Efesas Dromio.
Mans pauris šo to saņēmis no jums
Un mugura šo to no manas kundzes,
Bet tūkstoš marku nesanāks par abiem.
Ja es tās gribētu jums atmaksāt,
Jūs pacietīgi viņas nesaņemtu.
Sirakūzu Antifols.
No tavas kundzes? Lempi! Kas par kundzi?
Efesas Dromio.
Nu jūsu kundze, mana kundze Feniksā,
Kas gavē vēl, līdz nāksit pusdienā,
Un lūdz, lai ātri steidzas pusdienā.
Sirakūzu Antifols.
Ko? Ņirgāsies man acīs, kad es liedzu?
Še tev vēl viens, tu nelieti!
Sit viņam.
Efesas Dromio.
No dieva puses, esiet mierā, kungs!
Ja rokām vaļu ļausit, tad es kājām.
Aizbēg.
Sirakūzu Antiiois.
Paliesām liekas, kāds šim dulnajam
Rūs visu manu naudu izmānījis.
Es esmu dzirdējis, te blēžu daudz
Un veiklu viltnieku, kas acis māna,
Lien tumši burvji, ļaudīm prātus mulsa,
Un skauģes raganas, kas kropļo miesu,
Ar maskām krāpnieki, ar mīkstām mēlēm
Un nelieši no dažādākām sugām.
Ja tā, tad drīzāk prom no šejienes.
Uz Centauru es steigšos, baidos dikti,
Ka blēdis naudu paglabājis slikti.
Aiziet.
OTRAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Efesas Antifola nama priekšā.
Uznāk Adriāna un Luciāna.
Adriāna.
Ne vīrs mans mājās nāk, ne arī kalps,
Ko steigšus aizsūtīju meklēt kungu.
Nu pulksten's, Luciāna, būs jau divi.
Luciāna.
Varbūt kāds tirgotājs to ielūdzis,
No tirgus aizgājis kaut kur viņš pusdienot.
Man šķietas, māsa, sāksim ēst bez rūpēm,
Jo vīrietis par savu vaļu kungs,
Bet laiks par viņu kungs, un, kā tas lemj,
Tā iet un nāk viņš, tāpēc rimsties, māsa.
Adriāna.
Kāpēc gan vīram vairāk vaļas ļauts?
Luciāna.
Tāpēc, ka laukā darīšanu daudz.
Adriāna.
Viņš ļaunotos, ja es to atmērotu.
Luciāna.
Viņš ir priekš tā, lai tevi iegrožotu.
Adriāna.
Tik ēzelis ļauj sevi iegrožot.
Luciāna.
Bet tiepšas gribu kļūme valdīt prot.
Neviena būtne nav šai zemē laista,
Ne jūrā, debesīs, ko nesasaista.
Vai zvērs, vai zivs, vai putns — it visur vīrs
Ir vadītājs un valdnieks tīrs.
Vīrs dievišķāks, tam tāpēc pieder vara,
Viņš zemi, jūru paklausīgu dara,
Tam dvēsele un tāpat stiprāks prāts,
Par zivīm un par putniem augstu pacilāts;
Tāpat viņš sievai kungs un pavēlnieks,
Tāpēc lai viņam paklausīt tev prieks.
Adriāna.
Lai klausīt nenāktos, tak neprecējies tu.
Luciāna.
Nē, laulīb's gultu necietīšu es.
Adriāna.
Kā sieva, drusku brīves tomēr gribētu.
Luciāna.
Es klausīt mācītos, pirms mīlēt sāktu.
Adriāna.
Bet ko, ja vīrs tavs vēlu mājās nāktu?
Luciāna.
Tas manu paklausību nepārmāktu.
Adriana.
Jā, brīdi paciesties, tas gruli nav
To nabadziņu, kas aiz bēdām raud,
Katrs mierinādams laipnu roku glaud'.
Bet, ja tāpat mums sabojātu dzīvi,
Mēs neciestu, bet gaustos tikpat spivi.
Tā tu, kas nepazīsti sievas bēdu,
Man ieteici, lai pacietīgi sēdu,
Bet, ja tu apvainotu sevi viestu,
Pie malas muļķa pacietību sviestu.
Luciāna.
Es kādreiz precēšos, lai mēģinātu. —
Bet, lūk, tavs kalps; nu vīrs ar drīz būs klāt.
Uznāk Elesas Dromio.
Adriāna.
Nu, vai tavs slinkais kungs nu beidzot rokā?
Eiesas Dromio. Nē, bet nupat es biju viņa abās rokās,
abas manas ausis to var apliecināt.
Adriāna.
Tu runāji ar viņu? Ko viņš grib?
Efesas Dromio.
Ai! to viņš man uz ausīm uzrakstīja.
Raksts bija skaidrs, bet es to nesapratu.
Luciāna. Vai tad viņš runāja tik greizi, ka tu nevarēji
nojaust, ko viņš domā?
Efesas Dromio. Nē, viņš tēmēja tik taisni, ka viņa sitie-
nus es varēju nojaust pārāk labi, tomēr tas iznāca
tik greizi, ka es neko nevarēju uztvert.
Adriāna.
Es lūdzu, saki tak — vai nāks viņš mājā?
Man šķiet, viņš vēlas sievai izpatikt.
Efesas Dromio.
Man, kundze, šķiet, kungs traks kā ragainis.
Adriāna.
Ko, nelieti? Kā ragainis un traks?
Efesas Dromio.
Es nesaku: ka ragains virs — bet traks pavisam.
Kad aicināju viņu pusdienās,
Viņš prasa man par tūkstoš zelta markām.
«Laiks ēst,» es saku. «Naudu šurp!» teic viņš.
«Jums cepet's svilst,» es saku. «Naudu šurp!» teic viņš.
«Vai nāksit?» saku es. «Šurpu naudu!» viņš.
«Kur ir tās tūkstoš markas, ko tev devu»?
«Bet sivēns deg!» es saku. «Naudu šurp!» viņš teic.
«Bet kundze …» saku es. «Pie velna kundzi!
Man nav nekādas kundzes, velns lai parauj!»
Luciāna.
Kas teica tā?
Efesas Dromio.
Kas cits kā mūsu kungs.
«Ne sievas man, ne kundzes, ne ar mājas.»
Un uzdevumu, kas bij mēlei dots,
Uz muguras es nesu atpakaļ —
Viņš beigu beigās sapjaukāja mani.
Adriāna.
Ej, nelieti, un tūliņ ved to šurpu!
Efesas Dromio.
Vēl iet un vēlreiz dabūt kāvienu?
No dieva puses, sūtiet kādu citu!
Adriāna.
Ej, palaidni, vai pauri pārsitīšu!
Efesas Dromio.
To krustu svētīs viņš ar jaunām plaukām,
Tā tiks man jūsu apsvētīla galva.
Adriāna.
Prom, pļāpu kule, atved kungu šurp!
Efesas Dromio.
Vai es tik apaļš esmu, ka jūs mani
Kā bumbu kājām spārdāt šurp un turp?
Jūs mani dzenājat gan šurp, gan turp,
Ja ilgi tā — vairs netikt it ne kurp.
Aiziet.
Luciāna.
Fui, kāda tu ar dusmās rauktu pieri!
Adriāna.
Viņš tur ar meitām sācis amizieri,