Tur zvērējās šis blēža zeltkalis,
Ka važu, kuru redzēj's nebiju,
Viņš šodien esot man jau nodevis,
Un turpat lika apcietināt mani.
Es padevos un kalpu aizsūtīju
Pēc naudas, bet viņš atgriezās bez tās.
Pēc tam es laipni lūdzu virsnieku
Uz māju mani pašu pavadīt.
Bet ceļā sastapām
Mēs sievu manu ar šo viņas māsu
Un blēžu līdzgaitnieku baru.
Tur bij kāds Pinčs, tāds riebīgs badakāsis,
Tas anatoms un beidzams šarlatāns,
Tas acu mānītājs un laimes zīlētājs,
Tas nabags iekritušām spoka acīm,
Tas dzīvais mironis, tas kroplais vergs —
Un tas nu sāka mani apvārdot.
Man acīs skatījās un pulsu tvēra,
Un, savu līķa purnu piebāzis,
Viņš kliedza, ka es velna apsēsts esot.
Viss pūlis uzkrita un sasēja,
Uz māju vilka, tumšā, miklā pagrabā
Ar sasaistītu kalpu abus meta.
Es zobiem saites pušu pārgrauzu
Un, brīvē izkļuvis, bez kavēšanās
Pie jūsu gaišības šurp atsteidzos
Un lūdzu piešķirt pilnu gandarījumu
Par visām pārestībām un par kaunu.
Andželo.
Mans valdniek, tik tāl' es liecinu,
Ka, mājā neielaists, viņš ēda citur.
Hercogs.
Tu važu viņam iedevi, vai ne?
Andželo.
Es iedevu; un visi redzēja,
Ar to ap kaklu viņš te skraidīja.
Otrais tirgotājs.
Es zvēru, dzirdēj's te ar sava paša ausīm,
Jūs atzināties važu saņēmuši,
Lai gan to agrāk tirgū noliedzāt,
Un tāpēc zobenu pret jums es vilku.
Un tad jūs noslēpāties abatijā, —
Kā laukā tikāt, tas ir brīnums tīrs.
Elesas Antiiois.
Nav prātā nācis man tur noslēpties,
Ne zobenu pret mani esi vilcis,
Un neesmu es važu redzējis.
Viss meli, par ko mani apvainojat!
Hercogs.
Kas tomēr tā par juceklīgu lietu!
Man šķiet, jūs visus Kirke dzirdījusi.
Ja ieslēgts abatijā tur viņš būtu,
Ja traks — vai viņš tik gudri aizstāvētos?
Jūs sakāt: mājās ēdis; zeltkalis
To noliedz. Puis, kas tev šai lietā zināms?
Efesas Dromio.
Ar šito tur viņš ēda Porpentinā.
Kurtizāne.
Jā gan, un noņēma man gredzenu.
Elesas Antiiois.
Tas taisnība, še ir tas viņas gredzens.
Hercogs.
Vai redzēji, ka abatijā slēpās viņš?
Kurtizāne.
Jā, kungs, tik skaidri, kā es redzu jūs.
Hercogs.
Cik savādi! Lai iznāk pati abate.
Kāds no pavadoņiem ieiet abatijā.
Ja traki neesat, tad jukuši.
Egeons.
Ak hercog cēlais, atļaujiet man vārdu.
Par laimi draugu esmu ieraudzījis,
Kas varbūt aizdos naudu, izpirks mani.
Hercogs.
Ko gribi? Saki skaidri, sirakūziet!
Egeons.
Kungs, jūsu vārds, kā dzirdu, Antifols?
Un vai šis jūsu kalps nav Dromio?
Eiesas Dromio.
Pirms stundas biju viņam piesaistīts,
Bet kungs mans mūsu saites pušu koda,
Nu esmu Dromio, kalps atraisīts.
Egeons.
Es ceru, abi mani atmin vēl.
Elesas Dromio.
Caur jums mēs sevi atminamies, kungs,
Kā jūs, mēs tikko bijām saistīti.
Vai Pinča pacients jūs neesat?
Egeons.
Ko sveši liekaties? Jūs mani pazīstat.
Elesas Antiiois.
Nekad līdz šim jūs redzēj's neesmu.
Egeons.
Pēc šķiršanās būs sāpes pārvērtušas,
Un grūtu stundu pārveidotājroka
Būs svešas vagas ievilkusi sejā.
Bet teic — vai nepazīsti manu balsi?
Efesas Antiiois.
Nē, nepazīstu.
Egeons.
Bet tu, Dromio?
Elesas Dromio.
Nē, nē, mans kungs.
Egeons.
Es zinu, pazīsti!
Elesas Dromio. Ai kungs, es zinu skaidri, ka nepazīstu
jūs. Un, lai ko kāds noliegtu, jūs esat spiesti viņam
ticēt.
Egeons.
Ar balsi nepazīst! Ak, laika vara!
Vai tā tu arī mēli novārdzini
Pa gadiem septiņiem, ka paša dēls
Vairs manu bēdu vaidus nepazīst?
Ja arī visusaldētāja ziema
Ar aukstiem sniegiem krunkas sejā klātu
Un asins visās dzīslās stindzinātu,
Tak dzīves naktij paliek atmiņa,
Blāvs lāpas spīdums met vēl bālu gaismu,
Un vāja skaņa paliek kurlām ausīm.
Vēl visas vecās zīmes nevij mani
Un teic: mans dēls tu esi, Antifol!
Efesas Antifols.
Nekad es savu tēvu redzēj's neesmu.
Egeons.
Tu zini, dēls, pirms gadiem septiņiem
Mēs Sirakūzās abi šķīrāmies —
Vai kaunies atzīt mani nelaimē?
Efesas Antifols.
Pats hercogs un ikkatrs efesietis
Var apliecināt, ka tu visai maldies:
Es Sirakūzās neesmu vēl bijis.
Hercogs.
Es saku, sirakūziet, Antifols
Divdesmit gadus dzīvo manā zemē,
Bet Sirakūzās nav ne reizes bijis;
Tu vecs, aiz bēdām lopi bērnišķīgs.
Uznāk abate ar Sirakūzu Antilolu
un Sirakūzu Dromio
Abate.
Šim vīram, hercog, notiek netaisnība.
Visi spiežas to aplūkot.
Adriāna.
Te divi vīri man! — Vai acis viltu?
Hercogs.
Tas viens ir katrā ziņā otra gars;
Tāpat tie divi. Bet kurš īstais ir,
Un kurš ir spoks? Kas pateiktu man to?
Sirakūzu Dromio.
Es esmu Dromio. Kungs, lai viņš iet.
Eiesas Dromio.
Es esmu Dromio. Kungs, neliec iet.
Sirakūzu Antifols.
Vai tu tas, Egeon, jeb vai tavs gars?
Sirakūzu Dromio.
Mans vecais kungs! Kas jūs še saistījis?
Abate.
Kas saistījis, viss viens, es raisīšu
Un arī sev tad vīru dabūšu.
Teic, sirmais Egeon, — ja tu tas esi,
Vai reiz tev bija sieva Emīlija,
Kas skaistus dvīņu dēlus dzemdēja?
Ak, ja tu esi Egeons, tad runā
Un atbildi tai pašai Emīlijai!
Egeons.
Ja sapnis nav — tu esi Emīlija,
Un, ja tā esi, teic — kur mūsu dēls,
Ko jūrā masts ar tevi aiznesa?