Abate.
To Epidamnas ļaudis līdz ar mani
Un Dromio no nāves izglāba,
Bet ļauni zvejnieki no Korintas
Tos abus man tad atkal nolaupīja,
Bel mani izglābējiem pameta.
Kas noticis ar viņiem, nezinu,
l s liku tā, kā tagad mani redzat.
Hercogs.
Tas skan tāpat, kā šorīt dzirdēju.
Pār's Antifolu, gluži vienādu,
Un divi Dromio, viens tāds kā otrs,
Un bojā gājis kuģis — saskan viss.
Un te ir abu dēlu vecāki,
Ko nejaušs atgadījums savedis. —
No Korintas tu nāci, Antifol?
Sirakūzu Antiiois.
Nē, kungs, no Sirakūzām esmu es.
Hercogs.
Tu stājies sāņus, citād' neatšķiru.
Eiesas Antiiois.
Es, žēlīgs kungs, tas, kurš no Korintas.
Efesas Dromio.
Es viņam līdz.
Efesas Antifols.
Mūs šurpu veda lielais varonis
Un jūsu krusttēvs — hercogs Menafons.
Adriāna.
Bet kurš no jums bij pusdienās pie manis?
Sirakūzu Antiiois.
Es, kundze.
Adriāna.
Un jūs nebijāt mans vīrs?
Efesas Antifols.
Nē, nē! Es saku «nē»!
Sirakūzu Antifols.
Es arī teicu «nē», bet nelīdzēja;
Un šeit šī skaistā dāma, jūsu māsa,
Par brāli mani sauca.
Luciānai.
Ko es teicu,
To ceru vēlreiz drīz jums atkārtot —
Ja tikai sapnis nav, ko redzu, dzirdu.
Andželo.
Tā ir tā važa, kungs, ko devu jums.
Sirakūzu Antiiois.
Tā pali ir, es nenoliedzu to.
Efesas Antiiois.
Un jūs tās važas labad ņēmāt mani ciet.
Andželo.
Tā laikam bij, es nenoliedzu, kungs.
Adriāna.
Es naudu sūtīju, ko izpirkt jūs,
Bet Dromio to laikam nenodeva.
Efesas Dromio.
Nē, nē! Ar mani ne!
Sirakūzu Antifols.
Tas maks ar dukātiem man rokās lika,
Un Dromio, mans kalps, to atnesa;
Mēs bieži otra kalpu sastapuši,
Mūs pašus bieži samainīja visi:
Tur cēlonis šiem brīnišķīgiem maldiem.
Elesas Anlllols.
To naudu došu es, ko tēvu izpirkt.
Hercogs.
Nav vajadzīgs. Viņš-tāpat paliks dzīvs.
Kurtizāne.
Kungs, manu gredzenu man atdodiet!
Efesas Antifols.
Še, ņemiet to. Paldies par pusdienām!
Abate.
Es lūdzu, cēlais hercog, esiet laipni
Un nāciet abatijā līdzi mums,
Lai savus likteņus jums pārstāstām.
Un tāpat jūs, kas sanākuši šeit,
Šīs dienas maldus līdzi piedzīvoj'ši,
Pie sevis mīļos viesos uzlūdzam
Un apsolām jūs labi pacienāt.
Jā, dividesmit piecus gadus sāpēs
Pēc dēliem esmu pavadīj'si še,
Tik šodien nokrīt mana smagā nasta:
Jūs, hercog, vīrs mans, abi mani bērni
Un jūs, tie viņu abi kalendāri —
Lai ejam svētīt pirmo šūpļa dienu!
Ak, laimes diena pēc tām ilgām mokām!
Hercogs.
Kā krusttēvs labprāt pavadīšu jūs.
Aiziet hercogs, abate, Egeons, kurtizāne, otrais
tirgotājs, Andželo un pavadoņi.
Sirakūzu Dromio.
Kungs, mantas atpakaļ man nest no kuģa?
Efesas Antifols.
Kas man par mantām, Dromio, uz kuģa?
Sirakūzu Dromio.
Tās, kuras Centaurā bij noliktas.
Sirakūzu Antifols.
Viņš man to teic. — Es, Dromio, tavs kungs.
Nāc līdzi mums, gan vēlāk nokārtosim;
Un apkamp savu brāli, esiet līksmi!
Aiziet Sirakūzu Antiiois, Elesas Antiiois, Adriāna un
Luciāna.
Sirakūzu Dromio.
Tā resnā daiļava pie tava kunga,
Kas šodien pusdienas man pasniedza,
Nu mana māsa būs, ne mana sieva.
Efesas Dromio.
Man liekas, tu mans spogulis, ne brālis,
No tevis vēroju, glīts zēns ka esmu.
Vai iesi līdzi viņu šūpļa svētkos?
Sirakūzu Dromio.
Es ne; tu esi vecākais.
Efesas Dromio.
Nu, tas vēl jautājums; kā izšķirt to?
Sirakūzu Dromio.
Mēs izlozēsim, kurš tas vecākais,
Līdz tam tu pirmais ej.
Efesas Dromio.
Nē, teiksim tā:
Mēs pasaulē kā brāļi ienācām,
Lai tādēļ roku rokā līdzās staigājam.
MALDU KOMĒDIJA
Maldu komēdijas pamata metos sensenās pasakas motivs par
diviem tik vienādiem dvīņu brāļiem, ka pat tēvs un māte nevar
tos atšķirt vienu no otra. Motīvs pazīstams daudzām austrumu un
rietumu tautām; visvecākajā versijā tas atrodams seno ēģiptiešu
pasakās. Protams, senajās pasakās valdošais elements ir pārdabiskais,
brīnumainais, ar burvjiem, raganām, pūķiem un tamlīdzīgiem nera-
dījumiem, kas cilvēkus apbur un atkal atbur, atmodina nogalinātos
un vispār sarežģī pasakas varoņu likteņus. Vecgrieķu komēdija,
sevišķi atiskā, savus sižetus lielāko tiesu smeļ no tautas pasakām,
brīnumaino elementu atstādama nepārveidotu, tikai piepīdama tam
klāt komiskas epizodes un politiskus ievērpumus, pie tam komiskā
fabula dažreiz izvēršas par pasaku motīva alegorisku iztulkojumu.
3. gs. pr. m. ē. senās atiskās komēdijas vietā nāk tā saucamā jaun-
grieķu — Menandra un Filomena komēdija, kas jau spilgti atšķiras
no vecās. Ap šo laiku māksla sāk noteikti pievērsties reālismam,
augstākā stila komēdija izmet laukā brīnumaino elementu, atstādama
to vienkāršās tautas farsam, pati cenzdamās atspoguļot laikmeta
dzīvi un tikumus, lād arī radikāli mainās mākslas attieksme prot
pasaku: fābulu kā līdz šim var aizņemties no pasakām, bot visa
pārdabiskā vietā liek tīri reālistiskus motīvus. Reālistiskā tendence
gan vēl stipri primitīva: visa uzmanība pievērsta fabulas interesēm,
raksturojumi nepārliecinoši.
Bet taisni ar šo fābulas kvalitatīvo pārsvaru pār raksturu psiho-
loģijas zīmējumu grieķu komēdija pievelk romiešus tajā laikā, kad