Lisa, Džoels un Vecā Lēdija Bagzbija sēdēja aiz mums.
Pacelšanās noritēja gludi — un paldies Dievam, jo Maiks pirms tam bija pusstundu vārījies par lidmašīnu avāriju statistiku; to viņš darīja, lai nobaidītu Ralfu, un tas lika Ralfam trīs reizes rikšot uz tualeti, vēl pirms lidmašina sāka ieskrieties.
Un tagad, pēc divarpus stundu lidojuma, man uz ceļiem bija izklāta karte.
Paskatoties pa iluminatoru kreisajā pusē, es varēju redzēt tālu apakšā Meksikas līča mirdzošo zilumu. Mēs lidojām tieši uz dienvidiem un kuru katru brīdi varējām būt virs Jukatanas pussalas ziemeļgala.
Kartē bija redzams, ka Amerikas Savienotās Valstis un Meksika veido ap Meksikas līci izliekumu, līdzīgu "C" burtam, ko var iztaisīt, saliecot rādītājpirkstu un īkšķi. Un, ja rādītājpirksts būtu Florida, kas liecas lejup pret īkšķa galu, tad Jukatanas pussala būtu āugšupvērstais īkšķis. Kankuna kā mazs punktiņš atradās īkšķa galiņa dienvidaustrumu pusē, kur Kārību jūra saplūst ar Atlantijas okeānu.
Domājot par nākotni, nezināju, vai man diet aiz satraukuma vai ari bailēs vaidēt.
Meksika… Dziļi džungļos sen zudušas civilizācijas… Tirgus laukumu kņada… Noslēpumi un piedzīvojumi…
Vai varbūt visa tā vietā — cietums.
Mēģināju iedomāties sevi senjora Kastiljo lomā. Iztērējušam tik daudz naudas par biļetēm, ieraudzīt no lidmašīnas izkāpjam jocīgu vecu tanti tropu cepurē kopā ar pieciem sīkajiem. Varbūt viņa pirmā vēlēšanās būs — saukt pec policijas. Un Maiks Endrjūss zināja daudzus nostāstus par to, kā amerikāņu tūristi pavadījuši garus gadus Meksikas cietumu kamerās, kur redzējuši daudz prusaku, bet neviena advokāta.
Ko tad, ja senjors Kastiljo nesaprot angliski? Kā mēs tādā gadījumā spēsim izskaidrot viņa kļūdīšanos? Kā Vecā Lēdija Bagzbija mācēs pateikt, ka, pēc viņas domām, būtu godīgi atmaksāt viņam pusi no biļešu cenas? Un kā…
— Beidz uztraukties, Rikij!
Pārsteigumā atsitu ceļus pret brokastu paplāti.
— Vai nervozē? — Lisa turpināja, pārkārusi galvu no aizmugures pār mana sēdekļa atzveltni.
Paslēpu seju rokās. Kā gan viņa spēj lasīt manas domas?
— Ļoti vienkārši, — viņa atbildēja, — tu vienmēr uztraucies ari mūsu pārējo vietā.
— Bet es nemaz nejautāju, kā tu spēj lasīt… ak, sīkums!
Viņa paglaudīja man galvu. — Kas gan slikts var notikt? Mēs nolaidīsimies. Etele samaksās naudu senjoram Kastiljo, un mēs uzzināsim, kādēļ Džoels saņēma biļetes. Tad mēs priecīgi pavadīsim tur atlikušās dienas.
Etele?
— Mēs esam draudzenes, — Lisa paskaidroja, kā atbildot manām domām.
— Beidz! — es sacīju. — Lūdzu, beidz! Pārstāj uzminēt, par ko es domāju. Nesaki man, par ko vēl es varētu uztraukties. Tas viss liekas tik dīvaini.
— Cilvēku upurēšana, — teica Ralfs, nepaceļot degunu no grāmatas.
' — Ko?
— Upurēšana. Te tā sacīts. Maiju cilts indiāņi, kas dzīvoja Jukatanas pussalā pirms daudziem gadsimtiem, cēla milzīgas piramīdas un centās nodrošināt tabu ražu, upurējot dieviem jaunas meitenes. Klīst baumas, ka skaidrās naktīs joprojām varot dzirdēt viņu kliedzienu atbalsis. Citi uzskata, ka tie ir jaguāru brēcieni, kad tie naktī dodas medībās.
Varat būt droši — Ralfs nekad nenobisies, lasīdams par baismīgām lietām grāmatās. — Brīnišķīgi! — es teicu.
Neesmu pārliecināts pār to, ka viņš vai arī Lisa to sadzirdēja. Biju atkal aizsedzis seju ar rokām.
Kad lidmašīna nolaidās Kankunas lidostā, man vairs nebija jāraizējas par to, lai Džoels nenozūd, kā viņš mēdz darīt visnepiemērotākajos brīžos.
Toties es ļoti raizējos par to, ka viņu arestēs.
— Kungs, viņam ir tikai seši gadi! — es protestēju muitas nodalījumā. — Ņemiet labāk mani!
— Seši būt pietiekoši vecs, lai būt mūlis, — muitnieks ar krietnu akcentu noburkšķēja kuplajās ūsās. Viņa blāvi zilajam formas tērpam spiedās cauri lieli sviedru plankumi.
— Mūlis? Mūlis? — Viss likās tik neizprotams.
Pagriezos, lai meklētu palīdzību pie pārējiem,
kas vēl atradās garajā rindā aiz manis. Viņi likās tikpat pārbijušies kā es.
Kad atkal paskatījos uz priekšu, vēl viens muitnieks bija sagrābis Džoelu aiz pleca.
— Ei! — es iekliedzos. — Jums nav tiesību ta darīt!
Kad sakustējos, lai palīdzētu Džoelam, divi citi pogainie saķēra mani un pacēla gaisā. Tirinājos starp viņiem, nespēdams nekur tikt.
— Varbūt kaut kas ir, ko slēpt, senjor? — pirmais muitnieks man jautāja. — Varbūt mazais ir mūlis?
Atbildes vietā es sāniski spēru pa kreisi un trāpīju ar papēdi savam sargam tieši zem ceļgala.
Viņš strauji ievilka gaisu un saspieda ciešāk manu augšdelmu. Tas bija kā haizivs kodiens. Es vairs nespārdījos.
Viņi nolaida mani zemē, bet otri divi ieveda Džoelu atsevišķā istabā. Duras aiz viņiem aizcirtās.
— Lūdzu, ejiet! — viens no muitniekiem, zobgalīgi paklanīdamies, pamāja uz izejas pusi. — Mēs izsūtīt mazo ārā, kad mēs beigt.
Maiks, Ralfs, Lisa un Vecā Lēdija Bagzbija pievienojās man ārpusē. Mēs stāvējām drūmā puslokā, kamēr pārējie pasažieri gāja mums garām. Visi viņi grieza galvu uz otru pusi; it kā pat sa- skatīšanās ar mums nozīmētu iesaistīšanos mūsu nepatikšanās.
— Mūlis… — es iesāku, — nesaprotu!
Vecā Lēdija Bagzbija atgrūda tropu cepuri pakausī un pakasīja pieri. —Tas ir žargons, — viņa paskaidroja. — Tas nozīmē: kāds, kurš kaut ko nelegāli ieved, parasti — narkotikas. "Mūli" to dara ar visdažādāko paņēmienu palīdzību. Reizēm noslēpj narkotikas protēzēs. Citkārt norij ar narkotikām pildītus baloniņus.
Kādus gan vēl pārsteigumus viņa man sagādās? Vispirms — zilas džinas un kosmētika, tagad — zināšanas par narkotiku ievešanu?
Tad priekšplānā izvirzījās cits jautājums. Kur gan, pēc muitas vīru domām, Džoels glabā narkotikas vai jebko citu, ko tie meklē? Atbilde sekoja gandrīz nekavējoties.
Viens no muitniekiem pavadīja Džoelu pa lidostas zāli līdz mums. Džoels gāja, spītīgi paslējis zodu gaisā. Galvenokārt tāpēc, ka viņa pliša lācītis bija skrandās. Nu bija izdarīts tas, ar ko es tik daudzreiz biju viņam draudējis. Un Džoels nesagādāja vīriem to prieku — skatīt viņa asaras.
Kad viņi palaida vaļā Džoela roku, viņš iespēra lielākajam muitniekam ar kāju, tad pagriezās un soļoja pie mums.
— Neuztraucies, Džoel,.— Lisa ātri teica un pasmaidīja, — es salāpīšu lācīti, būs kā jauns.
Viņš uzsmaidīja Lisai.
Protams, es arī viņa vietā būtu uzsmaidījis, lai arī negribētu to atzīt Maika vai Ralfa klātbūtnē. Lai gan Lisa Higinsa spej sagādāt tikpat daudz raižu kā Džoels — vienīgā starpība tā, ka viņai jau trīspadsmit gadu un nav vajadzības klusiņām pielīst cilvēkam klāt, lai padarītu viņu vai traku, — tas tomēr ir daudz sarežģītāk, jo, saprotams, viņa ir meitene. Vēl sliktāk — viņai ir labi panākumi sportā. Ja viņa kaut ko nespēj, viņa trenēsies tikmēr, kamēr būs gandrīz pati pilnība.
Un viņa ir skaista. Tas šad un tad iesit tev kā ar bomi pa galvu, kad izturies pret viņu čomiski. Viņai ir gari, tumši mati un acis tik zilas kā debesis. Kad viņa pasmaida, ir tā, it kā caur negaisa mākoņiem izlauztos silta saule; kad viņa ir nikna, viņas seja ir kā jau pieminētais negaiss. Tomēr parasti tu atceries smaidu. Tāpēc arī mani nepārsteidza tas, ka Džoels uzsmaidīja Lisai par atbildi viņas solījumam salabot plīša lācīti.