Man loti patiktos tev kādu vārdu lauzti,
Bet tikai sejā vien, ne pagriezti kad skausti.
Sirakūzu Dromio.
Gan jūsu amats lauzt — še velti sit un rausti.
Efesas Dromio.
Par daudz tas beigu beigās, nu, taču pielaidies!
Sirakūzu Dromio.
Kad koki augs bez zariem, bez spalvām vārna skries..
Efesas Antifols.
Es durvis iegraušu. Vai te nav kāda koka?
Efesas Dromio.
Bez zariem gribat jūs? Gan dabūsim to rokā.
Bez spalvām vārnas ārā neviens lai nelūko,
Kad tiksim mājā iekšā, noplucināsim to.
Efesas Antifols.
Ej dzelzi pameklē, ko durvis veikt!
Baltazars.
Pag, kungs! Mums nevajaga pārāk steigt,
Jūs paši sabojājat savu slavu
Un sākat karu tik aiz aizdomām
Par savas kundzes nevainoto godu.
Sen zināt viņas lielo saprātu
Un augsto tikumu, un gadus, pazemību —
Te būs kāds iemesls, kuru nejaušat.
Un nešaubieties, viņa zinās teikt,
Kāpēc jums šodien durvis slēgtas.
Mans padoms tāds: mēs tūliņ ejam prom
Un iegriežamies paēst «Tīģerī»;
Pret vakaru jūs mājā ejiet viens
Un uzziniet, kas šeit ir gadījies.
Ja varu lietosit še gaišā dienā,
Kur pilsētnieki garām nāk un iet,
Jūs tūliņ tiksit Jaužu valodās:
Pēc savas samaitātās dabas dziņas
Tie nedomās par jūsu goda dzīvi,
Bet neķītri tur iekšā lauzīsies
Un tenkām vajās jūs vēl viņpus kapa.
Pa ilgām paaudzēm iet ļauna slava,
Kur pielīp tā, tur mūžam miera nava.
Elesas Antifols.
Jums taisnība; es mierā iešu prom
Ar grūtu sirdi, ceru jautrs tikt.
Es zinu meiču asprātīgu runā,
Tā gudra, daiļa, izlaista, bet mīļa,
Tur pusdienosim. Taisni viņas pēc
Cik reižu sieva mani strostējusi,
Bet, apgalvoju jums, bez kāda pamata.
Tur labi uzņems mūs. — Jūs ejiet mājā
Un važu paņemiet, tā gatava,
Un, lūdzu, atnesiet to Porpentinā —
Tā namu sauc. Es rotu gribu dāvāt
Šai meičai, kaut tādēļ, lai sieva skaistas,
Tik pasteidzieties ātrāk, mīļais draugs.
Man paša durvis aizsit degunpriekšā,
Tad jāpieklauvē, varbūt citur tiekam iekšā.
Andželo.
Pēc stundas būšu tur, no šejienes kā gājis.
Efesas Antifols.
Paldies. — Kaut tikai joks man dārgi nemaksājis.
Visi aiziet.
OTRA AINA
Turpat.
Uznāk Luciāna un Sirakūzu Antifols.
Luciāna.
Vai iespējams, ka īsā laika sprīdī
Tu vīra pienākumu aizmirsis?
Vai mīlas zieds jau puvis ziedoņbrīdī
Un ēka brūk, ko celt tik iesācis?
Ja māsu precēji tik naudas labad,
Tad naudas dēj kaut mīlošs likties zin';
Ja cita mījāka, to mācies glabāt
Un viltus mīlu maskas tērpā tin.
Lai māsa neizlasa tavās acīs,
Lai mute paša kaunu neizpauž,
Katrs vārds lai jauks, ko mute sacīs,
Aiz viltus tikuma lai grēku nenojauš.
Ar izlikšanos savu mīlu vilto,
Lai allaž sokas svētam rādīties,
Ar gudru ziņu visu mūžu vil to:
Tik muļķa zaglis tīši cilpā ies.
Tu vainīgs divējādā ziņā esi:
Ka viņu piekrāpi un neslēp to;
Kā godu, labi slēptu kaunu nesi,
Ļauns vārds tik ļaunu darbu pavairo.
Mums, sievām nabagām, kaut ticēt ļautu,
Ka vienumēr vēl mīlat jūs;
Mums piedurkni, lai roka citu skautu,
Mes jūsu plūsmā vien, tad virziet mūs.
Un tādēļ, mīļo brāli, tev nu vieta
Pie māsas, apglāstīt un mīļu saukt,
Lai maza liekulība, likta lietā,
Var divu siržu pretišķības jaukt.
Sirakūzu Antiiois.
Tu, brīnišķīgais bērns, man sveša esi,
Kā manu vārdu zini, saprast grūt,
Bet debess svētumus tu sevī nesi —
Kā daili, gudrību un veiksmi, katrs to jūt.
Jel māci man, ko domāšu un teikšu,
Liec manam smagam prātam spārnus celt
Kā citād' šaubīgs, vājš un grēcīgs veikšu
Es atziņu no taviem vārdiem smelt?
Man dvēsele ir tīra, kāpēc raugi
To svešos, nezināmos klajos dzīt?
Vai radītāja tu, varbūt mēs draugi,
Vai vēlies manu būtni pārradīt?
Vēl neesmu es aizgājis no sevis,
Bet raudulīgā māsa neder man,
Nekādu solījumu neesmu tai devis,
Man tevis, tevis vienas gan!
Ak nāra, mitējies ar saldu dziesmu
Uz māsas asarstraumēm mani vest!
Pret sevi plīvot lieci mīlas liesmu,
Pār sudrabviļņiem zelta matus mest,
Tie mani dziļas tvīksmes gultā glaudīs,
Un, ja tur nāktos arī maldā nirt, —
Tas uzvarēj's, kas, šādu laimi jautis,
Var, mīlas gaismas vilnī slīkdams, mirt.
Luciāna.
Vai esat traks, kam runājat bez prāta?
Sirakūzu Antifols.
Ne traks, bet tikai akls, tu dievinātā!
Luciāna.
Tad acis vainīgas, tur ēnas lien.
Sirakūzu Antifols.
Tās tavā saulē skatījušās vien.
Luciāna.
Kur vajag, raugieties, būs spodri skati.
Sirakūzu Antifols.
Kā naktī jāraugās, kur neesi tu pati.
Luciāna.
Ko mēļo man par mīlu! Māsu uzmeklē!
Sirakūzu Antiiois.
Nē — māsas māsu!
Luciāna.
Manu māsu!
Sirakūzu Antiiois.
Nē!
Tev mana labā dala pieder, dārgai,
Tu manām acīm acs, sirds sirdij vārgai.
Tu zemes debess, debess solītā.
Luciāna.
Tas viss ir mana māsa — vismaz jābūt.
Sirakūzu Antiiois.
Tik tevī mīla māsu sajūt.
Tev mīlā savu dzīvi piesaistu —
Man sievas nav, bez vīra esi tu.
Sniedz roku!
Luciāna.
Mierā, kungs! Pirms kopā stāsim,
Ko māsa teiks šai lietā, pavaicāsim.
Aiziet. No mājas izskrien Sirakūzu Dromio.
Sirakūzu Antiiois. Ehe! kas tev nu, Dromio? Kur tu tā