skrej?
Sirakūzu Dromio. Vai jūs, kungs, pazīstat mani? Vai es
esmu Dromio? Vai es esmu jūsu kalps? Vai es esmu
es?
Sirakūzu Antifols. Tu esi Dromio, tu esi mans kalps, tu
esi tu.
Sirakūzu Dromio. Es esmu ēzelis, es esmu kādas sievas
kalps, es neesmu es.
Sirakūzu Antiiois. Kuras sievas kalps? Un kāpēc tu ne-
esi tu?
Sirakūzu Dromio. Neesmu, kad es jums saku! Jo nu es
piederu kādai sievai, kura tur mani, skrien man pa-
kaļ un grib mani dabūt.
Sirakūzu Antifols. Kādas tiesības viņai uz tevi?
Sirakūzu Dromio. Nu, gluži tādas pašas kā jums uz savu
zirgu; kā kustoni viņa mani grib dabūt: ne tādēļ, ka
es būtu kustonis, bet tāpēc, ka viņa pati ir tīrs kus-
toņa radījums un izrāda savas tiesības.
Sirakūzu Antifols. Kas viņa tāda ir?
Sirakūzu Dromio. Ļoti godājama būtne; viena no tām,
par kuru nevar runāt, katrreiz nepieminot: «Man ir
tas gods.» Man šajā būšanā piekrita visai liesa daļa,
lai gan vispār tur iznāktu īsti taukas precības. Re-
dziet, kungs, viņa ir virtuves cilvēks un sastāv no tī-
riem taukiem: es nezinu, kur citur viņu varētu lie-
tot kā tikai izliet no viņas sveci, lai tad pašas
gaismā muktu projām no viņas. Es deru, ka viņas
lēveri un tauki tajos degs visu poļu garo ziemu
cauri, bet, ja viņa sadzīvos līdz pastardienai, tad ve-
selu nedēļu ilgāk visi pārējie cilvēki.
Sirakūzu Antiiois. Kāda seja ir viņai?
Sirakūzu Dromio. Melna kā mans zābaks, bet tik tīra kā
tas gan ne. Viņa svīst tā, ka pāri pusstilbiem var pa
slapjumu bradāt.
Sirakūzu Antifols. Nu, tā ir kļūda, ko ar ūdeni var no-
vērst.
Sirakūzu Dromio. Nekā, kungs, tas tā jau iedzimis. No-
asa ūdensplūdi tur neko neiespētu.
Sirakūzu Antifols. Kāds viņai vārds?
Sirakūzu Dromio. Ne visai garš. Bet tāpēc tas jāraksta
trīssimt reižu, kamēr sniedz no vienas gūžas līdz
otrai.
Sirakūzu Antiiois. Tātad viņa ir puslīdz resna?
Sirakūzu Dromio. No galvas līdz kājām viņai nav tālāk
kā no vienas gūžas līdz otrai. Viņa ir apaļa kā glo-
buss; visas zemes daļas es uz tā esmu saskatījis.
Sirakūzu Antifols. Uz kādas viņas auguma daļas atro-
das Īrija?
Sirakūzu Dromio. Uz pakaļējās: es to uzgāju pēc muk-
lājiem.
Sirakūzu Antifols. Kur Skotija?
Sirakūzu Dromio. To es atradu pēc neauglības — uz vi-
ņas plaukstas.
Sirakūzu Antifols. Kur Francija?
Sirakūzu Dromio. Uz pieres; vienmēr cīņai gatava un
ķildā ar matiem.
Sirakūzu Antifols. Kur Anglija?
Siiakūzu Dromio. To es meklēju pēc kaļķu klintīm, bet
neko baltu uz viņas nevarēju atrast; tomēr domāju,
ka tā atrodas uz viņas zoda, tāpēc ka starp to un
Franciju plūst tas salīgais miklums.
Sirakūzu Antiiois. Kur Spānija?
Sirakūzu Dromio. To nekur nevarēju ieraudzīt, bet sa-
jutu viņas karstumu elpā.
Sirakūzu Antiiois. Un Amerika? Un abas Indijas?
Sirakūzu Dromio. O, kungs! Tās ir uz viņas deguna, kas
vispāri izskaistināts safīriem, rubīniem un karbunku-
liem un savu bagātīgo spožumu met prel Spānijas
karsto dvašu, kura veselas armādas galeru sūta pēc
kravas zem viņas deguna.
Sirakūzu Antifols. Un kur atrodas Beļģija un Nīder-
lande?
Sirakūzu Dromio. O, kungs! Tik zemu es netiku meklē-
jis, — īsi sakot, šī ragana, šis lietuvēns apķīlāja ma-
ni, sauca mani par Dromio, zvērēja, ka es esot salau-
lāts ar viņu; stāstīja, kādas dzimuma zīmes man esot
uz miesas, par piemēru, melnums uz pleca, plankums
uz kakla un liela kārpa uz kreisās rokas, tā ka es
aiz izbailēm aizbēgu no viņas kā no raganas.
Man šķiet, ja krūts man nebūtu no tīras ticības un
sirds kā tērauds cieta,
Par suni mani pārvērstu un teiktu, ka cepešiesmu
griezt man vieta.
Sirakūzu Antifols.
Nu, taisies drīz un steidzies prom uz ostu,
Un, ja vismazais vējš no krasta pūš,
Šai pilsētā pa nakti nepalikšu.
Ja kuģis kāds, kas taisās braukt, tad steidz
Uz laukumu, kur tevi sagaidīšu.
Kur visi pazīst mūs un mēs nevienu,
Tur nepalieku vairs nevienu dienu.
Sirakūzu Dromio.
Un, kā no lāča cilvēks briesmās šmauc,
Tā es no tās, kas mani vīru sauc.
Aiziet.
Sirakūzu Antiiois.
Se visas malas pilnas raganām,
Ir pēdējs laiks, ka projām dodos es.
Kas mani vīru sauca, riebjas man,
Turpretī otrā, viņas skaistā māsa,
Tik pievilcīga un tik burvīga,
Ar saldu valodu un cēlu gaitu,
Vij mani gandrīz aizmirst sevi pašu. —
Šī nāra mani grēkā dzen, es redzu,
Pret viņas dziesmu ausis rokām sedzu.
Uznāk Andželo. nesdams važu.
Andželo.
Kungs Antifol ..
Sirakūzu Antiiois.
Jā gan, tā mani sauc.
Andželo.
Kā tad, es zinu, kungs. Še būs tā važa.
Es domāju jūs sastapt Porpentinā,
Bet nokavējos, važu pabeigdams.
Sirakūzu Antifols.
Ko gribat, kur lai šito daiktu lieku?
Andželo.
Kur patīk jums: priekš jums to taisīju.
Sirakūzu Antiiois.
Kungs! Neesmu to apsūtījis es.
Andželo.
Ne likti i reiz vai divas — divdesmit!
Nu, ejiet mājās, apmieriniet kundzi,
Uz vakariņām būšu es pie jums,
Lai naudu saņemtu par savu darbu.
Sirakūzu Anliiols.
Kungs, labāk paņemiet to naudu še,
Jo citād' to un važu zaudēt varat.
Andželo.
Jūs esat jautrs vīrs. Arlabvakaru!
Aiziet.
Sirakūzu Antifols.
Nē, nesaprotu, ko še domāt var.
Bet tāda muļķa vairs nav pasaulē,
Kas lādu dārgu balvu apsmādē.
Daudz pūļu dzīvē še vis nesagaida,
Ja zelta lietas pat pa ielām svaida.
Uz laukumu! Tur Dromio būs klātu,