Pusceļā uz kalnu Džoels izvilka kaut ko no savas jakas un ieslidināja Trakajam Edijam klēpī. Es redzēju abas kartiņas tikai mirkli. Tās bija svētdienas skolas kartiņas, ko Džoels pats bija izkrāsojis — iespējams, vienīgā dāvana, kādu viņš varēja tik īsā laikā sameklēt. Taču es nepaguvu tās apskatīt. Trakais Edijs ielika kartiņas krekla kabatā, pat nepalūkojies uz tām, un noglāstīja Džoelam plecu.
Pēc desmit klusēšanas minūtēm mēs bijām Leitonkalna galā. Tur pulcējās daži citi pūķu laidēji, bet nevienam nepietika dūšas izteikt kādu piezīmi par Trako Ediju ar tā sirmo bārdu un dusmīgajām acīm, kas izaicinoši lūkojās apkārt.
— Pietiek, čom!— Edijs man teica.
Mēs bijām pašā virsotnē, nelielā laukumiņā, no kura varēja pārredzēt jumtus uz visām pusēm. Pilsētas valdes nams ar parku bija vienā pusē, mūsu skola — otrā. Un pāri mums — plašās, bāli zilās debesis, kurās vējš bija izdzenājis visus mākoņus.
— Atstāj to zeperi šeit un ej! — Trakais Edijs atkal ierūcās. — Pēc stundas atnāc.
Kad es pēc pulksten pieciem uzkāpu pa labi iemīto taciņu kalna galotnē, redzēju, ka Trakā Edija pūķa konstrukcija ir laba.
Tomāts lidoja lepni un augstu, un tā astē karājās Džoela plīša lācītis.
Virs manis pret plašajām, gaišajām debesīm Džoels un Edijs veidoja vienu kopīgu siluetu. Tuvāk pienākot, redzēju, kā viņi padod viens otram spoli ar pūķa auklu. Vispirms turēja viens, tad otrs. Un mana ierašanās bija kā ielaušanās īpašā mazā pasaulē.
Tā tas izskatījās katrreiz, kad es atgriezos pie viņiem kalna virsotnē tajos pāris mēnešos, kamēr mācību gads tuvojām noslēgumam. Jo ikkatrā vējainā dienā Trakais Edijs savos ratiņos mūs gaidīja uz ietves pie mājas, it kā instinktīvi justu, ka Džoels un plīša lācītis vēlas lidot.
Par ko gan viņi runājās šajās stundās? Es nezinu. Milzīgais pūķis vienmēr bija gaisā, kad es atgriezos, un lācītis lidoja augstu pāri viņiem. Tikai dažas reizes atgriezdamies redzēju Trako Ediju, maigi smaidot, vērojam Džoela laimīgo seju, kas bija pavērsta augšup pret lācīti. Reiz es pat pieķēru viņu aplūkojam abas Džoela dotās krāsainās svētdienas skolas kartiņās. Brīnījos par to, ka viņš tās saglabājis. Tomēr visbiežāk, kad es pienācu klāt, viņi pārtrauca visu, ko tobrīd darīja, it kā es būtu traucējošs svešinieks.
Ja runājam par mani un Trako Ediju, tad mēs gandrīz nesarunājāmies. Viņš reti izmeta vairāk nekā dažas frāzes.
— Uz I^eitonkalnu, puis! — viņš mēdza pavēlēt, it kā es nezinātu, ka Džoels atvedis mani līdzi tikai tāpēc, lai es uzstumtu ratiņus pa stāvo taku augšā.
Tad, Leitonkalna virsotnē, viņš parasti teica: — Pietiek, čom! Atstāj zeperi te un ej! — Un pēc brītiņa: — Pēc stundas atnāc!
Viņu īpašās satikšanās reizes varbūt ilgtu visu vasaru, bet brīvlaika trešajā dienā Džoels pa pastu saņēma vēstuli.
Tajā atradās ielūgums uz Meksiku. Kopā ar aviobiļetēm.
— Absurds, — es murmināju, — pilnīgs absurds!
— Tas nozīmē — blēņas, — Ralfs paskaidroja Maikam.
Maiks saka griezt zobus. — Es zinu, zušu- mūli! — Viņš lūkojās uz mani, kā palīdzību gaidīdams. — Vai tu varbūt ieskaidrosi Ralfam, ka skola ir cauri jau kopš aizvakardienas?
Es nopūtos.
Neņemdams vērā manu nopūtu, Maiks vēlreiz nopētīja garo, tievo svilpi, ko bija izvilcis no kabatas.
— Suņu svilpe, — viņš sacīja Ralfam. — Es to pasūtīju ar kuponu, ko izgriezu no komiksa aizmugures vāka. Suņi to dzird, bet mēs ne.
lai to pierādītu, Maiks iepūta svilpē tik stipri, ka viņam izspiedās acis. Mēs dzirdējām tikai Maika elpas skaņu. Bet gandrīz tūlīt pat divas mājas tālāk sāka kaukt vilku suns.
— Feini! — sacīja Ralfs. — Kāda distance?
Maiks iepūta vēlreiz. Vēl tālāk no mums Mērfija
kokerspaniels sāka nikni ķilkstēt.
— Pietiekami tālu, — Maiks teica un pasmaidīja.
Ralfs nogrozīja galvu. — Varbūt Mērfiju suns vienkārši pievienojās, tāpēc ka vilku suns tā satraucās. Vajadzētu būt kādai zinātniskai metodei, kas pierādītu rezultātu patiesumu ar eksperimenta palīdzību. Piemēram, ļaut suņiem nomierināties un pēc tam pasvilpt kādas piecas mājas tālāk uz pretējo pusi. Šādi mēs varētu aprēķināt svilpes darbības rādiusu un…
— Veči, pirms divdesmit minūtēm Džoels atvēra pirmo vēstuli savā mūžā, kas bija adresēta viņam. Un tajā bija sešas biļetes uz Kankunu — tas ir Meksikā. Derīgas atpakaļbraucienam pēc desmit dienām. Un nedzirdamas suņu svilpes pašlaik mani interesē vismazāk!
Maiks nožāvājās un piecēlās no manas mājas virtuves puses kāpnītēm, uz kurām mēs visi sēdējām. — Klau, tik agram ritam laiks liekas pārāk karsts, — viņš teica. — Rikij, es zinu, ka tava mamma ir darbā. Kā tu domā, vai viņai būtu kas iebilstams, ja es ietu un aizņemtos mazliet limonādes?
— Aizņemtos? — pajautāja Ralfs. — Šis vārds liek domāt, ka tu vēlāk to atdosi, par ko gan es šaubos, ja jau būsi to izdzēris.
— Paklau, Einštein, — Maiks rūca, — es jau tev sacīju, ka mācības ir beigušās nu jau kopš…
Es atstāju viņus strīdamies un aizgāju pie mūsu dārza lielākā koka.
Baigi foršā dieniņa, es domāju. Vēsa zālīte, kas
kutina kājas. Sēžu, atspiedies pret koku, un priecājos par ēnu. Mīlīga, silta saulīte. Un dumji draugi.
Pēc brīža viņiem pielēca, un viņi atnāca pie manis.
— Kas par lietu? — jautāja Maiks. — Tu izskaties skābs.
— Kas par lietu! — es atcirtu. — Mans mazais brālis saņem aploksni ar sešām biļetēm uz Meksiku un apmaksātiem desmit dienu uzturēšanās izdevumiem, bet jūs abi runājat par limonādi un skolu!
Maiks un Ralfs saskatījās.
— Viņš taču nejoko, vai ne? — Maiks teica gandrīz bijīgi. — Tas taču nav kārtējais dumjais jociņš?
Ralfs pamāja ar galvu. —Ja viņš patiešām runā nopietni, tad tas nozīmē vienu no diviem.
Ļaujiet tik Ralfam visu analizēt! Pie skaitļotāja viņš kļūst cēls un mierīgs, un nopietns — kā peldošs gulbis. Atņemiet viņam skaitļotāju — un viņš kļūst neveikls kā gulbis uz sauszemes. Neķemmēti mati slienas stāvus gaisā. Pārāk liels krekls, kas ir vienās krunkās un aizmugurē izlīdis no biksēm. Ralfs ir viens vienīgs nervu kamols — zēns, kas vienmēr iesprūst žogu caurumos, kad mēs kaut kur dodamies pa taisnāko ceļu.
Te nu mēs esam, es — pilnīgi apstulbis no kaut . kā neaptverama, bet Ralfs tūlīt sāk izvērst kaut kādu teoriju.
— Nja, — viņš sacīja, — viens no diviem: vai nu Rikijs ir sajucis prātā, vai ari Džoels tiešām ir saņēmis tās biļetes.
— Patausti viņam pieri, — ierosināja Maiks, — varbūt viņam ir temperatūra.
— Pietiek! — es teicu. — Nu jūs varat iet meklēt sev citu draugu.
Maiks nogrozīja galvu. — Paga, paga! Mēs tiešām gribētu tev ticēt.
Ralfs pamāja ar galvu. — Ja ne tās divas lietas.
— Jū, — piebalsoja Maiks, — vēstule un biļetes. Jau desmit minūtes tu vāries par Meksiku, bet vēl neesi parādījis to mistisko vēstuli. Kā gan tu vari cerēt, ka ņemsim tevi par pilnu?
Tas likās saprātīgi. Es pats arī vēl īsti neticēju.
— Es labprāt uzrādītu jums lietiskos pierādījumus, — es sacīju, — bet es smagi kļūdījos un atdevu vēstuli atpakaļ Džoelam. Un viņš…