Bet tad tiesas seržants aizturēja jūs, un jums pa-
priekš bij jāpakavējas laivā «Uzgaidītāja». Še ir tie
eņģeļi, pēc kuriem mani aizsūtījāt, lai atsvabina jūs.
Sirakūzu Antiiois.
Tas zeņķis liekas gluži traks, es arī,
Mēs apmuļķoti visi esam šeit;
Lai labie gari drīzāk ved mūs projām!
Uznāk kurtizāne.
Kurtizāne.
Ā, sveiki, sveiki, Antifola kungs!
Es redzu, zeltkali jūs sastapuši.
Tā ir tā važa, ko man solījāt?
Sirakūzu Antiiois.
Atkāpies, sātan! Nekārdini mani!
Sirakūzu Dromio. Kungs, vai šī meiča ir sātans?
Sirakūzu Antiiois. Viņa ir velns.
Sirakūzu Dromio. Nē, viņa ir vēl kas ļaunāks, tā ir velna
vecāmāte, un še viņa nu parādās kā vieglā amata
meiča. No tā tad arī iznāk tas — kad sieviete saka:
«Dievs, sodi mani!» — tas ir tas pats kā: «Dievs, pa-
taisi mani par viegla amata sievieti.» Stāv rakstīts,
ka viņas parādās cilvēkiem gaismas eņģeļu veidā.
Gaisma ir uguns sekas, bet uguns dedzina; ergo —
pie viegla amata sievietes var apdedzināties. Nepie-
ej iet viņai pārāk tuvu.
Kurtizāne. Jūs, kungs, ar puisi šodien esat jautri. Vai
nāksit man līdzi vakariņās?
Sirakūzu Dromio. Kungs, ja jūs ejat, tad sagaidiet kaut
ko strebjamu, tāpēc iegādājieties pagarāku karoti.
Sirakūzu Antifols. Kāpēc, Dromio?
Sirakūzu Dromio. Nu, kas ar velnu cd, tam vajadzīga
gara karote.
Sirakūzu Antiiois.
Prom, nelabā, ar savām vakariņām!
Tu esi ragana, kā visas še;
Tā kunga vārdā: projām ej tūlīt!
Kurtizāne.
Tad gredzenu man atdodiet, ko ņēmāt,
Vai viņa vietā dodiet zelta važu —
Tad iešu, uzmākties es negribu.
Sirakūzu Dromio.
Velns katrs prasa — nu, kaut naga galu
Vai adatiņu, matu, asins lāsi
Vai salmu, riekstu, ķiršu kauliņu.
Šī alkana, pārlieku važu grib.
Kungs, iegaumējiet, ja to iedosit,
Velns žvadzinās, mūs abus pārbiedēs.
Kurtizāne.
Es lūdzu gredzenu vai važu vietā,
Jūs taču nedomājat mani aplaupīt.
Sirakūzu Antifols.
Prom, ragana! Nāc, iesim, Dromio.
Sirakūzu Dromio.
«Ar muša lielās,» pāvs teic — zināt to!
Sirakūzu Antiiois un Sirakūzu Dromio aiziet.
Kurtizāne.
Nav šaubu, Antifols patiešām traks,
Vai citādi viņš šādus jokus dzītu?
Četrdesmit dukātus man maksā gredzens,
Par to viņš zelta važu solīja,
Nu neatdod ne vienu, nedz ar otru.
Jau ari bez šīs trakulības pirmāk
Viņš trakus niekus melsa pusdienās
Par to, ka paša durvis noslēguši.
Var būt, ka sieva, traku manījusi,
Bij pasteigusies durvis aizdarīt.
Man atliek tikai iet uz viņa māju
Un sievai pastāstīt, ka neprāta
Viņš ielauzās un gredzenu man ņēma.
Tas būs tas labākais: lai viņa spriestu.
Četrdesmit dukātu — vai tos lai zemē sviestu?
Aiziet.
CETURTA AINA
Iela.
Uznāk Elesas Antiiois un virsnieks.
Efesas Antifols.
Bez rūpēm esi, draugs, es nebēgšu,
Pirms iešu, visu summu samaksāšu,
Tās dēļ es pirmiņ tiku aizturēts.
Man sieva šodien visai sliktā omā
Un sūtnim negrib lēti noticēt;
Ka apcietināts esmu Efesā,
Tā pati savām ausīm neticēs.
Tur nāk mans kalps un arī naudu nes.
Elesas Dromio nāk ar virves galu.
Nu, draugs, vai atnesi, ko es tev liku?
Efesas Dromio.
Jā, arī rēķinu, cik samaksāju.
Elesas Antiiois.
Bet kur tad nauda?
Elesas Dromio.
To visu es par virvi samaksāju.
Elesas Antiiois.
Piecsimti dukātu par vienu virvi!
Elesas Dromio.
To ne, bet piecsimt virves par to naudu.
Elesas Antiiois.
Kādēļ es tevi sūtīju uz māju?
Elesas Dromio.
Pēc virves gaia, kungs, es esmu klāt.
Eiesas Antiiois.
No mana gala, kungs, par to šis paldies.
Sit Dromio.
Virsnieks. Esiet nu pacietīgi, labais kungs.
Elesas Dromio. Nē, man jābūt pacietīgam; es taču esmu
tas cietējs.
Virsnieks. Turi tu muti, mīļais!
Eiesas Dromio. Nē, lieciet labāk, lai viņš satur savas ro-
kas.
Elesas Antiiois. Tu nelietīgais, nejūtīgais palaidni!
Elesas Dromio. Es gribētu gan būt nejūtīgs, tad es nesa-
justu jūsu pļaukas.
Eiesas Antiiois. Tu kā ēzelis sajūti tikai sitienus.
Efesas Dromio. Ēzelis, jā gan, to jau var redzēt no ma-
nam garajām, jūsu izstieptajām ausīm. — No savas
dzimšanas līdz pat šim acumirklim es viņam kalpoju
un par to neesmu no viņa rokas saņēmis neko citu
kā tikai sitienus. Kad man ir auksti, viņš sasilda mani
sitieniem; kad man ir karsti, viņš atvēsina mani sitie-
niem; ar tiem es tieku modināts no miega, kājās
pacelts, kad es sēžu, pa durvīm iztrenkts, kad es eju,
apsveicināts, kad mājās nāku. Patiešām, es viņus
nēsāju uz muguras kā ubadze savu paunu. Man šķiet,
kad viņš būs sadauzījis mani par kropli, es ar to
iešu ubagot no vienām durvīm pie otrām.
Efesas Antifols. Nu, steigsim tālāk, tur nāk mana sieva.
Uznāk Adriāna, Luciāna, kurtizāne un Pinčs.
Efesas Dromio. Kundze, «respice finem», domājiet par
galu vai arī, kā pravieto papagailis, «sargieties vir-
ves gala».
Efesas Antifols.
Kad tu reiz klusu būsi, nelieti!
Sit viņam.
Kurtizāne.
Ak tad patiešām jūsu vīrs ir traks?
Adriāna.
Pēc viņa izturēšanās tā jāspriež.
Kungs doktor Pinč, jūs velna izdzinējs,
Pie prāta viņu vediet, es jūs lūdzu,
Es samaksāšu jums, cik prasīsit.
Luciāna.
Ak kungs, cik mežonīgs un dusmīgs viņš!
Kurtizāne.
Lūk, kā viņš raustās tajā savā lēkmē!