Skraidīdams no vienas vietas uz otru un dažbrīd pat smieklīgi palēkdamies, kas nebūt nepiestāveja parasti cienīgajam kapteinim, Devenports apskatīja klaju.
— Mums būs beigas pēc dažām stundām, ja ne pēc minūtēm, — viņš pavēstīja, atgriezies šonera pakaļgalā.
Novērotājs mastā iesaucās, ka ieraudzījis zemi. No klāja to neredzēja, un Makojs kāpa augšā, bet kapteinis izmantoja šo izdevību, lai atvieglotu sirdi ar lāstiem. Bet pēkšņi tie palika viņam uz mēles: ziemeļaustrumos kapteinis ieraudzīja uz ūdens tumšu svītriņu. Tā bija nevis brāzma, bet parastais vējš — tas pats pasāts, kas bija pazudis un tagad uzradies no jauna, atkāpies par astoņiem rum- biem no sava parastā virziena.
— Turieties pa vējam, kaptein, — teica Makojs, atgriezies šonera pakaļgalā. — Tas ir Fakaravas austrumu krasts, un mēs ieiesim lagūnā pilnā gaitā, ar sānvēju un visām uzvilktām burām.
Pēc stundas kokospalmas un zemie krasti bija redzami jau no klāja. Taču doma, ka «Pireneju» gals neizbēgami tuvojas, nospieda visus kā slogs. Kapteinis bija pavēlējis nolaist ūdenī trīs laivas un, lai tās turētos atsevišķi, iesēdināt katrā pa matrozim, šoneris gāja gar pašu krastu — līdz baltputotajam atolam bija labi ja divas kabeļtauvas.
— Esiet gatavs griezt iekšā, kaptein, — Makojs brīdināja.
Pēc brīža atols it kā pašķīrās, pavērdams šauru līcīti, aiz kura kā trīsdesmit jūdžu garš un desmit jūdžu plats spogulis pletās lagūna.
— Laiks, kaptein!
Pēdējo reizi pagriezās «Pireneju» rājas, un šoneris, paklausot stūrei, iepeldēja līcī. Bet šoneris nebija paguvis lāgā pagriezties un matroži nebija paguvuši nostiprināt šotes, kad visi paniskās bailēs piepeši metās uz pakaļgalu. Nekas nebija noticis, un tomēr viņi apgalvoja, ka kaut kam ir jānotiek. Kāpēc viņiem tā šķita, to viņi paši nezināja. Bet viņi zināja, ka tam jānotiek. Makojs grasījās skriet uz priekšu, lai no turienes vadītu šoneri, bet kapteinis sagrāba viņu aiz rokas un pagrieza atpakaļ.
— Palieciet tepat, — viņš sacīja. — Klājs vairs nav drošs. Kas noticis? — viņš uzkliedza. — Kāpēc mēs stāvam uz vietas?
Makojs pasmaidīja.
— Mēs ejam pret septiņu mezglu straumi, kaptein, — viņš paskaidroja. — Ar tādu ātrumu bēguma laikā ūdens atkāpjas no lagūnas.
Pēc nepilnām divām stundām šoneris bija pavirzījies uz priekšu labi ja par sava garuma tiesu, bet vējš kļuva spirgtāks, un «Pireneji» sāka kustēties raitāk.
— Sakāpt laivās! — pavēlēja kapteinis Devenports.
Viņš nebija paguvis izteikt šos vārdus līdz galam un
matroži tikko bija sarosījušies, lai izpildītu viņa pavēli, kad no vidusklāja izlauzās milzīgs uguns un dūmu stabs, apsvilinot daļu buru un takelāžas, kas iegāzās ūdenī. Pūta sānvējš, un tas glāba pakaļgalā sadrūzmējušos matrožus. Viņi kā prātu zaudējuši metās pie laivām, bet viņus apstādināja Makoja nesatricināmi rāmā balss.
— Esiet mierīgi, — viņš teica. — Viss ir kārtībā. Vispirms nolaidiet, lūdzu, zēnu!
Stūrmanis pārbīlī bija pametis savu posteni, un kapteinis pēdējā brīdī bija paguvis satvert spieķus, lai kuģis nenovirzītos no kursa un.neietriektos krastā.
— Gādājiet par laivām! — viņš uzsauca misteram Ko- nigam. — Vienu no tām turiet tieši pakaļgalā! Es ielēkšu tajā pēdējā brīdī.
Palīgs brīdi svārstījās, tad pārlēca pār treliņiem un nokāpa laivā.
— Pusrumbu pa labi, kaptein!
Kapteinis Devenports nodrebēja. Viņš bija domājis, ka ir uz šonera viens pats.
— Ir pusrumbu pa labi, — viņš atbildēja.
«Pireneju» vidusklājā bija versmojošs caurums, no kura
vēlās biezi dūmu mākoņi, kas uzmutuļoja augstu pār mastiem un pilnīgi aizsedza kuģa priekšgalu. Patvēries aiz bezanmasta, Makojs ar grūtībām vadīja šoneri pa šauro līcīti. Uguns pa klāju līda uz pakaļgalu, līdz baltais grot- masta buru tornis aizdegās un pazuda liesmu virmulī. Fokmasta buras gan nebija saskatāmas, bet viņi zināja, ka tās vēl dzen šoneri uz priekšu.
— Ka tikai nesadegtu visas buras, iekams neesam paguvuši ieiet lagūnā, — smagi nopūties, teica kapteinis.
— Pagūsim, — pārliecināts apgalvoja Makojs. — Laika ir pietiekami. Mums jāpagūst. Bet, tikuši iekšā, mēs pagriezīsim šoneri ar pakaļgalu pret vēju; tas izklīdinās dūmus un apturēs uguni.
Liesmu mēle nolaizīja bezanmastu, alkatīgi pasnaicījās pēc apakšējās buras un nozuda. Kaut kur no augšas kapteinim uz galvas uzkrita degošs troses gabals. Ātri, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, kapteinis notrauca to uz klāja.
— Kāds kurss, kaptein?
— Ziemeļrietumi.
— Turiet uz ziemeļrietumiem rietumu virzienā.
Kapteinis Devenports pagrieza stūri.
— Ziemeļrietumi, kaptein!
— Ir ziemeļrietumi!
— Bet tagad rietumi!
Soli pa solim iedams iekšā lagūnā, šoneris apmeta loku un nostājās ar pakaļgalu pret vēju; tikpat lēni un mierīgi kā cilvēks, kam lemts dzīvot vēl tūkstoš gadu, Makojs dziedošā balsī izrunāja komandas vārdus:
— Vēl vienu rumbu, kaptein!
— Ir vēl vienu rumbu!
Kapteinis Devenports mazliet pagrieza stūri, tad strauji mainīja virzienu un atkal pavisam nedaudz pagrieza stūri.
— Tā turēt!
— Ir tā turēt!
Kaut gan tagad vējš pūta no pakaļgala, karstums bija tik neizturams, ka kapteinis tikai greizi palūkojās uz kompasu, griezdams stūri pamīšus te ar vienu, te ar otru roku, bet ar brīvo paberzēdams vai aizsegdams vaigus, uz kuriem bija sākušas mesties čulgas. Makojam jau svila bārda, un kapteinim iesitās degunā tik stipra gruzduma smirde, ka viņš piepeši pagriezās un noraizējies paskatījās uz veco vīru. Lāgu lāgiem kapteinis pavisam palaida vaļā stūri, lai patrītu apdedzinātās rokas gar biksēm. Visas bezanmasta buras līdz pēdējai aizrāva liesmu virpulis, un viņiem abiem vajadzēja liekties līkumā un sargāt seju.
— Tagad, kaptein, — teica Makojs, pamezdams skatienu uz priekšā guļošo zemo krastu, — četrus rumbus pa labi un tā turēt.
Viņiem apkārt un virsū krita degoši tauvu gabali un buru skrandas. Kapteinim pie kājām gruzdēja darvaina trose; sarijies sīvos dūmus, kas cēlās no tās, viņš sāka neganti klepot, bet stūri no rokām neizlaida.
Šoneris skāra dibenu un, paslējis priekšgalu augstāk, līgani apstājās. No grūdiena kapteinim un Makojam uz galvas nobira degošu atlūzu krusa. Kuģis vēlreiz pagāja uz priekšu un atkal apstājās. Ar ķīli sadrupinājis trauslos koraļļus, tas vēlreiz pavirzījās uz priekšu un apstājās trešoreiz.
— Precīzāk pēc rumba, — teica Makojs. — Precīzāk? — viņš pēc brīža klusi jautāja.
— Šoneris vairs neklausa, — atbildēja kapteinis.
— Labi. Tas griežas apkārt. — Makojs palūkojās pār bortu. — Mīkstas, baltas smiltis. Labāku neko nevar vēlēties. Lieliska piestātne.
Līdzko šoneris bija pagriezis pakaļgalu pret vēju, tam pāri aizvēlās baismīgs dūmu un uguns vilnis. Apsvilinātais kapteinis izlaida no rokām stūri. Skrienot uz laivu, viņš paskatījās uz Makoju, kurš pagāja sāņus, lai palaistu viņu garām.
— Jūs pirmais! — kapteinis uzsauca, sagrābdams Makoju aiz pleca un gandrīz pārgrūzdams viņu pār treliņiem. Taču uguns bija bīstami tuvu, un kapteinis lēca tūlīt aiz Makoja; abi iekājās trosē un vienlaikus nošļūca laivā.
Negaidot nekādus rīkojumus, laivas priekšgalā stāvošais matrozis pārgrieza trosi. Jau paceltie airi iecirtās ūdenī, un laiva šāvās uz krastu.
— Lieliska piestātne, — raudzīdamies atpakaļ, murmināja Makojs.