Pinčs.
Man roku sniedziet, pulsu ļaujiet taustīt
Elesas Antifols.
še roka, savu ausi ļaujiet taustīt
Pinčs.
Tu, sātan, kas šai vīrā iemājo,
Jel ļaujies manai stiprai lūgšanai,
Pie visiem svētiem es tev pavēlu:
Ej atpakaļ uz savu tumsas valsti!
Efesas Antifols.
Klus', plānprātiņi Es neesmu vis traks.
Adriāna.
Ak, kaut jel nebijis tu, nabadziņš!
Efesas Antiiois.
Teic, sirsniņ, teic — vai tie tie jaunie draugi?
Vai šitais safrāndzeltenais ir tas,
Kas šodien mielojās pie mana galda,
Kamēr man pašam durvis bija ciet
Un sava paša namā iekšā netiku?
Adriāna.
Jel tici, laulāts draugs, tu mājās ēdi,
Un, ja tur palicis līdz pat šim laikam,
Tu būtu brīvs no neslavas un kauna.
Efesas Antifols.
Es mājās ēdis! Blēdi, runā tu!
Efesas Dromio.
Lai notiek, kungs: jūs mājās neēdāt.
Efesas Antifols.
Vai durvis nebij ciet? Es izmests laukā?
Efesas Dromio.
Jā, durvis bija ciet, jūs izmests laukā.
Efesas Antifols.
Vai viņa pati mani nelamāja?
Efesas Dromio.
Jā, viņa pati izlamāja jūs.
Eiesas Antifols.
Vai ķēkša nelamājās, neņirgājās?
Elesas Dromio.
Jā, ķēķa vestāliene ņirgājās,
Efesas Antifols.
Vai lielās dusmās neaizgāju prom?
Efesas Dromio.
Patiešām, jūsu dusmas apliecināt
Var mana mugura, tā viņas juta.
Adriāna.
Vai labi atbalstīt to neprātā?
Pinčs.
Nav slikti: puisis zin, kur viņam trūkst,
Un izdabādams remda trakumu.
Efesas Antiiois.
Zeltkali sakūdīji mani aizturēt?
Adriana.
Ak kungs! Es tikai naudu suliļu
Ar Dromio, tikko viņš atsteidzas
Eiesas Dromio.
Ar mani naudu! Laikam fantāzija!
Bet neesmu neko es saņēmis.
Efesas Antifols.
Vai nebiji pie viņas naudas maka dēļ?
Adriāna.
Viņš bij pēc tā, es tūliņ iedevu.
Luciāna.
Es liecinu, ka viņš to saņēma.
Efesas Dromio.
Dievs pats un virvju vijējs liecinās,
Ka biju tikai sūtīts nopirkt virvi.
Pinčs.
Kā kungs, tā kalps, tie abi apsēsti,
To redzu es no viņu stīviem skatiem.
Lai abus sien un noved tumšā telpā.
Efesas Antifols.
Teic — kāpēc durvis manim slēdzi ciet?
Kāpēc tu liedzies maku saņēmis?
Adriāna.
Mans dārgais, neesmu es slēgusi.
Elesas Dromio.
Mans dārgais kungs, es ņēmis neesmu,
Bet liecinu, ka nelaida mūs iekšā.
Adriana.
Tu melo, blēdi, vienu kā ar otru!
l iesas Antiiois.
Tu liekule, tu melo itin visu!
Ar nolādētu blēžu bandu kopā
Tu mani apsmieklā un kaunā grūdi.
Es izplēsīšu tavas viltus acis,
Kam prieks te manā kaunā skatīties!
Adriāna.
Ak, sieniet, sieniet viņu! Nelaidiet!
Pinčs.
Surp citi vēl! Tas ļaunais viņā stiprs.
Luciāna.
Ak, nabags vīrs! Cik bāls, kā acis zvēro!
Piesteidzas vēl trīs četri, kas palīdz Pinčam sasiet
Elesas Antilolu un Efesas Dromio.
Elesas Antiiois.
Vai nokaut gribat mani? — Virsniek, saņem,
Tavs cietumnieks es esmu, vai tu ļausi,
Lai tie ved mani?
Virsnieks.
Laidiet viņam iet;
Mans cietumnieks viņš, jums tur daļas nav.
Pinčs.
To otro sieniet man, tas arī trako.
Adriāna.
Ko dari, neprātīgais virsniek, tu?
Tev prieks ir redzēt, ka šis neprātis
Sev pašam kādu kaiti padara?
Virsnieks.
Ja savu cietumnieku vaļā laižu,
Man pašam viņa parāds jāmaksā.
Adriāna.
Es nokārtošu, pirms es projām eju:
Pie viņa kreditora mani ved,
Cik liels tas parāds, to es samaksāšu.
Jūs, doktor, gādājiet, ka neaizskartu
To pārved mājās. — Ak, šī ļaunā diena!
Eiesas Antiiois.
Ak, ļaunāka vēl netikle!
Efesas Dromio.
Kungs, jūsu pēc es tagad esmu siets.
Efesas Antifols.
Pie velna! Traku mani padarīsi!
Efesas Dromio.
Vai veltīgi jūs sēja? Patrakojiet,
Un visus velnus sauciet lādoties!
Luciāna.
Lai dievs tiem klātu stāv! Cik traki muld!
Adriāna.
Nu, vediet viņus prom. Mās, nāc man līdzi.
Aiziet Pinčs un kalpi ar Elesas Antilolu un Eiesas
Dromio.
Bet tagad saki — kas to apsūdzējis?
Virsnieks.
Kāds zeltkalis Andželo. Pazīstat?
Adriana.
Es pazīstu. Cik viņš tam parādā?
Virsnieks.
Divsimt dukātu.
Adriāna.
Par ko gan tie?
Virsnieks.
Par važu, kuru jūsu vīram devis.
Adriāna.
Priekš manis tā; viņš nava saņēmis.
Kurtizāne.
Kad pirmāk lielās dusmās jūsu vīrs
Ar gredzenu, kas viņam pirkstā maukts,
No manis projām bija aizskrējis,
Es viņu sastapu ar visu važu.
Adriāna.
Tas iespējams; to redzējusi neesmu.
Nāc aizved mani tu pie zeltkaļa,
Es gribu redzēt, kā tas īsti bijis.
Uznāk Sirakūzu Antiiois un Sirakūzu Dromio izvilktiem
zobeniem.
Luciāna.
Lai dievs mums žēlīgs! Viņi atkal vaļā!
Adriāna.
Un rokā zobeni! Sauc palīgā,
Lai viņus sien!
Virsnieks.
Prom, prom! Tie nodurs mūs!
Aizbēg Adriāna, Luciāna, kurtizāne un vlrmilrli»
Sirakūzu Antiiois.
No zobena vēl baidās raganas!
Sirakūzu Dromio.
Par sievu taisījās — nu bēg no jums.
Sirakūzu Antiiois.
Nu prom uz viesnīcu pie mūsu mantām,
Kaut jau uz kuģa būtum drošībā.
Sirakūzu Dromio. Ticiet man, pa nakti vēl paliksim m ii,
pat, neko ļaunu mums droši vien nepadari'. Iir. i• •
dzējāt, viņi mūs uzrunā laipni un vēl naudu d<>d
Man šķiet, tā ir īsti piemīlīga tauta, un, nclilļclass="underline" . 1.1
satrakotā gaļas kalna, kas grib mani par vuu ņi inl,