Citiem vārdiem sakot, mēs atradāmies lidmašīnā, ko vadija cilvēks, kas varbūt bija traks un neapšaubāmi bija noskaities, un mums nebija ne jausmas, kur mēs nolaidīsimies, nedz arī — kas mūs tur sagaida.
Nagi iecirtās dziļāk miesā. Biju priecīgs par sāpēm, kas novērsa manu uzmanību. Būtu atdevis trīs zobus — lai tos izrauj bez narkozes — par to prieku, kādu justu, atrodoties mājās Džeimsvilā un nodarbojoties ar kaut ko tik garlaicīgu kā mauriņa cirpšana.
Tad lidmašīna uzņēma ātrumu — un es būtu atdevis visus atlikušos zobus par iespēju cirpt mauriņu kaut vai ar šķērēm, lai tikai es būtu mājās.
Nelielā lidmašīna klaudzēja un kratījās, un raustījās, un brauca pa skrejceļu tik ilgi, ka man šķita — mēs piedalāmies izturības sacensībās.
Tad, it kā nāvīgās mokās atraudamās no zemes, lidmašīna pacēlās augšup. Klaudzēšana un raustīšanās pierima, arī propellera troksnis likās pieklustam.
Ticis gaisā, mūsu lidaparāts drāzās spēcīgi un apņēmīgi. Pagriezienā es varēju redzēt zemi ātri attālināmies. Lidmašīnai paceļoties, atslābināju rokas. Pirmo reizi pilnībā sajutu sāpes delnās, pus- lokveidīgajos iespiedumos, ko bija atstājuši nagi. Un kas par to?
Tagad es sajutu dīvainu prieku par pašu lidojumu.
Ko sacija Trakais Edijs? Ka pasažieru lidmašīna ne ar ko neatšķiras no autobusa. Ka īstā lidmašīnā cilvēks izjūt katru pilota izdarīto kustibu. Un es to izjutu.
Mēs cēlāmies augšup, preti saulei, un es iedomājos, ka varu sajust gaisa viļņošanos gar metāla apvalku, iedomājos, ka mūsu lidaparāts ir kā lasis, kas, ienirstot un uznirstot, graciozi slīd pa straumi.
Ievēroju, ka Džoels smaida, un sapratu, ka viņš jūt to pašu. Uz brīdi sapratu Trakā Edija sarūgtinājumu un dusmas par to, ka viņam šī brīvība atņemta. Man gribējās, lai šis brauciens nekad nebeigtos.
* * *
Džoela kompass, ko biju pievācis, rādīja, ka mēs lidojam uz rietumiem. Pēc pusotras stundas dzinēja dunoņa mazliet pierima, un es atkal atcerējos otru iemeslu, kādēļ negribēju, lai lidojums beidzas.
Pat nesarunājoties — trokšņa dēļ — un nesalīdzinot savus iespaidus ar citu iespaidiem, es tagad sapratu, ka meksikānis, kurš bija atvedis mūs uz lidmašīnu, nebija zinājis, kas viņam īsti jāsagaida. Dabiski, ka viņš nebrīnījās par to, ka cilvēku grupa, kas atsaucās, izdzirdusi Džoela Kida vārdu, ir tāda kā mūsējā.
Taču pilots — tā bija cita lieta.
Biju nokavējis viņa pašu pirmo reakciju, Vecajai Lēdijai Bagzbijai ienākot, tomēr tas, ko dzirdēju no viņu sarunas, pārliecināja mani — pilots saprot, ka te kaut kas nav kārtībā.
Un kā uz musu parādīšanos reaģēs senjors Kastiljo?
īpaši svarīgi tas šķita tāpēc, ka nu jau pusotru stundu bijām lidojuši pār neskartiem džungļiem. Negribējās ne domāt, cik dienu mums vajadzētu kājām iet atpakaļ līdz Kankunai un hoteļu virknei, kas pārstāvēja civilizāciju.
Lidmašīna sasvērās uz vienu pusi — un es noel- sos. Majestātisks debesskrāpis sniecās no džungļiem'pret mūsu lidmašīnu. Samirkšķināju acis, un tās sāka radīt pareizi. Nevis debesskrāpis, bet gan četrstūru piramida milzīga džungļu klajuma vidū!
Pusloka nobeigumā lidmašīna sasvērās vēl spēcīgāk, un es ieraudzīju citas milzīgas akmens drupas ap piramīdu. Un starp kokiem klajuma malā slējās vēl citu akmens veidojumu neskaidras aprises.
Kur mēs atrodamies? Brīnīties nebija laika.
Lidmašīna krita lejup tik ātri kā lielas klavieres, un es jau sāku satraukties par gaidāmo piezemē- šanos.
Satraukums bija pamatots, jo mēs atsitāmies pret skrejceļu ar tādu brīkšķi, no kura varēja izkrist visas lidaparāta skrūves. Lidmašīna tenterē- ja pa skrejceļu, gan palēkdamās, gan atkal atsizdamās pret to, līdz pēdīgi izlēma palikt tomēr pie zemes.
Mēs palēninājām gaitu, kratīdamies un čīkstēdami pa nelīdzeno betonu vairākus simtus jardu. Tad sasniedzām betona angāra patvērumu. Propellera rēkoņa piepeši apklusa, varēja sadzirdēt tikai motora knikšķus.
No pilota sēdekļa puses mūs sasniedza rucīga balss:
— Galapunkts, sīkie! — Viņš runāja ar niknu sparu. — Un labāk klausiet man uz vārda — vai arī šis būs jūsu pēdējais ceļojums!
— Cičumice! — Džoels ķiķināja aizmugurējā sēdeklī. Mašīna bija tik veca, ka Vecā Lēdija Bagzbija salīdzinājumā ar to šķita kā skolniece.
— Cičenica… — Ralfs teica jau desmito reizi.
— Cičenica…
Džoels dedzīgi pamāja, smaidot pār visu ģīmi.
— Cičumice! Cičumice! — Viņš iespieda īkšķus padusēs un paplivināja elkoņus kā cālis.
— Cičumice!
— Nē, — atkal iesāka Ralfs. — Cičenica! Maiju pilsētas drupas no…
Es pārtraucu viņu. — Nepūlies, Ralfi Šis zēns nemēdz daudz runāt, bet, ja kāds joks viņam iepatīkas, tad viņš to tik viegli neatmetīs. Kā toreiz, kad viņš divas nedēļas no vietas katru dienu prasīja, kāpēc cāļi iet pāri laukumam.
— Kāpēc? — Maiks pajautāja.
— Iespējams, ka viņam tagad tāds vecums, — es atbildēju. Taču es nespēju pilnībā pievērst savu uzmanību viņa jautājumam. Joprojām mēģināju izprātot, kur mēs esam un kas tagad notiks.
Pilots bija sametis mūsu ceļasomas mašīnas tukšajā bagāžniekā, pēc tam ļāvis mums izvēlēties — vai nu iet kājām, vai kāpt iekšā. Tad sācis braukt, neteikdams vairs ne vārda.
Ceļš no mazā lidlauka līkumoja caur bieziem džungļiem; koki, apmēram divreiz augstāki par mūsu vāģi, auga visos virzienos vienādi biezi.
— Paklau — kāpēc tie cāļi gāja pāri laukumam? — Maiks bija neatlaidīgs.
Mans vaids pārspēja atsperu čīkstoņu, vāģim lēkājot no grambas grambā. — Klausies, Maik, — es teicu, — vai tad mums nav svarīgākas lietas apspriežamas? Piemēram, kurp… — es norādīju uz mūsu šofera uzkumpušo muguru pie stūres, — …viņš mūs ved?
— Pie senjora Kastiljo, protams, — paskaidroja Vecā Lēdija Bagzbija. Cepure viņai bija sašķiebusies sāniski un sirmo matu šķipsnas nokarājās gar vaigiem. Viņa šķitās nogurusi, man viņas bija žēl, tāpēc es neizteicu savas šaubas skaļi.
Piemēram, ja jau šis pilots ir tik drausmīgi dusmīgs, tad kā gan izturēsies senjors Kastiljo? Un, ja senjoram Kastiljo nepatiks mūsu paskaidrojumi par to, kāpēc mēs esam ieradušies gaidītā īstā Džoela Kida vietā, kāda drošība mums var tikt solīta mūžameža vidū?
Slēpdams raizes, es pasmaidīju.
— Lūdzu, lūdzu, — sacīja Maiks, — tas man nedod miera! Kāpēc cāļi gāja pāri laukumam?
Es pārgriezu acis. — Pasaki viņam, Džoel!
— lai tiktu otlā pusē! — mans brālītis priecīgi teica.
Maiks nošņācās. Lisa noglastīja Džoela ceļgalu. Es pievērsos Raitām; kopš bijām ieraudzījuši uzrakstu pie laikazoba saēstajām koka celtnēm lidlauka malā, viņš visu laiku nemiera dīdījās.
— Labi, Enciklopēdijgalva, pūt vaļā!
— Cičenica. Jūs redzējāt uzrakstu lidlaukā. Šeit to izrunā "Cīc-in-īca", — viņš ātri piemetināja, it kā baidīdamies, ka viņam vairs nebūs izdevības paspīdēt ar savām zināšanām. — Pēdējā vakarā Džeimsvilā es gandrīz visu laiku nosēdēju bibliotēkā, lasot par Jukatanas pussalu. Cičenica ir viena no lielākajām seno maiju pilsētām Jukatanā.
Ralfs saviebās — straujā piezemēšanās pēc mašīnas lēciena pāri ipaši lielai ceļa grambai bija pārmetuši viņu vairākas collas uz sāniem. Bet tas viņu neapklusināja. ,