Draugi novaidējās un abi kopā pabeidza teikumu manā vietā: — Ir pazudis.
* * *
Mēs atradām Džoelu uz Trakā Edija mājas lieveņa. Viņš sēdēja uz maza soliņa blakus Trakā Edija braucamkrēslam. Mums pienākot, tā īpašnieks izgrūda savu parasto rūcīgo sveicienu. Taču šoreiz es to knapi dzirdēju. Visu ceļu Maiks tika pūtis savā svilpē — un aiz mums rēja puse Džeimsvilas suņu.
Kad nonācām līdz lievenim, Trakais Edijs atkal noliecās, lai pētītu vēstuli, ko turēja rokā. Viņam klēpī gulēja bieza aploksne.
— Redziet, veči, — es teicu Maikam un Ralfam, — tur ir pierādījums!
Trakais Edijs atkal pacēla galvu un pavērās manī. — Vai esi kādreiz lidojis ar lidmašīnu, puis?
— Vienreiz lidoju uz Disnejlendu, — es iesāku.
— Fū! Satiksmes aviolīnija. Tikpat kā braukt autobusā. — Viņš atgrūda matus no sejas. — Es
domāju īstu lidmašīnu. Kurā var sajust katru pilota kustību.
Es paraustīju plecus.
— Nu, liekas, šī būs tava pirmā īstā izdevība. — Edijs pasmīnēja mežonīgu, šķību smaidu un pacēla vēstuli. — Liekas, te viss ir tīrs.
Maiks iesvilpās, un Ralfs nosēcās.
Džoels smaidīja.
— Sešas biļetes! — Maiks teica, vēlreiz nosvilpies. — Es, Ralfs, Lisa, Rikijs…
Trakā Edija seja dusmās saviebās. — Neaizmirsti Džoelu!
Džoels smaidīja.
— Protams, neaizmirsīšu. Protams! — Maiks ātri piemetināja.
Trakais Edijs nomierinājās.
— Vai jūs varētu mums nolasīt to vēstuli? — Ralfs jautāja.
Trakais Edijs gandrīz jau sāka lasīt, bet aprāvās,, negribēdams izrādīt pārāk lielu ieinteresētību. Viņš pagrūda vēstuli uz manu pusi.
Es nokremšļojos un sāku lasīt:
— "Godātais Kida kungs! Mēs priecājamies, ka jūsu dati tik precīzi atbilst mūsu prasībām. Jums ir arī labas rekomendācijas. Aploksnē Jūs atradīsiet nepieciešamos dokumentus Jūsu grupas lidojumam. Kankunā Jūs sagaidīs. Ar cieņu — senjors Kastiljo."
Kad beidzu lasīt, iestājās klusums.
— Tad tā tas ir? — teica Ralfs.
— Tā ir, — es atbildēju. — Nekādas atpakaļadreses. Nekāda telefona.
Ralfs neatlaidās: — Vai tiešām nekas nav teikts par to, ko viņi gaida no Džoela? Un kādēļ viņam jāved līdzi vēl pieci cilvēki?
Džoels smaidīja.
Es novaidējos. — Ralf, — es teicu, — tu taču neņem to nopietni? Tā vēstule ir acīm redzama kļūda! Ko gan kāds var gribēt no mūsu Džoela? Viņš tikko pabeidza sagatavošanas klasi!
Trakais Edijs nogrozīja galvu. — Kāds taču ir izdevis par šīm biļetēm lielu naudu. Viņi noteikti uzticas Džoelam.
— Neaptverami! — es teicu. — Te kaut kas ir sajaukts. Kaut kur jābūt otram Džoelam Kidam, kādam pieaugušajam, kas gaida šo vēstuli.
Beidzot atkal ierunājās Maiks. — Kas par to? Aizlidosim un noskaidrosim! Es, Ralfs, Lisa un… — viņš nobeidza ar uzsvaru, — un mēs noteikti paņemsim līdzi Džoelu.
— Nē, nē, nē! — es sacīju. — Tas ir trakums! Neviens nekad tā nesūta biļetes pilnīgi svešam cilvēkam, it īpaši sešgadīgam bērnam. Es nevēlos būt klāt tajā bridi, kad viņi uzzinās, ka neīstais Džoels Kids veltīgi izlietojis sešas dārgas aviobiļetes.
— Jā, jā, jā! — teica Maiks. — Ko gan viņi var mums padarīt? Nošaut, vai?
Es neuztraucos. Jo zināju, kas mūs atturēs no jebkādas Meksikas. Un es to pateicu Maikam pašapmierinātā pārliecībā. — Pat ja šis biļetes tiešām būtu domātas Džoelam, mūsu vecāki miljons gadu neļaus mums braukt uz Meksiku.
— Vai jūs tiešām sūtāt mūs uz Meksiku kopā ar Veco Indiju Bagzbiju? — es aizrīdamies jautāju nākamajā ritā pie brokastgalda. — Pilnīgi neaptverami!
— Nevis ar Veco Lēdiju Bagzbiju, — mamma izlaboja, — bet ar Bagzbijas jaunkundzi.
Tētis tikai pasmaidīja par manu pārsteigumu.
— Kas te tik neaptverams? Meksika? Vai varbūt Vecā Lēdija… hm… Etele Bagzbija?
— Kā viens, tā otrs, — es atteicu. — Viņa jau bija piedzimusi, pirms izgudroja lidmašīnu. Un mums nav ne jausmas, kas mūs gaida Kankunā. Un ko viņi sacīs, kad ieraudzīs nepareizo Džoelu Kidu ar visu kompāniju.
Tētis veltīja savu smaidu mammai. — Stefānij, paskaties uz tā nabaga zēna sarkano ģīmi! Varētu nodomāt, ka viņš nav teicis Maikam Endijūsam — drīzāk govis sāks lidot, nekā vecāki kļūs — kā nu tur bija? — tik dulli, lai ļautu mums doties uz Meksiku.
To es tiešām tiku sacijis. Piedevām vēl apsolījis Maikam, ka visu atlikušo vasaru cirpšu viņa mauriņu, ja mēs tomēr aizbrauktu.
— Maiks Endrjūss? — es blefoju. — Tāds kā pazīstams vārds…
— Tā varētu būt, — teica tētis. — Tas ir viņš, kurš vakar pavadīja divas stundas pie Eteles Bagzbijas.
Es saviebos. Ja reiz viņš ko ieņēmis galvā…
— Tieši Maiks pārliecināja veco kundzi, ka viņa esot vēl pietiekami jauna, lai neatteiktos no tāda piedzīvojuma.
Vecā Lēdija Bagzbija ir pietiekami veca, lai būtu mana tēta vecāmāte.
— Un tieši Maiks pārliecināja viņu, lai viņa ir jūsu pavadone. It sevišķi tāpēc, ka viņa ir vienīgais pieaugušais cilvēks, kas tik īsā laikā var sagatavoties ceļam.
Beidzot es atguvu runasspējas. — Tas ir tāpēc, ka viņa ir pārāk veca, lai strādātu.
Mamma uzsmaidīja man savu maigāko mātes smaidu. Parasti tas vienmēr beidzas ar nepatikšanām.
— Rikij, — viņa sacīja, — mēs, visi vecāki, vakar vēlu vakarā sanācām kopā. Bijām ar tevi vienisprātis. Tas ir traki. Un tomēr…
Viņa ar žestu apstādināja jebkādus iebildumus, ko es varētu izteikt. Es aizvēru muti.
— Pirmkārt, — viņa turpināja, pacēlusi gaisā rādītājpirkstu, — tā kā izlidošana paredzēta rit, mums nav laika sameklēt īsto Džoelu Kidu un atdot viņam biļetes. — Viņa iztaisnoja otru pirkstu, lai norādītu, kas ir "otrkārt".
— Otrkārt, mums nav nekādu iespēju dabūt rokā senjoru Kastiljo, kas parakstījis vēstuli. Nav atpakaļadreses. Nav telefona. Nekādi nav iespējams paziņot viņam par šo kļūdu pirms lidmašīnas atiidošanas.
Tad pacēlās trešais pirksts. — Bet biļetes ir derīgas. Tās nevar nodot atpakaļ. Ja jūs, zēni, tās neizmantosiet, biļetes ies zudumā.
Interesanti! Dziļā naktī, kad tu, cilvēks, blenz griestos un sapņo skaistus nomoda sapņus, daudz kas liekas iespējams. Piemēram, tas, ka mēs varbūt ierodamies Meksikā un atklājam — senjors Kastiljo ir ļaundaris, dumpinieku vadonis, bet mēs viņu pieveicam un kļūstam varoņi. Tādā garā.
Taču gaišā dienas laikā realitāte ņem virsroku.
Realitāte saka tev, ka bariņš zēnu nekad nespēs uzvarēt pieaugušus rīkļurāvējus, kas bruņojušies ar mašīnpistolēm un rokasgranātām. Realitāte liek atcerēties, ka Meksika ir tūkstošiem jūdžu tālu un ļaudis tur nesaprot angļu valodu, turklāt tu nevari atskriet pāris kvartālu līdz mājām, ja draud' nepatikšanas.
Otra lieta, kas man piepeši pielēca, kad mamma beidza runāt» bija tas, cik ļoti mēs paļaujamieš uz to, lai vecāki uzstāda noteikumus. Un varbūt lai pasaka "nē".
Es gribēju teikt — mēs vienmēr viņiem visu ko ■lūdzam, pat ja zinām, ka tas mums nenāktu par labu. Piemēram, es vienmēr lūdzu, vai drīkst pabraukties ar mašīnu. Naktīs es sapņoju, cik forši būtu ierasties skolā, sēžot pie auto stūres, un pavi- zināt visus draugus pa galveno ielu. Bet, ja mamma vai tētis beidzot piekāptos un iedotu man mašīnas atslēgas, es, iespējams, sāktu domāt par pašu galveno. Piemēram, par to, ka īstenībā nekad neesmu vadījis mašīnu. Vai to, ka es varētu izraisīt satiksmes negadījumu.