas cits kā ņirgāšanās par nelaimē nokļuvušu cilvēku, savas varas apziņas baudīšana, liekot viņam sevi lūgties. Tobrīd es redzēju pats sevi viņa degošajā skatienā un pats sev nepatiku.
— Man patiešām žēl. — Vai viņš saprata, kāpēc es to saku? — Lūdzu, jūsu kompass! Visu ceļojumu es to glabāju Džoela vietā.
Edija acis kļuva pavisam apaļas, un viņš gārdzoši noelsās. Sakniebu lūpas ciešāk, juzdams viņam līdzi, jo sapratu, ko viņš pēkšņi uzzinājis. — Vai drīkst, es apsēdīšos? — pajautāju.
—Jā, droši. — Spītīgais izaicinājums bija prom. Tā vietā bija stājies pagurums.
— Tātad viņi nedabūja zirnīti! — Edijs noteica, kad es apsēdos. Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.
— Nē.
— Un dimantus ari ne. —Trakā Edija balss skanēja man aiz muguras; sēžot uz lieveņa augstākā pakāpiena, es pieliecu galvu pie ceļiem un lūkojos uz koku, kas auga viņa dārzā.
— Un dimantus arī ne. — Tālīnais mauriņa pļāvējs piepeši apklusa un pastiprināja klusumu starp mums. Domāju par to, kā es tikai vakar nejauši biju nometis kompasu zemē un izdzirdējis, ka tā iekšienē kaut kas nogrāb… un tad pacēlis to.
— Jūs, zēni, varēja nogalināt. Ari Džoelu.
— Tā apmēram ir, — es teicu. Kādēļ man gribējās raudāt aiz sāpēm, ko dzirdēju viņa balsi? Pirms dažām minūtēm es taču būtu varējis viņu dusmās nožņaugt.
— Es to nebiju paredzējis.
Tagad man patiešām gribējās raudāt. Viņš nevainoja mani par to, ka biju paņēmis kompasu. Viņš vainoja pats sevi.
— Kā tu uzzināji? — viņš nomākts jautāja.
— Džounss mums beigās diezgan daudz pastāstīja. Piedevām vēl iedvesmoja dažādi sīkumi, — es teicu. — Utis galvā. Durvju atvēršana, kad esi vienās apakšbiksēs. Tādas lietas.
Viņu neuzmundrināja pat mans mēģinājums jokot.
— Nesaprotu, — viņš teica. — Utis?…
— Pašā pirmajā rītā es pamodos pilnīgi apdullis, — es ātri stāstīju. —Tik apdullis, ka nesapratu, ka stāvu durvīs neapģērbies. Tik apdullis, ka jebkurš būtu varējis pārmeklēt manas mantas. Izrādijās, ka Rodriks Kejs bija iebēris mums ēdienā miegazāles. Džounss pārmeklēja mūsu istabas. Bet viņš ļoti steidzās un sajauca mantas.
Es pakasīju pakausi, atceroties utis. — Džounss ātri aizsvilstas. Pārmeklēdams mūsu istabu, viņš atplēsa vaļā rotaļu lācīti. Kejs bija licis viņam to. atkal sašūt, lai neviens neuzzinātu, ka viņi bijuši pie mums. Džounss aizgāja uz personāla istabu un sašuva lācīti, un to neviens neievēroja, jo muitnieki lāci jau bija vienreiz uzšķērduši. Tikai, piebāzdams rotaļlietu, Džounss tur iestūķēja netīras lupatas, no kurām pēc dažām dienām izšķīlās utis.
Džounss mums tā arī neizstāstīja, ko bija meklējis. Kad es atradu dimantus, es to sapratu. Ja viņš tos nevarēja dabūt, viņš noteikti negribēja, lai kāds cits tos atrod.
Es pavirzījos sānis, lai varētu sēdot atbalstīties pret lieveņa margām un, vismaz atpakaļ paskatoties, redzēt Trako Ediju. Viņa seja vairs nebija nikna.
— Un tad es uzdevu pats sev jautājumu: kādēļ Kejs un Džounss domā, ka mums ir kaut kas tāds, kas viņiem vajadzīgs? Kādēļ, ja mēs tiešām neesam tā Džoela Kida grupa, kuru viņi gaidīja?
Trakais Edijs pamāja.
— Un kuru cilvēku — tā es sev jautāju tālāk — mēs pazīstam, kas varētu pazīt arī viņus? Pēc tam — acīm redzams secinājums. Bijušais armijas cilvēks. Pilots. Tāds esat jūs. Un vēl tā dīvainā frāze, ko jūs izteicāt, pirms mēs aizbraucām. Jūs jautājāt, vai es esmu kādreiz lidojis ari citādā lidmašīnā nekā lielās tūristu lidmašīnas. Jūs teicāt, ka tas būs aizraujoši — lidot ar mazāku. Un tas tiešām tā bija. Bet kā gan jūs varējāt zināt, ka mēs lidosim ar mazu
lidmašīnu, ja vien jau iepriekš nezinājāt, ka mūsu pilots būs Freds Džounss?
Trakais Edijs atkal pamāja, pēc tam pateica to, ko es visu laiku biju minējis. — Es biju Rodrikam Kejam parāda. Reiz Vjetnamā viņš izglāba man dzīvību. Tā nu, kad viņš gribēja, lai es būtu viņa partneris nelikumīgajos darījumos, es piekritu. Teicu sev, ka tie nav ne ieroči, ne ari narkotikas, bez tam tiešām biju viņam pateicību parādā. Es telefoniski noorganizēju nolaišanās vietas. Džounss lidoja šurp un turp. Es rīkojos arī ar naudu. Šajā galā es to iekasēju un noguldīju Šveices bankās. Vai reizēm aizsūtīju viņiem skaidrā naudā vai dimantos, ja viņiem vajadzēja.
Tagad bija mana kārta saprotoši pamāt. To es arī darīju.