es tīri labprāt varētu apmesties še uz dzīvi uu paliki
par raganu.
Sirakūzu Antifols.
Dod visu pilsētu, ar nepalieku,
Un tāpēc prom uz kuģi mantas nest!
Aiziet abi.
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Abatijas priekšā.
Uznāk otrais tirgotājs un Andželo.
Andželo.
Man ļoti žēl, ka aizkavēju jūs,
Bet, goda vārds, es važu nodevu,
Viņš bezkaunīgā veidā liedzas ņēmis.
Otrais tirgotājs.
Tam vīram kāda slava pilsētā?
Andželo.
Vislabākā no labākajām, kungs;
Plašs kredīts viņam, pats ir iecienīts,
Par pirmo pilsoni to tura visi,
Tā vārds sver vairāk nekā visa mana manta.
Otrais tirgotājs.
Cst! Klusāk! Liekas man, ka tur viņš nāk.
Uznāk Sirakūzu Antifols un Sirakūzu Dromio.
Andželo.
Jā, tas ir viņš — un važa ar ap kaklu,
Ko noliedza viņš nedzirdētā veidā.
Jūs nāciet līdz, es uzrunāšu viņu. —
Kungs Antifol, man brīnums pārāk liels,
Ka nemieru un kaunu man jūs darāl,
Tā sava paša godam kaitēdami,
Apzvērēdamies noliegt mēģināt,
Un neatzīstat važu, kuru nesat.
Bez cietuma un negoda, un raizēm
Vēl zaudējumu darāt manam draugam.
Ja mūsu strīds to neaizkavējis,
Viņš, buras uzvilcis, jau jūrā būtu.
No manis važu saņēmāt — vai liegsit?
Sirakūzu Antiiois.
To noliegt neesmu es domājis.
Otrais tirgotājs.
O jā, jūs liedzāt gan un zvērējāties.
Sirakūzu Antiiois.
Kas dzirdējis, ka liedzies, zvērējis?
Otrais tirgotājs.
Ar šitām ausīm dzirdēju, tu zini.
Jel kaunies, nelieti, ka dzīvo te
Starp krietniem cilvēkiem un goda vīriem!
Sirakūzu Antiiois.
Pats nelietis, ja mani apvaino!
Es savu godu tev gan pierādīšu,
Ja tikai dūša būs tev pretī stāties.
Otrais tirgotājs.
Man ir, un gaida tevi, diedelniek!
Viņi izvelk zobenus. Uznāk Adriāna, Luciāna,
kurtizāne un citi.
Adriana.
Miers! Neaiztieciet to, viņš taču traks! —
l'rom vediet to un ņemiet zobenu.
Siet ari Dromio un aizvest mājās!
Sirakūzu Dromio.
Kungs, bēdziet, dieva dēļ, prom kādā namā!
Še klosteris — turp! Vai, mēs esam beigti!
Sirakūzu Antifols un Sirakūzu Dromio iebēg abatijā.
Iznāk abate.
Abate.
Miers, ļaudis, lai ar jums. Kam ceļat traci?
Adriāna.
Man jānoķer mans nabags trakais vīrs;
Mūs iekšā laidiet, lai to sienam cieti
Un ārstēšanai vedam manā mājā.
Andželo.
Man tūliņ likās, ka viņš trakā prātā.
Otrais tirgotājs.
Cik žēl, ka zobenu es laukā vilku.
Abate.
Vai sen, kā prātu pazaudējis viņš?
Adriāna.
Jau nedēļa, kā īdzīgs, ļauns un drūms,
Pavisam savādāks, kā citkārt bij;
Bet tikai šodien pēcpusdienā trakums
Visaugsto pakāpi bij sasniedzis.
Abate.
Vai jūrā viņam mantas bojā gāja?
Mīļš draugs vai miris? Jeb vai viņa acis
Nav neatļauta mīla valdzināj'si?
Šai grēkā daudzi jauni vīri krīt,
Kas acīm paļauj brīvu vaļu lūkot.
Tad kura nelaime to piemeklēj'si?
Adriāna.
Neviena pati — atskaitot to pēdējo,
Tā bieži viņu projām velk no mājas.
Abate.
Par to jums viņu norāt vajadzēja.
Adriāna.
To arī darīju.
Abate.
Tak ne tik stingri.
Adriāna.
Tik stingri, cik man lēnprātība ļāva.
Abate.
Bet divatā?
Adriāna.
Nē, arī citiem dzirdot.
Abate.
Tad pārāk reti to jūs darījāt?
Adriāna.
Mums citas runas nebij kā vien tā,
Es gultā viņam aizmigt neļāvu,
Pie galda ēst es viņam neļāvu,
Par to man runa bij tik vienīgā;
Pat sabiedrībā griezu uz to pašu,
Par nelieti un nekauņu to saucu.
Abate.
No tā tad viņš ar pazaudēja prātu.
Jo greizsirdīgās sievas lamas indīgās
Par traka suņa zobiem nāvīgākas.
Ar pārmetumiem gulēt neļāvi,
Bez miega galvā viegls viņš palika.
Tu teicies ēdienu tam lamām vircojusi,
Tak gremošana no tā paliek slikta-
Un rodas neciešami karstumi,
Vai karsonis ir cits kā vājprātlēkme?
Ar pārmetumiem izpriecu tam jauci:
Bez tīksmas atpūtas kas paliek pāri?
Tik garlaiks, īgnums, melanholija,
Kas rada ļaunai bezcerības izmisai.
Un neskaitāmā pulkā līdzi nāk
Tai bāli ļaunumi un dzīves likstas.
Kad ēdiens trūkst un miegs, un izprieca,
Tiks cilvēks traks un katra radība.
Pie visa tā mums vienīgs slēdziens klātu:
No tavas greizsirdības vīrs ir zaudēj's prātu.
Luciāna.
Tā viņu allaž mīlīgi vien rāja,
Viņš rupjš un nikns likties nepārstāja. ■—
Ko pārmetumus ciet un neatbildi?
Adriāna.
Man sirdsapziņa most, kad viņa runā. —
Bet tagad ejiet, ņemiet viņu ciet.
Abate.
Nē, manā namā neviens nespers kāju!
Adriāna.
Tad jūsu kalpi lai to izved laukā.
Abate.
To arī ne: viņš namā patvēries
Kā svētnīcā, kas glābs no jūsu rokām,
Līdz kamēr prātu viņam atdošu
Vai darbu metīšu, kad pūles veltas.
Adriāna.
Par vīru gādāšu, es būšu aukle
Un slimniekkopēja, tas ir mans darbs,
Nekādu aizbildņu es negribu.
Un tāpēc laidiet viņu ņemt uz māju.
Abate.
Jel pacieties, es viņu nelaidīšu,
Līdz kamēr būšu mēģinājusi
Ar dziedinošu dziru, zālēm, lūgšanām
Par krietnu vīru viņu atkal vērst.