Tas pienākums man, kuram zvērējusi,
Un uzdevums tāds mūsu ordenim.
Tāpēc ej mājās, viņš lai paliek še.
Adriāna.
Es neiešu un vīru neatstāšu,
Bet jūsu svētībai gan nepiederas
Tā vīru šķirt no viņa īstās sievas.
Abate.
Ej mājās, es tev viņu neatdošu!
Abate aiziet.
Luciāna.
Ej sūdzies hercogam, ko tev še dara.
Adriāna.
Nāc līdzi man; es zemē mesties gribu
Un lūgt ar asarām un nepiecelties,
Līdz hercogs paklausīs un atnāks šurp,
Un atņems manu vīru abatei.
Otrais tirgotājs.
M<in rādās, pulksten's tagad ir jau pieci:
Iiez šaubām, hercogs ieradīsies šeit,
Pa parašai uz bēdu vietu iedams,
Kur tiesu spriež un nāves sodus pilda,
Tepat aiz grāvja apkārt abatijai.
Andželo.
Un kādēļ īsti ies viņš turpu?
Otrais tirgotājs.
Lai būtu klāt, kad galvu nocirtīs
Tur cienījamam Sirakūzu tirgonim,
Kas nelaimīgi mūsu ostā braucis
Un noziedzies pret mūsu likumiem.
Andželo.
Tur viņi nāk; mēs sodu redzēsim.
Luciāna.
Tu meties ceļos, pirms viņš tālāk iet.
Uznāk hercogs; viņam seko Egeons kailu galvu, bende
un pavadoņi.
Hercogs.
Lai vēlreiz tautai zināms darīts tiek:
Ja kāds par viņu sodu samaksā,
Tam nebūs jāmirst, labprāt līdzēt ļaujam.
Adriāna.
Visžēlīgs hercog! Taisnību pret abati!
Hercogs.
Tā cienījama, tikumīga dāma,
Nav iespējams, ka tā tev ļaunu dara.
Adriana.
Jel ļaujiet izteikt: Antifols, mans virs,
Ko ņēmu es par kungu sev un mantai.
Kā jūsu gaišība to gudri nolēma,
Šai ļaunā dienā kritis vājprātlēkmē
Un trakodams pa ielām apkārt skrēja,
Bet līdzi viņam kalps, kas tāpat traks;
Un daudzus pilsoņus še izbiedēja,
Tie namos lauzās, gredzenus un rotas
Un kas vien katram ietīk laupīdami.
Man nācās viņu siet un mājās sūtīt,
Es pati gāju atlīdzināt to,
Ko vājprātā viņš bija sapostījis.
Bet nezin kur un kā viņš saviem sargiem
Pa laiciņu bij atkal izbēdzis.
Ar savu kalpu, kailiem zobeniem
Tos sastapām, tie virsū bruka mums
Un aiztrenca; bet tad ar palīgiem
Mēs atkal atnācām tos sagūstīt.
Pirms paspējām, tie slēpās abatijā,
Bet durvis noslēgusi abate
Un negrib laist mūs pašus iekšā,
Ne sūta laukā to, lai vestu mājās.
Tāpēc, visgaišais hercog, liec to izdot,
Lai varam mājās vest un palīdzību sniegt.
Hercogs.
Tas vīrs man ilgi karā kalpojis;
Kad to par savu gultas biedru ņēmi,
Es apsolīju valdinieka vārdā,
Ka darīšu tam labu, cik vien spēšu.
Lai pieklauvē pie abatijas durvīm
Un kundzi abati lai palūdz šurp. —
Šo lietu gribu nokārtot, pirms eju.
Uznāk kāds kalps.
Kalps.
Ak kundze, bēdziet prom un glābieties,
Jo kungs un kalps ir abi atkal vaļā!
Tic meitas izpēra un ārstu sēja,
Ar skalu dedzināja viņam bārdu,
Un, kad tā pilnām liesmām sāka svilt,
Tai lielu samazgspaini virsū lēja.
Nu kungs tam pacietību sprediķo,
Bet kalps ar dzirklēm matus cērpj kā trakam.
Ja drīzāk neaizsūtāt palīgā,
Patiešām, viņi burvi nogalinās.
Adriāna.
Klus', stulbais! Kungs un kalps ir abi še,
Tu melo itin visu, ko še pļāpā!
Kalps.
Es zvēru, kundze, stāstu taisnību,
Pirms acumirkļa es to redzēju!
Jūs sauc un solās seju dedzināt
Un sakropļot, kad dabūšot jūs rokā.
Aiz skatuves kliedzieni.
Klau, klau! Viņš nāk! Jel bēdziet, kundze!
Hercogs.
Nē, palieciet! Šurp, helebardisti!
Adriāna.
Ak vai! Tas ir mans vīrs! Jūs paši redzat,
Kā pārvērsties viņš iespēj neredzams:
Tikko viņš iebēga mums abatijā —
Nu klāt, — kā to lai saprot cilvēkprāts?
Uznāk Elesas Antiiois un Elesas Dromio.
Efesas Antifols.
Taisnību!
Mans dārgais hercog, dodi taisnību!
Jel tāpēc, ka ar tevi kaujā gāju,
Pret ienaidnieku savām miesām sedzu
Un, tevi glābdams, tiku ievainots.
Par asnīm tām es lūdzu taisnību!
Egeons.
Ja nāves baiļu apstulbots es neesmu
Tas Antifols, mans dēls, un Dromio!
Efesas Antifols.
Dod, valdniek, taisnību pret šito sievu,
Ko citreiz pats tu manim pielaulāji.
Tā mani nicina un kaunā liek,
Un sāpina bez jēgas un bez mēra.
Kas iedomāties spēs to netaisnību,
Ko tā bez goda šodien liek man ciest!
Hercogs.
Tu izstāsti, es taisni spriedīšu.
Efesas Antifols.
Tā, lielais hercog, šodien durvis slēdza
Un manā mājā dzīroja ar klaidoņiem.
Hercogs.
Smags noziegums. — Tu, sieva, atzīsties?
Adriāna.
Nē, augstais kungs. Es, viņš un mana māsa
Mēs visi šodien kopā pusdienojām,
Lai nokauj mani — meli, ko viņš stāsta!
Luciāna.
Lai dienu akla es, lai naktī neguļu,
Ja tīrā taisnība nav, ko tā saka!
Andželo.
Ak, meles sievietes! Kā viltum zvērē!
Šis trakais viņas apsūdz taisnīgi.
Efesas Antifols.
Mans hercog, zinu labi, ko es saku;
Es vīnu šodien dzēris neesmu,
Ne ar aiz dusmām prātu zaudējis,
Lai gan tāds kauns pat gudram galvu jauktu.
Kad gāju ēst, šī sieva durvis slēdza;
Ja zeltkal's nesabiedrojies ar viņu,
Tas liecinātu man, jo bij tur klāt
Un kopā aizgāja pēc zelta važas,
Lai aiznestu to man uz Porpentinu,
Kur es ar Baltazaru kopā ēdu.
Viņš nenāca, līdz paēduši bijām,
Es gāju meklēt, satiku uz ielas
Ar šito svešo kungu divatā.