Pēc stundas debesis nomācās. Joprojām pūta dienvidaustrumu pasāts, bet brāzmās okeāns bija līdzīgs šaha galdiņam.
— Mēs būsim tur ap vieniem, — pārliecināts paziņoja kapteinis Devenports. — Pie pašas salas ap diviem. Makoj, jums jāpieved šoneris pie tādas salas, kur ir cilvēki!
Saule vairs neparādījās, un vienos no salām nebija ne miņas. Kapteinis Devenports raudzījās putās sakultajā ķīļūdenī.
— Mans dievs! — viņš iesaucās. — Paskatieties, austrumu straume!
Misters Konigs neticēja. Makojs izvairījās no tiešas atbildes, bet ieminējās, ka neredzot iemesla, kāpēc pie Paumotu salām nevarētu būt austrumu straume. Bridi vēlāk kāda brāzma pilnīgi apstādināja šoneri — un tas gāzās lejup ieplakā starp diviem viļņiem.
— Paskatieties uz loti! — Kapteinis Devenports turēja lotes lini un vēroja, kā kuģis novirzās uz ziemeļaustrumiem. — Paskatieties! Paturiet paši!
Makojs un vecākais palīgs satvēra līni un juta, ka tā raustās un vibrē, paisuma un bēguma straumes sagrābta.
— Četru mezglu straume, — sacīja misters Konigs.
— Austrumu straume rietumu straumes vietā, — sacīja kapteinis Devenports, nosodoši raudzīdamies uz Makoju, it kā tas būtu vainīgs pie visa.
— Tas ir viens no iemesliem, kaptein, kādēļ apdrošināšanas iemaksa šajos ūdeņos ir astoņdesmit procentu, — Makojs jautri atbildēja. — Nekad neko nevar zināt. Straumes pastāvīgi mainās. Bija viens cilvēks — esmu piemirsis viņa vārdu —, kas rakstīja grāmatas un brauca ar jahtu «Kasko». Viņš aizbrauca garām Takaroa trīsdesmit jūdžu attālumā un nonāca pie Tikei — un vienīgi tādēļ, ka bija mainījusies straume. Patlaban mēs esam aizvēja pusē, un labāk būtu pagriezt par dažiem rumbiem uz vēja pusi.
— Bet cik daudz šī straume mūs aiznesusi sāņus? — ērcīgi jautāja kapteinis. — Kā es varu zināt, par cik strēķiem lai pagriež?
— Es arī nezinu, kaptein, — ārkārtīgi laipni atbildēja Makojs.
Atkal uzpūta vējš, un «Pireneji», klājam blāvi mirgojot pelēkajā dienas gaismā, strauji iegriezās vējā. Tad šoneris tika panests atpakaļ, sagriezts un šķērsoja savas pēdas, taustot ceļu uz Akteona salām, ko mastos sēdošie matroži kā neredzēja, tā neredzēja.
Kapteinis Devenports plīsa vai pušu. Viņa dusmas izpaudās drūmā klusēšanā, un visu pēcpusdienu viņš soļoja pa klāju vai arī stāvēja, atspiedies pret vantīm. Iestājoties naktij, viņš, pat neaprunājies ar Makoju, lika pagriezt šoneri uz ziemeļrietumiem. Misters Konigs, kas slepeni paskatījās kartē un kompasā, un Makojs, kas atklāti un vientiesīgi pārbaudīja kursu pēc kompasa, saprata, ka viņi brauc uz Hao salu. Ap pusnakti vējš pierima, pie debesīm iemirdzējās zvaigznes. Cerībā uz labu laiku kapteinis Devenports kļuva mundrāks.
— Kuģa vietu noteikšu no rīta, — viņš sacīja Makojam, tt kaut arī man ir mīkla, uz kura platuma grāda mes atrodamies. Bet es lietošu Samnera metodi un noteikšu to, Vai jūs zināt, kas ir Samnera līnija?
Un viņš sīki izskaidroja Samnera metodes būtību.
Diena bija skaidra, no austrumiem vienmērīgi pūta pasāts, un šoneris tikpat vienmērīgi traucās uz priekšu ar deviņu mezglu ātrumu.
Kapteinis un vecākais palīgs noteica atrašanās vietu pēc Samnera metodes, abu aprēķini saskanēja, un dienas Vidū izdarītie aprēķini apstiprināja no rīta izdarīto aprēķinu pareizību.
— Vēl divdesmit četras stundas, un mēs būsim galā, — kapteinis Devenports apgalvoja Makojam. — Tīrais brī- ttums, kā mūsu lāga večuka klājs vēl turas! Bet tas nebūs ilgi. Tas nevar būt ilgi. Palūkojieties, kā kūp ar katru dienu stiprāk un stiprāk. Bet sākuniā klājs bija ciešs, pirms Izbraukšanas no Frisko par jaunu nodrīvējām. Es biju pārsteigts, kad pirmo reizi izlauzās uguns un vajadzēja aizdrīvēt lūkas. Bet kas tad tas?
Viņš pēkšņi apklusa un, žokli atkāris, skatījās uz dūmu spirālīti, kas locījās un vijās aiz bezanmasta divdesmit pēdas virs klāja.
— Kā tie tur gadījās? — viņš sašutis jautāja.
Zemāk nekādu dūmu nebija. Tie, jādomā, bija pacēlušies no klāja, atraduši aiz masta patvērumu no vēja un divdesmit pēdu augstumā kaut kāda dabas untuma dēļ ieguvuši apveidu un kļuvuši redzami. Dūmi atrāvās no masta un kādu brīdi karājās kapteinim virs galvas kā draudoša zīme. Tad vējš izkliedēja tos — un kapteiņa žoklis atgāja atpakaļ vietā.
— Kā jau teicu, kad mēs pirmo reizi drīvējām ciet lūkas, es biju pārsteigts. Klājs bija ciešs, un tomēr dūmi spiedās laukā kā no sieta. Un tā mēs nepārtraukti drīvējam un drīvējam. Apakšā jābūt baismīgam spiedienam, ja dūmi atrod tik daudz spraugu.
Tajā vakarā debesis atkal aizsedza mākoņi un sāka smidzināt lietus. Vējš visu laiku mainījās, te pūta no dienvidaustrumiem, te no ziemeļaustrumiem; pusnaktī «Pire- nejus» atsvieda atpakaļ spējš brāziens no dienvidaustrumiem, un no šā brīža vējš pūta nepārtraukti.
— Agrāk par desmitiem vai vienpadsmitiem mēs līdz Hao netiksim, — kapteinis Devenports nosūrojās septiņos no rīta, kad austrumu pusē samilzusi mākoņu blīva bija iznīcinājusi pēdējo cerību uz saulainu dienu. Mirkli vēlāk viņš žēlabaini jautāja: — Un kur tad ir tās straumes?
Novērotāji vēl aizvien neredzēja zemi, un dienā gan rāmi līņāja lietus, gan atjoņoja spējas brāzmas. Naktī no rietumiem sāka velties milzu viļņi. Barometrs bija nokri- ties līdz divdesmit deviņi piecdesmit. Vēja nebija, bet okeāns kļuva bargāks un bargāks. Drīz vien šoneri kā spēļu lietiņu valstīja vareni viļņi, kas nebeidzamā rindā nāca no tumsas. Cik ātri vien abu sardžu matroži jaudāja, tika ierēvētās buras, bet, kad pārgurušie vīri bija pabeiguši darbu, tumsā varēja dzirdēt nīgras un gaudīgas, neparasti dzīvnieciskas un draudīgas balsis. Kad sargmatro- žus aicināja kuģa pakaļgalā piesiet un nostiprināt takelāžu, viņi neslēpa savu saīgumu un nevēlēšanos paklausīt. Katrā gausajā kustībā slēpās protests un draudi. Gaiss bija mitrs un gļotaini lipīgs, un, tā kā nejuta ne mazākā vējiņa, visi smagi elpoja, alkaini tverdami gaisu. Sviedri plūda pa sejām un kailajām rokām, un kapteiņa Deven- porta sakritušajā un vairāk nekā jebkad izmocītajā sejā, raižpilnajās, sastingušajās acīs bija lasāma neizbēgama nelaimes priekšnojauta.
— Viesulis ir vairāk uz rietumiem, — iedrošinot teica Makojs. — Ļaunākajā gadījumā mūs skars tā mala.
Kapteinis Devenports tomēr nebija nomierināms un laternas gaismā sāka lasīt to «Konspekta» nodaļu, kur bija ieteikumi jūrniekiem, kā vadāmi kuģi ciklonos un vētrās. Klusumu traucēja vienīgi jungas paklusā šņukstēšana šonera vidusdaļā.
— Vai tu apklusīsi! — kapteinis pēkšņi uzbrēca tik nikni, ka visi, kas bija uz klāja, satrūkās, bet noziedznieks aiz bailēm sāka vaimanāt vēl gaužāk. — Mister Konig, — aiz dusmām un satraukuma drebošā balsī kapteinis uzrunāja savu palīgu, — esiet tik laipns un ar beržamo suku aizbāziet muti tam knēvelim!
Bet pie zēna aizgāja Makojs, un pēc pāris minūtēm junga nomierinājās un aizmiga.
īsi pirms rītausmas no dienvidaustrumiem atlidoja pirmā vēsma, kas maz pamazām pārgāja spēcīgā brīzē. Visa komanda bija uz klāja un gaidīja, kas notiks tālāk.
— Tagad viss būs kārtībā, kaptein, — sacīja Makojs, stāvēdams cieši blakus Devenportam. — Viesulis aizdrāzās uz rietumiem, bet mēs esam uz dienvidiem no tā. Mūs ķēra tikai šī brīze. Stiprāka tā vairs nekļūs. Var vilkt x augšā buras.