— Spāņi iekaroja maiju zemes sešpadsmitā gadsimta vidū, un gadsimtiem ilgi daudzu pilsētu drū- pas bija pazudušas mūžamežā. Tad… — Ralfs sarauca uzacis, mēģinot atcerēties. — …jā, 1841. gadā amerikāņu rakstnieks Džons Loids Stīvenss izdeva grāmatu ar detalizētu aprakstu par saviem atklājumiem toreiz vēl neskaidrajā maiju cilšu vēsturē.
— Kā tad sauc šo grāmatu? — Maiks tincināja, kaitinoši smīnēdams.
Ralfs samirkšķināja acis. Tad vēlreiz, atceroties: — "Ceļojums pa Centrālameriku, Ciapu un Juka- tanu".
— O! — Maiks kļuva melns un maziņš.
— 1843. gadā tai sekoja "Piezīmes ceļojumā pa Jukatanu", — Ralfs turpināja bez liekas kavēšanās. Mēs ļoti'reti ļāvām viņam izspļaut vienā gabalā tik daudz informācijas, un viņš bija pilns apņēmības šo brīdi izmantot līdz galam. — Tas izraisīja vispārēju interesi par šo pētniecības nozari, un vēl daudzi arheologi pētīja šīs un citas maiju celtņu drupas. Mūsu gadsimta sākumā…
— Vai tur pār ceļu nepārskrēja jaguārs? — Maiks iejautājās.
Mēs paliecāmies uz priekšu, lai paskatītos caur netīro vējstiklu.
— Liekas, nē, — Maiks pats atbildēja uz savu jautājumu. — Tātad, — viņš turpināja, — kā būs ar Ņujorkas "Jenkiju" komandu? Paagri būtu prognozēt, bet, manuprāt, viņi šogad iekļūs Pasaules kausa finālā.
Ralfs nopūtās, skaņu mašinas radītajā troksni nevarēja sadzirdēt, tikai nojaust pēc Ralfa sejas izteiksmes.
— Tieši tagad nāca pats interesantākais, — viņš teica, nevērsdamies atsevišķi ne pie viena no mums.
Lisa metās viņam palīgā.
— Mūsu gadsimta sākumā… — viņa pateica priekšā, uzmetusi Maikam dusmīgu skatienu par to, ka viņš sabojā Ralfam visu prieku.
Ralfs staroja. — Vīrs, vārdā Edvards Tom- sons — es aizmirsu viņa trešo vārdu, bet rakstā tas bija pieminēts, — nopirka zemi Cičenicas apkārtnē, jo klīda baumas… par dārgumiem, kas paslēpti Svētajā akā.
Viņš apklusa. Galvenokārt tāpēc, lai sodītu Maiku, liktu tam gaidīt turpinājumu. Vāģis nokratījās vēl pārsimt jardu.
— labi, labi, — Maiks beidzot noteica. —Jūtos vainīgs. Kas tur bija ar to Svēto aku?
— To bija viegli iegaumēt, — Ralfs turpināja. — Seit lietus līst reti, un Jukatanā nav nevienas lielas upes. Turklāt kaļķakmens slāni klāj ļoti plāna augsnes virskārta…
— Slāni, plāni… Stāsti mums par Svēto aku! — Maiks, kas reti ir pacietīgs, jau grieza zobus.
— Slānis, pareizāk sakot, iezis — tas ir klinšu formācija jeb veidojums zem augsnes kārtas. —
Mūs ieinteresējis, Ralfs vairs nesteidzās. Man bija vienalga. Ceļš likās bezgaligs, un es nealku sastapties ar senjoru Kastiljo. — Saprotat, lietus šeit Joti ātri iesūcas zemē, jo kaļķakmens ir porains un augsnes virskārtas tikpat kā nav. Dažviet no kaļķakmens erozijas zemē rodas lieli tukšumi. Ari ši aka ir tāds liels dobums zemē…
Viņš apklusa, lai pārliecinātos, ka klausītāji — tas ir, mēs — pievēršas viņam nedalītā uzmanībā.
Tad apmierināts turpināja: — Šī aka ir tik varen liela, ka pie tās nākuši lūdzēji no simtiem jūdžu attāluma.
— Cik varena? — jautāja Lisa.
— Pagaidi, — teica Maiks, — kas ar tiem dārgumiem?
— No akas malas līdz ūdens līmenim ir gandrīz septiņdesmit pēdas, — turpināja Ralfs. — Sep- tiņstāvu mājas augstums! Un pati aka ir gandrīz tikpat plata kā futbola laukums. Ūdens… — Ralfs atkal samiedza acis, atsaukdams atmiņā faktus. —Tas bija… vēl sešdesmit pēdas dziļš. īsi sakot, šajā dziļajā akā ietilptu trīspadsmitstāvu māja.
Es iesvilpos.
— Un dārgumi? — Maiks vēlreiz iejautājās.
— Jā, dārgumi… Šo aku uzskatīja par tik svētu, ka senie maiji meta ūdenī vērtīgus priekšmetus, cerēdami, ka aka uzklausīs viņu lūgšanas. Kad šis virs, Edvards Tomsons, nopirka te zemi, viņš aku nosusināja. Dūņas tās dibenā bija divpadsmit pēdu dziļas, bet viņš bija neatlaidīgs un pamazām sāka vikt šos vērtīgos priekšmetus ārā.
— Kādus, Ralf? — Pat Vecā Lēdija Bagzbija klausījās ar interesi.
Ralfs baudīja šos mirkļus papilnam. — Zelta zvaniņus, nefrīta krelles, vara gredzenus, skaisti gravētus zelta šķīvjus… Tādas un līdzīgas milzum dārgas lietas.
Tagad iesvilpās Maiks.
— Un vēl kas, — sacija Ralfs.
Mašīna no šaurā zemesceļa uzbrauca uz asfalta. Mums garām pretējā virzienā aizšņirkstēja kāds auto. Es sajutu atvieglojumu. Divrindu šoseja ar ceļazimēm! Citas mašīnas! Neapšaubāmas civilizācijas pazīmes!
Ralfa nākamie vārdi — tagad daudz labāk sadzirdami, jo auto brauca pa gludu klājumu, — atkal lika man sastingt.
— Svētajā akā atradās arī simtiem kaulu, — viņš teica. — Cilvēku kaulu!
— Paldies par informāciju, — es sacīju.
— Nav par ko. — Ralfs reizēm nejūt sarkasmu, tāpēc viņš mierīgi pabeidza stāstījumu. — Svētā aka bija cilvēku upurēšanas vieta. Karavīrus, bērnus un jaunas meitenes meta šais noslēpumainajās dzīlēs, lai pielabinātu lietus dievības.
Pirms mēs paguvām ko pateikt, mūsu šoferis, pilots, skali ierunājās: — Vai vēstures stunda beigusies?
Tas mūs pārsteidza. Mēs nebijām jautuši, cik tālu dzirdama Ralfa balss.
— Labi, — sacija pilots, uztvēris mūsu klusēšanu kā piekrišanu. —Jo tieši tur mēs satiksimies ar senjoru Kastiljo. Pie Svētās akas.
Es gandrīz smējos no atvieglojuma.
Cilvēki! Cilvēki! Cilvēki! Cičenicā bija cilvēki!
Mašīna iebrauca stāvvietā, ko piepildīja vairāki desmiti īrētu mašīnu un tūristu autobusu, no kuriem vēlās — grupa pēc grupas — saulē apsvilināti tūristi.
Mūsu bariņš iegāja modernā betona un flīžu ēkā, kas kalpoja kā muzejs un ieeja Cičenicas lielajās, izklaidus novietotajās senajās celtnēs; aiz tās atradās vēl viena jauna ēka ar restorānu, uzkodu veikaliem, suvenīru kioskiem un grāmatveikalu. Un visur — simtiem cilvēku.
Manas bailes tikt apraktam mežonīgos džungļos kopā ar traku, niknu zinātnieku, vārdā senjors Kastiljo, izgaisa. Mūsu nīgrais pavadonis ādas jakā bija tikai tas, kas bija, — nīgrs pavadonis ādas jakā, cilvēks, kam nepatīk sarežģījumi. Nevis kāds prātā jucis amerikānis, kas slēpjas Meksikā un pelna sev iztiku, strādādams par pilotu nenormāliem zinātniekiem.
Biju tik priecīgs, atrodoties starp šiem ļaudīm, ka brīdī, kad pie mums kautrigi pienāca meksikāņu meitenīte — varbūt pāris gadu vecāka par Džoelu —, lai piedāvātu man Cičenicas karti, es bez vilcināšanās iedevu viņai tos piecus dolārus, ko viņa lūdza, acīmredzot iemācījusies no galvas nepieciešamos angļa vārdus.
Mūsu nīgrais pavadonis, iedams vismaz desmit soļus mums priekšā, pierādīja, ka viņš ir arī nīgrs pavadonis ar ļoti labu dzirdi un piedevām viegli sadusmojams.
Viņš tūliņ apstājās un nāca atpakaļ pie mums. Neņemdams vērā tūristu barus visapkārt, viņš izsita naudu meitenei no rokas.
— Ei! — es iesaucos, un iesaucās Maiks un Ralfs, un Lisa, redzot, ka naudaszīme noplivinās zemē.
— Paliec rāms! — pilots atcirta. — Šiem ļaudīm būtu jāiegaumē, ka manā klātbūtnē nedrīkst grābstīties.
Meksikāņu meitenīte — vaļīgā kokvilnas kleitiņā, ar garām, melnām bizēm — nesaprotoši skatījās uz mūsu pavadoni.
— Vete, [1] — viņš tai uzšņāca. — Compren- des? [2]