MALDU KOMĒDIJA
Komēdija piecos cēlienos
THE COMEDY OF HRRORS
PERSONAS
Solins, Efesas hercogs
Egeons, Sirakūzu tirgotājs
Elesas Anlitols I dvīņu brāļi, Egeona viri
Sirakūzu Antifois f Emīlijas dēli
Elesas Dromio ļ dvīņu brāļi, abu Antifolu
Sirakūzu Dromio ļ kalpi
Bailazars, tirgotājs
Andželo, zeltkalis
Pirmais tirgotājs, Sirakūzu Antifola draugs
Otrais tirgotājs, Andželo kreditors
Pinčs, skolmeistars
Emīlija, Egeona sieva, abate Efesā
Adriana, Efesas Antifola sieva
Luciāna, viņas māsa
Lūcija, Adriānas kalpone
Kurtizāne
Cietuma uzraugs, pavadoņi un kalpi.
Notiek Efesā.
PIRMAIS CĒLIENS
PIRMĀ aina
Zāle hercoga pilī.
Ienāk hercogs, Egeons, cietuma uzraugs, virsnieki un citi pavadoņi.
Egeons.
Jel runā, Solin, pats. Liec manim krist,
Lai nāve nāk, kam ciest un izsamist!
Hercogs.
Ko gaudies, tirgotāj no Sirakūzām, —
Nav man vis likums patvarīgi grozāms.
Viss naids un ķilda, kas mums sākās nesen,
Aiz tā, ka jūsu nežēlīgais hercogs
Bij licis manas zemes dēliem — tirgoņiem,
Kas dzīvību ar naudu izpirkt nespēja,
Pēc barga likuma ar asnīm maksāt.
Nu mūsu draudu skatam žēlsirdības nav.
Kā sākās savstarpīgais nāvīgs strīds
Starp tavu tautu dumpīgo un mums,
Lemts ļaužu svinīgajās sanāksmēs,
Tā Sirakūzās un tāpat pie mums,
Nekādu sakaru vairs nepielaist.
Vēl vairāk: ja kāds dzimis Efesā
Un Sirakūzu tirgū ierodas,
Tāpat ja dzimis sirakūzietis
Ir mūsu ostā ieradies — tiem jāmirst,
Bet viņa mantu piešķir hercogam;
Tik tūkslož marku ja viņš samaksā,
Tam pārkāpums un nāves sods tiek atlaists.
Tavs īpašums, lai augsti rēķina,
Uz simtu markām tikai novērtēts,
Un tā pēc likuma tev piespriests nāves sods.
Egeons.
Tad mierinājums viens vēl tikai šķiet:
Man mokas beigsies, līdzko saule riet.
Hercogs.
Bet, sirakūziet, teic mums tagad īsi —
Kāpēc no tēva nama projām gāji
Un kādēļ ieradies še, Efesā?
Egeons.
Ak, grūtāks uzdevums man nevar būt
Par nestāstāmām ciešanām kā stāstīt,
Bet pasaulei lai skaidri redzams tiek,
Ka likten's nāvē dzen, ne ļauna tīka,
Es teikšu visu, cik aiz bēdām spēšu.
Es Sirakūzās dzimis, sievu ņēmis,
Ar mani viņa būtu laimīga
Un es ar to, ja nenākusi ļauna liksta.
Mēs līksmē dzīvojām, mums manta auga
No biežiem izdevīgiem ceļojumiem
Pa Epidamnu. Tad mans faktors mira,
Par veikalu un precēm rūpēs es
No sievas mīļām skavām tapu rauts.
Tik sešus mēnešus es biju prom,
Kad mana sieva, gandrīz nevarīga
Aiz saldā soda, sievietei kas jānes,
Uz ceļu taisījās man pakaļ braukt
Un sveika, vesela drīz bija klātu.
Un atkal drīz jau māte laimīga
Tā tika diviem skaistiem puisēniem,
Tik brīnišķīgi līdzīgiem, ka tos
Pēc vārda vienīgi bij atšķirt spējams.
Tai pašā namā un tai pašā stundā
Vēl viena zemu ļaužu nedēļniece
Tāpat bij dzemdējusi dvīņus vienādus.
Un, tā kā vecāki bij gluži nabagi,
Es bērnus pirku kalpot maniem dēliem.
Uz saviem zēniem lepna — mana sieva
Diendienā uzmācās uz mājām braukt,
Es ļāvos pierunāt un — ak! — par agru.
Mēs kuģī sēdāmies.
No Epidamnas bijām jūdzi tālu,
Kad vējam paklausīgais jūras klajš
Ar ļaunām zīmēm apdraudēja mūs.
Jo tālāk, jo mums zuda cerības,
Drīz tumsa debess gaismu nodzēsa
Un baiļu pilniem prātiem lika jaust,
Ka tuva nāve neizbēgama.
Es viņai mierīgs acīs lūkotos,
Bet manas sievas izmisuma vaidi
Un asaras par to, kas nenovēršams,
Un skaisto zēnu žēlie brēcieni
Par drausmo skatu, ne aiz nāves briesmām,
Man lika paglābiņu meklēt tiem un sev.
Un, citu nezinādams, lūk, ko iedomāju:
Kad kuģa ļaudis laivā projām irās
Un kuģi pameta, lai dzīlē grimst,
Par savu jaunāko visvairāk rūpēs —
To sieva piesaistīja tievam mastam,
Ko jūrnieki ņem līdzi vētras brīdim,
Un Vienu no tiem pirktajiem tur klāt,
Bet es ar otriem diviem tāpat rīkojos.
Tā bērnus dalījuši, es un sieva,
No acīm sargājamos neizlaizdami,
Pie masta sējāmies, katrs savā galā,
Un slīdam projām straujo viļņu varā,
Kā šķitās mums, uz krastu Korintā.
Kad beidzot saule zemi apspīdēja
Un klīda biezā migla apkārt mums,
Ar silto spulgu jūra norimās,
Mēs redzējām, ka divi kuģi brauc —
No Epidauras viens un otrs no Korintas,
Bet, pirms tie tika klāt… ak, ko man teikt!
Jūs paši tagad varat stāstu beigt.
Hercogs.
Ne, stāsti tālāk visu, vecais vīrs;
Ja žēlot ne, tak līdzi just tev varam.
Egeons.
Ak, kāpēc dieviem nebij līdzjūtības —
Par nežēlību viņus tagad sūdzu! —
Pirms kuģi bij no mums uz desmit jūdzēm,
Mēs traucām taisni virsū lielai klintij,
Pret asu šķautni tādā spēkā sviests,
Masts, mūsu glābējs, vidū pušu lūza,
Mūs abus netaisns likten's šķīra, pamezdams
Tik to, kas remdina un sāpes dara.
Tai otrai pusei šķitās mazāks svars,
Lai arī izmisuma nebij mazāk,
To vējš pa jūru ātrāk projām dzina,
Un zvejnieki no Korintas — kā vēroju —
Tos trijus uzņēma un dzīvus glāba.
Otrs kuģis beidzot izzvejoja mūs,
Un, izdzirduši, ko tie izglābuši,
Šie Jaudis manim līdzēt gribēja