Выбрать главу

Kamēr es mājā vienu laipnu skatu gaidu.

Ja gadi vaigos izdzēš daiļu smaidu,

Tur vainīgs tikai viņš. Vai gan mans prāts

Un valoda, un asprāts rūsas klāts?

Šo runu, kura veikla, asa bija,

Kā marmors viņa īgnums noslodzīja.

Ja krāšņi tērpi to nu kairina,

Lai viņš, kam nauda, mani nezākā.

Vai apstrīdēt un noliegt tu gan vari,

Ka pats tu tas, kas mani vecu dari?

Lai viņa spožo skatu sirds man jūt,

Kā agrāk laipna, skaista spēšu kļūt.

Bet viņš kā briedis sētai pāri šāvies;

Kas esmu es? — Viņš citai ļāvies.

Luciāna.

Ko greizsirdībā mocies, labāk klusi!

Adriana.

Tik stulba sirds to būtu panesusi.

Hs zinu, citas viņa ceļā stājas,

Vai citādi viņš nebūtu jau mājās?

Tu zini, mās, viņš važu apsolījis —

Kaut tikai tā tas aizkavēklis bijis,

Ja nedomājis savu gultu nīst.

Man prātā pērle gredzenā: tās spožums svīst,

Un cietais zelts vairs nemirdz jaukiem dzirkstiem,

Kad pārāk bieži pieskaras tur pirkstiem.

Tā cilvēki, ko labā slavā min,

Ar negodu un meliem sevi kājām min.

Lai skaistumpaliekas, kas nav vairs vara,

Dzēš asaras — šī dzīve nebūs gara.

Luciāna.

Cik greizsirdiba muļķes daudzas dara!

Abas aiziet.

OTRĀ AINA

Tirgus.

Uznāk Sirakūzu Antifols.

Sirakūzu Antiiois.

Tā nauda, kuru devu Dromio,

Ir dzīva Centaurā; mans labais kalps

Ir izgājis, lai mani uzmeklētu.

Man šķiet un saimnieks teic, ka Dromio

Pēc tirgus vairāk sastapt nevarējis.

Bet palūk vien, tur nāk viņš pats!

Uznāk Sirakūzu Dromio.

Nu, draugs, vai jautrība tev vēl ir prātā?

Ja pļaukas mīli, atsāc savus jokus.

Tu naudu neņēmi? Centauru nezini?

Pēc manis kundze sūta pusdienās?

Man māja Feniksā? — Vai biji traks,

Kad tādu stulbu atbildi man devi?

Sirakūzu Dromio.

Kas tā par atbildi? Un kad tas bij?

Sirakūzu Antifols.

Pirms pusstundas un šajā pašā vietā.

Sirakūzu Dromio.

Jūs redzēj's neesmu, kā naudu devāt

Un likāt aiznest viņu Centaurā.

Sirakūzu Antifols.

Tu, blēdi, liedzies naudu saņēmis,

Par kādu kundzi stāstīji un pusdienām —

Man šķiet, tu jūti vēl, cik dusmīgs biju.

Sirakūzu Dromio.

Man prieks, tik jautrā garā redzēt jūs.

Kas tie par jokiem bija, sakiet, kungs!

Sirakūzu Antiiois.

Tā! Atkal ņirgāsies tu nu man acīs!

Tu domā, es te jokoju? Se viens! Un vēl!

Sit viņam.

Sirakūzu Dromio.

Jel mierā, kungs! Tas joks tiek nopietns.

Ar ko es pelnīj's šādu dzeramnaudu?

Sirakūzu Antifols.

Ar to, ka dažreiz, kad es draudzīgi,

Kā jau ar nerru, pļāpāju ar tevi,

Par mani nekaunīgi jokojies

Un brīžus nopietnus man gribi samaitāt.

Kad saule spīd, tad ods var brīvē dejot,

Bet šķirbā viņam jānolien, kad tumst.

Pirms sāc tu ķircināt, man acīs raugies,

Pēc viņām loki savu asprātību,

Vai prasmi iekalšu tev cietā paurī.

Sirakūzu Dromio. Par cietu jūs to saucat? Vislabākais,

ja viņa bijusi īsts cietoksnis. Ja jūs joprojām tik

strauji rīkosities ar pļaukām, man tā kā tā būs jā-

taisa valnis ap galvu un jāiecietokšņo tā vai arī as-

prātība jāmeklē savā mugurā. Bet atļaujiet vaicāt,

kungs, — kāpēc īsti es tiku pļaukāts?

Sirakūzu Antiiois. Tu pats to nezini?

Sirakūzu Dromio. Tikai to, ka dabūju tās pļaukas, vai-

rāk neko.

Sirakūzu Antifols. Vai man teikt, kāpēc?

Sirakūzu Dromio. Jā, kungs, un arī kādēļ; jo, kā saka,

ikvienam kāpēc ir arī savs tāpēc.

Sirakūzu Antifols.

Kāpēc — tāpēc, ka divreiz smēji mani.

Kādēļ — tādēļ, lai nemēģini trešo.

Sirakūzu Dromio.

Tad es bez kāda pamata tā pļaukāts esmu ticis;

Kāpēc un kādēļ — jāsaka, es neesmu gudrāks ticis.

Es pateicos.

Sirakūzu Antifols.

Tu pateicies? Par ko?

Sirakūzu Dromio. Labais kungs — par kaut ko, ko jūs

man devāt ne par ko.

Sirakūzu Antifols. Es lūkošu turpmāk to izlabot un par

kaut ko nedošu tev neko. Bet saki, draugs, — vai būs

jau pusdienu laiks?

Sirakuzu Dromio. Ne, kungs, jo mūsu gaļa vēl nav tāda

kā es.

Sirakūzu Antiiois. Nu, un kāda tā tad bUtiK*

Sirakūzu Dromio. Pavisam mīksta saklapēta.

Sirakūzu Antiiois. Tātad tā vēl ir sausa un c u • t. i •.'

Sirakūzu Dromio. Ja tā, tad es lūdzu, neēdlel vel viņu.

Sirakūzu Antiiois. Kāpēc?

Sirakūzu Dromio. Tāpēc, ka no tās jūs varētu palikt ātrs

un atkal sākt klapēt mani.

Sirakūzu Antifols. Nu redzi! Tā mācies jokus dzīt īstā

laikā; katrai lietai ir savs laiks.

Sirakūzu Dromio. Nu, to es būtu gan apstrīdējis agrāk,

kamēr jūs vēl nebijāt tik ātrs.

Sirakūzu Antiiois. Pēc kāda likuma?

Sirakūzu Dromio. Nu, pēc tā likuma, kas ir tik gluds

kā vecā Laika tēva plikais pauris.

Sirakūzu Antifols. Kā viņš skan?

Sirakūzu Dromio. Ja kāds dabiskā veidā tiek plikpauris,

tad viņam nekāds laiks vairs nepalīdzēs tikt atkal

pie matiem.

Sirakūzu Antifols. Ne ar kādām zālēm, plāksteriem?

Sirakūzu Dromio. Atskaitot tās zāles, ko var pirkt pie

parūku tirgotāja, un to plāksteri, ko taisa no kāda

cita matiem.

Sirakūzu Antifols. Bet kāpēc gan laiks tā skopuļojas ar

matiem, kuri taču aug tik bagātīgi?

Sirakūzu Dromio. Tāpēc, ka tā ir svētība, ar kuru viņš

aplaimo kustoņus; cik viņš cilvēkiem liedz no ma-

tiem, tikpat apbalvo viņus ar asprātību.

Sirakuzu Antiiois. Un tomēr dažam cilvēkam ir vairak