— Senjors Kastiljo nemaz neeksistēja, — sacīja Trakais Edijs. — Kāds militāro kompjūteru speciālists Vašingtonā ari bija Keja parādnieks. Tā nu viņš sadomāja nevainojamu izcila kara veterāna biogrāfiju, cilvēku, kas beidzis universitāti un kfuvis par arheologu, — Eduardo Kastiljo. Kad pirms izrakumu atļaujas izsniegšanas un naudas piešķiršanas Meksika lūdza amerikāņu pusi apstiprināt Kastiljo pilnvaras, viss šķita kārtībā. Kejs uzdevās par vietnieku, izlikās baidāmies no visa, sevišķi jau no senjora Kastiljo. Viņš man bieži pa telefonu apgalvoja, ka tas esot perfekts plāns.
Sāku smieties, smējos un smējos, un vairs nevarēju apstāties. Kad beidzot mani smiekli rimās, Trakais Edijs aizdomigi nikni skatījās mani, it kā baidoties, ka es smejos par viņu. — Nē, nekas, — es teicu. — Plāns varbūt tiešām bija perfekts. Kamēr neuzradās Džoels!
Trakais Edijs pasmaidīja. — Džoels! Man šis puika patīk. Nesen Kejs pieprasīja, ka man jāsavāc vēl viena komanda. Bet man viss jau bija noriebies — šī nolaišanās vietu kārtošana, pircēju meklēšana un grupu organizēšana ik pāris mēnešus. Piedevām vēl biju dzirdējis, ko baumo par Keja darbību, un tas man nepavisam nepatika. Izdomāju, ka nošaušu divus zaķus ar vienu šāvienu. Aizsūtīšu dimantus un zīmīti ar paziņojumu, ka izstājos no šīs spēles, — viņi to visu gaidīja, kompasā ieliktu. Un gribēju izstrādāt ar viņiem mazu joku, pie reizes uzdāvinot tavam brālim jaukas vasaras brīvdienas. Man likās
— pat Rodriks Kejs nespētu nodarīt pāri nevainīgam bērnam.
Dziļi ievilku elpu. — Varbūt jums taisnība. Tikai Kejs nesaņēma zīmīti. Nedz ari dimantus. Kompass visu laiku bija pie manis. Un tonakt, kad viņi pārmeklēja manas mantas, tas tieši bija nejauši aizkritis aiz mana skapīša.
Trakais Edijs pabrauca krēslu uz priekšu.
— Es lāgā neprotu kaut ko lūgt, — viņš teica.
— Bet man ir svarīgi, lai tu saprastu — es negribēju riskēt ne ar vienu no jums. Ar Džoelu nepavisam ne.
Pievēru acis un skaļi atkārtoju zīmītes saturu, ko pa šo laiku jau biju iemācījies no galvas: — "Rod! Nosūtu dimantus. Pielieku klāt nedaudz vairāk, lai segtu izdevumus, kas Tev radīsies sakarā ar šo knauķu apciemojumu. Ceru, ka Tu saproti, ko tas viss nozīmē. Es vairs nepiedalos un komandas ari neorganizēšu."
— Tad jau tev viss skaidrs?
Es atbildēju — jā. Bet kā tad paliek ar kontrabandistu un papagaiļu bendi Rodriku Keju? Un kā ar dimantiem? Beigu beigās tā ir īsta asins nauda, kas iegūta, terorizējot māņticīgos maijus.
Man negribējās lasīt Edijam morāli vai draudēt, ka nodošu viņu, vai pamācīt, kā būtu jārikojas. Taču izrādījās, ka tas nav vajadzīgs.
— Vai tu nevarētu man palīdzēt? — viņš lūdza.
— Aizsūti dimantus Sofijai uz to ekoloģijas padomi. Viņiem vajag daudz naudas, lai veicinātu dabas un senatnes pieminekļu aizsardzību un saglabāšanu.
— Protams, — es teicu.
Un tā tas beidzās. Pēc divām nedēļām, kad stūmu Trako Ediju uz Leitonkalnu, lai viņš kārtējo reizi palaistu pūķi kopā ar Džoelu, Edijs man iedeva izgriezumu no Vašingtonas avīzes. Tajā bija aprakstīts starptautiski meklēta nelegālā darboņa arests.
Kopš tās dienas Edijs atkal noslēdzās sevī. Viņš man tā arī neko vairāk nepastāstīja un vispār neko vairāk neteica kā parastos četrus teikumus.
— Uz Leitonkalnu, puis! — viņš mēdza sacīt, kad mēs ar Džoelu parādījāmies. Tad, Leitonkalna galā: — Labs ir! Lai mazais paliek. — Un piebilda:
— Atnāc pēc stundas!
Tikai tagad es spēju arī iedomāties viņu smaidām dziļi savā plušķainajā bārdā, un tādēļ man gribētos, lai stāsts par papīra pūķiem, svētdienas skolas kartiņām, par desmit dīvainām dienām Meksikā un par nojautu beigtos šinī vietā.
Taču tas beidzās septembrī.
Epilogs
Tagad varu paskaidrot, kāpēc pašā sākumā pieminēju nojautu. Es ticu tētim, bet, taisnību sakot, mēs jau paši to bijām sapratuši.
Pēdējoreiz, kad Trakais Edijs devās ar Džoelu un viņa lācīti laist pūķi, viņš beidzot pateica kaut ko citu nekā parastos četrus teikumus.
Vējš bija labs, un Edija balss skanēja mazliet maigāk. — Ņem zēnu sev līdzi, — viņš klusi sacīja. — Viņš atjāva man paturēt lācīti pie sevis.
Tas jau bija kaut kas. Parasti vajadzīga liela viltība, lai liktu Džoelam šķirties no lācīša. It īpaši pēc piedzīvojumiem Meksikā.
— Un varat nesteigties ar atpakaļnākšanu, — Trakais Edijs piemetināja.
Kad Edijs pacēla pūķi sev no klēpja, es nejauši ievēroju abas Džoela svētdienas skolas kartiņas, tās pašas, ko Džoels viņam iedeva, kad viņi pirmoreiz palaida pūķi.
Abas kartiņas tagad glabājas mana skapja augšējā plauktā, lai nekad nepazustu. Tās ir tādas kartiņas ar Bībeles pantiņu un zīmējumu, kas bērniem pašiem jāizkrāso. Viena no tām ir apkricelēta ar Džoela roku. Ar oranžu zīmuli tur rakstīts: "Lai Dieviņš jums stāv klāt, Edija kungs!" Otrā uzzīmēta pūķa laišana; kartiņa izkrāsota dzeltenos, sarkanos un zaļos toņos, un Džoels visur ir pārkrāsojis pāri zīmējuma kontūrām. Zem zīmējuma iespiestas rindas no Pāvila Vēstules korintiešiem: "Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brivība."
Kā gan Džoels mācēja atrast tieši tās kartiņas, kas visvairāk piemērotas Trakajam Edijam? Un kā Džoels zināja, ka šī reize ir pēdējā, kad Trakais Edijs ņems viņu lidzi laist pūķi? Redzat, tā ir nojauta. To es nevaru izskaidrot.
Kad mēs atkal uzkāpām kalnā, Džoels nemaz nebija pārsteigts, ieraugot Ediju sakņupušu krēslā, kam pie viena riteņa bija piesieta pūķa aukla, bet pie otra, zemē nokritis, gulēja rotaļu lācītis. Džoels nekrita panikā un nemaz neuztraucās, kamēr es kā plēsts skrēju meklēt ārstu. Mans brālītis tikai gaidīja kalna galā pie braucamkrēsla un uzsmaidīja ārstam, kad tas ieradās.
Un kā Trakais Edijs zināja, kura svētdienas pēcpusdiena būs tā, kad viņš patiešām spēs aizlidot, atbrīvojies no braucamkrēsla, — lidot kopā ar Bībeli, ko mēs atradām viņa jakas kabatā?
Es nevaru atbildēt ari uz šo jautājumu.
Zinu tikai, ko tētis man paskaidroja par nojausmu — nākamās trešdienas pēcpusdienā, Trakā Edija bērēs. — Tādējādi Dievs aizsargā savas radības, — viņš nočukstēja, kad mamma nolika puķes uz svaigās kapa kopiņas.
Vējš kļuva spēcīgāks. Nebija grūti uzminēt, ko domā Džoels, skatīdamies, kā vējš norauj ziedlapas un aiznes tās augstu zilgmē pāri mums.
Izdevējs — apgāds "Jumava', Aspazijas bulvāri 24, Rīga LV 1050. Reģistrācijas apliecība Nr. 2—1012. Iespiests v/u "Poligrāfists", Doma laukumā I, Rīgā LV 1050. Pašūt. Mr. H70
[1] ej prom! (Spāniski).
[2] saprati? (Spāniski).
[3] Četras (Spāniski).
[4] ASV iedzīvotājs, baltais (meksikāņu apzīmējums).