Es eju — kas gan mani tur lai sveic?
Bet kalpam uzdevums ir jāpaveic.
Aiziet.
OTRA AINA
Istaba Efesas Antifola namā.
Ienāk Adriāna un Luciāna.
Adriāna.
Un tad to visu viņš tev strauji teica?
Vai viņa acīm bija svinīgs skats?
Viņš visā nopietnībā runāja?
Bāls bij vai sarkans? Drūms v n isli priecīgs?
Vai tajā bridi bija vērojams,
Ka stipras jūtas viņa vaibstos plalk'.iMv.'
Luciāna.
Viņš teica, tiesību tev neesot.
Adriāna.
Man tāpēc naids, ka viņš tās negrib dot.
Luciāna.
Viņš apzvērējās šeit par svešinieku.
Adriāna.
Tas tiesa, — lai gan tik par viltzvērnieku.
Luciāna.
Tas tiesa, — lai gan tik par viltzvērnieku.
Luciāna.
Tad es par tevi.
Adriāna.
Atbildēja gan?
Luciāna.
To mīlu, ko tev lūdzu, sola man.
Adriāna.
Ar kādu mākslu pavedināt sāka?
Luciāna.
Kā goda vīrs, kam sirdis sildīt māka.
Viņš teica manu runu, skaistumu.
Adriāna.
Tu skaisti runāji?
Luciana.
Ak, pagaid' tu!
Adriāna.
Es nevaru un negribu, man vārās,
Nav sirdij lemts, tad lūpas runāt kāras.
Viņš neglīts ir, pavisam līks un stīvs,
No sejas vecs un velkas tikko dzīvs;
Viņš samaitāts, bez tikuma, ko mana,
Bez jēgas darbs un vāja saprašana.
Luciāna.
Vai greizsirdībai tad vēl būtu vieta?
Adriāna.
Ak, labāks viņš, kā teicu, vēl joprojām.
Man patiktos, lai citām nava žēl;
Par pērkli pulniņš brēc tik tad, kad projām, —
Lai mēle lamā, sirds tam laimi vēl.
Ienāk Sirakūzu Dromio.
Sirakūzu Dromio.
Kur galds? Kur maks? Nu žiglāk! Es tā skrēju.
Luciāna.
Tik aizkusis?
Sirakūzu Dromio.
Es nāku kā ar vēju.
Adriāna.
Kas noticis? Vai kungam labi iet?
Sirakūzu Dromio.
Ne elle — Tartars viņu tura ciet.
Velns neplīstošā svārkā viņu ķēra,
Aiz dzelzu pogām tam ir cieta sirds;
Nikns, briesmonigs un nežēlīgs t<> tvcr.i
Vilks — ļaunāks vēl, tam fid.is mumlier's mirdz.
Adriāna.
Kas ir par lietu? Teic!
Sirakūzu Dromio.
Par lietu man nav zināms, tik sēž viņš cietumā.
Adriāna.
Kā — cietumā? Ko runā? Ko viņš gan nodarlj's?
Sirakūzu Dromio.
Ko nodarīj's, nav zināms, tik viņu paņēma
Tas vīrs ar ādas svārku, tas viņu aizveda.
Vai kundze nedos naudu, kas viņam galdā guļ?
Adriāna.
Ej atnes, mās. Patiešām savādi
Luciāna aiziet.
Ka, manim nezinot, tam parādi;
Par parādrakstu saistībām viņš saņemts?
Sirakūzu Dromio.
Ko niekus — saistībām! Bet, šķietas man,
Par važu, važu, kundze! — Dzi, kā zvan'!
Adriāna.
Tā važa zvan'?
Sirakūzu Dromio.
Nē, pulksten's; divos nācu,
Nu nosit vienu, kā es pļāpāt sācu.
Adriāna.
Laiks otrād' rit! Man pirmā dzirdēšana.
Sirakūzu Dromio.
Aiz bailēm viņš skrien atpakaļ, kad tiesas kalpu
mana.
Adriāna.
Vai laiks ir kādam parādā, ka tiesa viņu vajā?
Sirakūzu Dromio.
Laiks bankrotēj's un mazāk vērts, kā pateikts vārdā
šajā,
Bez tam laiks zaglis arīdzan — jūs zināt, kā tiek
zagts.
Viņš zagšus zogas nemanāms, vai diena ir vai nakts.
Ja parādos un zaglis laiks, un virsnieks grābj to ciet,.
Vai vienu stundu atpakaļ viņš nedrīkst dienā iet?
Luciāna nāk atpakaļ ar naudas maku.
Adriāna.
Še nauda, Dromio, un projām trauc bez omas,
Un kungu pārved tu man atpakaļ tūlīt.
Nāc, māsa, iesim mēs, es gurdena no domas —
No domas, kas te glauž, te asarām liek līt.
Aiziet visi.
TREŠA AINA
Laukums.
Uznāk Sirakūzu Antiiois.
Sirakūzu Antiiois.
Katrs pretimnācējs mani sveicina,
It kā es viņiem sen pazīstams draugs,
Un katrs mani īstā vārdā sauc;
Cits naudu piesola, cits ielūdz viesos,
Cits pateicas par manu laipnību,
Cits uzmācas man pārdot savos preces.
Nupat kāds drēbnieks mani iesauca,
Lai drānu apskatu, ko viņš man pircis,
Bez vārda runas mēru noņēma.
Bez šaubām, viss tas tikai mošķu darbs,
Te lapu zemes burvji piemājo.
Uznāk Sirakūzu Dromio.
Sirakūzu Dromio. Kungs, še būs tā nauda, ko jūs likāt
man atnest. — Bet kur tad jūs to veco Ādamu jau-
nos svārkos esat pametuši?
Sirakūzu Antiiois. Kas tā par naudu, un kādu Ādamu
tu domā?
Sirakūzu Dromio. Protams, to Ādamu ne, kas sargāja
paradīzi; bet gan to, kas sarga cietumu; to, kas tēr-
pies tā teļa ādā, kuru nokāva pazudušā dēla mielo-
šanai; to, kas kā ļauns eņģelis aizgāja jums pakaj
un piespieda jūs atteikties no savas brīvības.
Sirakūzu Antifols. Es tevi nesaprotu.
Sirakūzu Dromio. Nē? Bet tā lieta taču ir skaidra! Es
domāju to, kas kā čello staigā ādas makstī; to vīru,
kungs, kas katram pagurušam uzsit uz pleca un aiz-
ved atpūsties, kas apžēlojas par katru noplukušu un
apgādā tam izturīgas drēbes.' Tas pats, kas ar savu
rungu padara vairāk varoņdarbu nekā maurs ar
pīķi.
Sirakūzu Antifols. Kā? Tu domā tiesas virsnieku?
Sirakūzu Dromio. Jā, kungs, tiesas seržantu, kas katru
pārkāpēju velk pie atbildības; to, kas uz katru cil-
vēku skatās kā uz gulētejošu un tāpēc saka tam:
«Novēlu jums saldu dusu.»
Sirakūzu Antifols. Nu, draugs, beidz savu niekošanos.
Vai šovakar vēl iet kāds kuģis? Vai mēs tiksim pro-
jām?
Sirakuzu Dromio. Es lāču jums, kungs, pirms stundas
paziņoju, ka kuģis «Steidzīgais» šovakar dodas jūrā.