ROBĒRS MERLS
MALVILAS PILS
.
FANTASTISKS ROMĀNS
I
Augstākajā pedagoģiskajā skolā mums bija pasniedzējs, kurš kvēli jūsmoja par Prusta aprakstītajiem Madlēnas medus pīrādziņiem. Viņa aizrautības paskubināts, es ar apbrīnu izstudēju šo slaveno tekstu. Taču apritēja gadi, un tagad man aizraušanās ar smalkMaiznieku izstrādājumiem jau šķiet krietni vien samākslota. O, es zinu ļoti labi, ka garšas sajūta vai izdzirdēta melodija ar skaudru asumu spēj saukt atmiņā kādu pārdzīvotu mirkli. Taču tikai uz īsu brīdi. Acumirklīgs uzplaiksnījums, tad priekškars atkal nolaižas un no jauna uzkundzējas tirāniskā tagadne. Cik gan tas būtu jauki, ja smaržīgā uzlievē atmiekšķēts pīrādziņš patiesi spētu atdzīvināt pagājību.
Es atcerējos Prusta medus pīrādziņus tāpēc, ka pirms dažām dienām kādas atvilktnes dibenā atradu |oti, ]oti vecu tabakas paciņu, kura droši vien bija piederējusi tēvocim. Es to atdevu Kolēnam. Gluži neprātīgs aiz prieka, ka pēc tik ilgiem gadiem atkal ticis pie savas iemīļotās indes, viņš piebāž pīpi un to aizsmēķē. Es nolūkojos viņa izrīcībā, un līdz ar pirmajiem dūmu mutuļiem, ko ieelpoju, manu acu priekšā uznirst tēvocis un agrāko dienu pasaule. Man pat elpa aizcirtās. Taču, kā jau es tiku sacījis, tas bija tikai uz īsu brīdi.
Bet Kolēns pēc tam saslima. Vai nu viņš bija jau pārāk atradinājies no nikotīna, vai arī tabaka bija pārlieku veca.
Es apskaužu Prustu. Lai atdzīvinātu pagājību, viņš balstījās uz stingra pamata: uz drošas tagadības un neapšaubāmas nākamības. Bet mums pagātne ir divkārši pagātne un zaudētais laiks arī ir divkārši zaudēts, jo reizē ar laiku mēs esam zaudējuši vidi, kurā tas apritēja. Noticis aprāvums. GadsimļUi secīgais ritējums pārtrūcis. Mēs nezinām vairs, kačra laika posmā dzīvojam un vai vispār gaidāma kāda nākotne.
Pats par sevi saprotams, ka mēs savu izmisumu pūlamies noslēpt ar vārdiem. Par notikušo aprāvumu mēs izsakāmies aplinkus. Sekodami Meisonjē, kuram aizvien piemitusi neliela nosliece uz skaļiem vārdiem, sākumā mēs to dēvējām par «D dienu». Tomēr tas skančja pārāk militāri. Un, pateicoties Menū un viņas zemnieces gudrībai, mēs pieņēmām vienkāršāku apzīmējumu — «notikuma diena». Vai tad varēja būt vēl kāds pieticīgāks nosaukums?
Vārdi aizvien devuši iespēju ieviest kārtību haosā, ur to palīdzību mēs zināmā mērā esam pat atjaunojuši laika lineāro plūdumu. Mēs sakām: «pirms tam» — «notikuma diena» — «pēc tam». Tāda ir mūsu lingvistiskā izmanība. Un, jo divkosīgāka tā, jo lielāku drošības sajūtu rada. Izteiciens «pēc tam» taču reizē apzīmē kā nezināmo tagadību, tā ari hipotētisko nākamību.
Par laiku «pirms tam» mēs domājam bieži, pat bez jebkādiem medus pīrādziņiem un pīpes dūmu mutuļiem. Domājam, ierāvušies katrs savā kaktā, Sarunājoties mēs cits citu zināmā mērā kontrolējam, jo atskatīšanās pakalnē mums nekādā ziņā nepalīdz izdzīvot. Tāpēc mēs pūlamies no tās izvairīties.
Škiet vienatnē viss ir citādi. Lai gan man tikai nedaudz pāri četrdesmit gadiem, kopš Notikuma dienas es gluži kā večuks mokos ar bezmiegu. Un tad naktīs es atceros. Darbības vārdu «atceros» es šeit lietoju bez papildinātāja, jo tas katru nakti ir cits. Lai pats savās acīs attaisnotu šo vājību, es cenšos sev iestāstīt, ka agrākā pasaule tagad pastāv tikai manās atmiņās un, ja es pārstātu to atcerēties, tā galīgi izgaistu.
Pēdējā laikā esmu pasācis savas atmiņas dalīt gadījuma rakstura un ierastās atmiņās. Beidzot pat apjautu atšķirību starp tām: ierastās atmiņas ir tādas, kuras man palīdz sevi pārliecināt par paša esamību, bet šāda pārliecība jo sevišķi nepieciešama tagadējā, «pēc tam» radušās pasaulē, kad zuduši visi orientieri: Un tādējādi bezmiega naktīs es tagad nodarbojos ar to, ka ša tuksneša plūstošajās smiltīs, šajā divkārši zaudētajā pagājībā nospraužu ceļazīmes, lai nenomaldītos. Bet, runādams par nomaldīšanos, es šajā jēdzienā ietveru arī «savas esamības zudumu».
1948. gads ir viena no šīm ceļazīmēm. Man ir divpadsmit gadu. Tikko esmu saņēmis apliecību par elementārskolas beigšanu, un — ai, cik žilbinošs ir slavas spožums! — tā ir labākā visā mūsu kantonā. Pie pusdienu galda mūsu fermā «Dižrijās» es pūlos vecākus pārliecināt, ka vajadzētu uzplēst visas atmatu zemes. Manuprāt, uz to paskubina pats veselais saprāts. No četrdesmit pieciem hektāriem mums — tāpat kā visiem šejieniešiem — pļavu un tīrumu ir tikai hektāru desmit. Pārējā platība aizaugusi ar mežu, no kura nav nekāda labuma, jo kastaņus neviens vairs neievāc un tāpat necērt klūgas stīpu izgatavošanai.
Vecāki man nepievērš gandrīz nekādu uzmanību. Tikpat labi es varētu ko ieskaidrot cinim laukmalē. Starp citu, viņi tādam arī līdzinās, jo abiem ir melnīgsnējas sejas un tumši mati. Arī es izskatos tāds pats, tikai no tēvoča esmu mantojis viņa zilās acis.
Tagad es šo ainu redzu no tālienes, ar pieauguša cilvēka acīm un, liekas, visu saprotu labāk, tomēr tā man ir nepatīkama.
Piemēram, mana māte ir īsta rūgumbaļļa. Mūždien viņa sten un pukst, visus pamāca, un viņai piemīt parastā viduvējo ļautiņu īpašība — pie visām viņas likstām vienmēr vainīgi ir citi. Sīkmanīgiem cilvēkiem tas ir ļoti izdevīgs paņēmiens. Ja jau pasaulē viss ir viena vienīga nejēdzība, tad nav vērts pat pirkstu kustināt. Mans ierosinājums uzplēst vecaines viņu aizkaitina.
— Un no kurienes mēs naudu grābsim? —viņa zobgalīgi piezīmē. — Varbūt buldozeristiem tu maksāsi no savas kabatas?
LAI gan mātes balss ir izsmējīga, es gluži labi zinu, luī senčiem uz krājkases grāmatiņas ir prāva summa, kas ar katru mēnesi aizvien vairāk zaudē savu vērtību. Es zinu, kāpēc tas tā notiek, jo tēvocis man visu ii paskaidrojis. Un es savukārt to paskaidroju senčiem, protams, uz tēvoci neatsaukdamies. Taču tā ir veltīga piesardzība.
Tēvs klausās, taču nesaka ne pušplēsta vārda. Bet mati manas pamācības aizskar» Viņa pieglauž galvvidu šķidros matus. Uz mani viņa pat nepalūkojas. I'.iri manai galvai viņa griežas pie tēva.
— Zeņķis kā izliets pēc tava brāļa Samuela. Iedo-~ mlgs un pārgudrs. Pēc apliecības saņemšanas vairs nezina, cik augstu celt savu degunu.
Abas manas jaunākās māsas Poleta un Pelažī Iespurdzas, bet es uz karstām pēdām zem galda viņām dodu lādu kājas spērienu, ka tūdaļ atskan šaušalīgs spiedziens.
— Turklāt viņam vēl sir'ds vietā akmens, — māte nobeidz.
Un tagad sākas gremšanās par manu cietsirdību. Pa to laiku var izstrēbt divus šķīvjus zupas un sagatavot Sabrolu. Mana māte ir īsts uzskaites ģēnijs. Viņa ielāgojusi visus manus agrākos grēkus un pie katra jauna pārkāpumā ņemas tos visus atgremot. Viņas acīs nekādas nozīmes nav tam, ka es par šiem pārkāpumiem jau esmu saņēmis sodu. Tie nav ne aizmirsti, ne piedoti, maniem noziegumiem allaž ir viens un tas pats nemainīgs svars.
Sī urķēšanās notiek tik ņerkstošā tonī, ka man kļūst vai nelabi, jo es ciest nevaru ļaunuma savienojumu ar gaudulību. Pelažī kauc, Poleta, kuru es nemaz netiku aizskāris, pinkšķ. Viss vainagojas ar to, ka Pelažī parauj uz augšu brunčus un parāda stilbu, uz kura redzams sarkanums. Mātes gaušanās jau pāraug bļaustlgos izkliedzienos.
— … Un ko tu vēl tūļājies, Simon, vai nevari savam dēliņam sadot pa ausīm?
Jā, tā jau tas ir, es, protams, esmu sava tēva dēls, nevis viņas. Tēvs pieš klusu. Tāda šajā mājā ir viņa loma. Māti pārliecināt nav iespējams, jebkura loģika viņai sveša, nekad viņa nav uzklausījusi to, ko saka tēvs. Tikai ar saviem vārdu plūdiem Vien viņa pieradinājusi tēvu klusēt un padarījusi gandrīz vai par dzimtcilvēku.