Es cēlos mazā gaismiņā, gulēt gāju nakts melnun; i un nožēloju tikai to, ka man dots viens mūžs, jo sat nodoma piepildei biju gatavs veltīt pat vairākus. Un Malvilas pils šajā darbu pārmērā bija man atalgojums par pūlēm, mana mīla, mans neprāts. Otrās impērijas finansisti uzdzīvoja ar dejotājām. Mana vienīgā izprieca bija Malvilas pils. Lai gan uz kādu laiku atradu sev arī dejotāju, bet par to vēlāk.
Malvilas pils nopirkšana nepavisam nebija aušīga iedoma, tā bija nepieciešamība, ja vien es gribēju paplašināt tēvoča iedibināto pasākumu. Ģimenes nesaskaņu spiests, «Dižrijas» es biju pārdevis, lai izmaksātu māsām viņu mantojuma daļu. Turklāt «Septiņos dižskābaržos» man pietrūka vietas aizvien pieaugošā zirgu skaita izmitināšanai: tos es gan audzēju pats, gan iepirku, lai pēc tam pārdotu, gan arī pieņēmu 112 laiku kopšanā. Iegūstot savā īpašumā Malvilas pili, man bija padomā pārdalīt savu kavalēriju divās daļās, vienu novietot pilī, uz kurieni pārceltos arī es pats kopā ar Menū un Momo, bet otru mana izpalīga Zermēna uzraudzībā atstāt «Septiņos dižskābaržos».
Tādā kārtā Malvilas pils uzkopšana nepavisam nebija nesavtīgs neprāts nolūkā atjaunot feodālās arliitektūras šedevru. Turklāt man nepavisam nebija grūti apjēgt, ka pils, neraugoties uz savu diženumu un manu pieķeršanos tai, neizcēlās ar kādu sevišķu skaistumu. Šajā ziņā tā krasi atšķiras no citām šā apvidus nocietinātajām pilīm ar to tīkamajiem samēriem, līniju lie< gurnu un nesalīdzināmi labāku iekļaušanos apkārtējā ainavā.
Ainava šeit ir līksma, ar mundriem strautiem, leknām nogāžu pļavām un zaļām nokalnēm, ko apjož kastaņkoku vainagi. Šo liego līniju vidū Malvilas pils skarbi iešķeļas ar savām augšuptraucošajām šķautnēm.
Malvilas pils paceļas Rinas krastā — viduslaikos upe droši vien bijusi daudz dziļāka — uz kraujas klints atkares, no ziemeļu puses nosegdamās ar varenu akmens masīvu. Klints no visām pusēm ir nepieejama, vienīgā pieeja tai no rietumiem, manuprāt, ir veidota uz mākslīga uzbēruma, lai piekļūtu atkarei, kur bija nodomāts uzcelt pili un apmetni tās pievārtē.
Rinas otrā krastā, tieši pretim Malvilai, slejas Ruzī pils, kas tāpat uzcelta kā feodālisma laika cietoksnis, taču veidota ar eleganci un mēra sajūtu. Tā kalpojusi ne tikai aizsardzībai, bet ar saviem prasmīgi izkārtotajiem pazemajiem, apaļajiem tornīšiem iepriecē arī acis, un pat galerijas ar aīnbrazūrāin tur atgādina rotājošu ornamentu.
Nolūkojoties tajā, pirmajā acu uzmetienā kļūst skaidrs, ka iepretim uzceltā Malvilas pils nav šejienes veidojums. Akmeņi, no kuriem pils mūrēta, gan nākuši no vietējām lauztuvēm, taču tās arhitektoniskais stils ieviests no svešatnes. Malvilas pils ir angļu darinājums. To cēluši iebrucēji Simtgadu kara laikā, kad pils kalpojusi par patvērumu Melnajam princim.
Angļiem, kas bija izrāvušies no savas miglainās sa11 , nevarēja nepatikt šejienes apvidus ar spožo sauli, VIitU-1ii un melnīgsnējām meičām. Viņi pūlējušies te flohirēties par katru cenu. Tas šeit nomanāms ik uz M>|.i. Arī Malvilas pils iecerēta kā neieņemams cietokiii-i, aiz kura mūriem saujiņa bruņotu vīru var spītēt lielam pārspēkam.
šeit nav ne līniju lieguma, ne elegances. Viss paI |auts praktiskiem apsvērumiem. Piemēram, ieejas no«hitfnājumi. Ruzī pilī ieejas malās uzcelti divi apaļi lornīši, kas iezīmējas ar līniju smalkumu un saskaņotību samēros. Turpretim angļi Malvilas pils robotajā mūrī gluži vienkārši ierīkojuši spraišļu vārtus, bet līdzas uzcēluši četrstūrainu trīsstāvu torni, kura kailās un drūmās mūra sienas izrobotas ar garām šaujamItikām. Viss šeit ir liels apmēros, viss šķautņains un, es esmu pārliecināts, no militārā viedokļa ļoti mērķtiecīgi iekārtots. Pils mūri un ieejas nocietinājumi apjozti ar klintī izkaltiem grāvjiem, kuri divas reizes platāki nekā Ruzī pilī.
Cietokšņa vārti veduši nevis tieši pašā pilī, bet gan piecdesmit metru garā un trīsdesmit metru platā ar mūri apjoztā priekšpagalrnā, kur uzcelta apmetne. Ta šeit bijusi ierīkota ar gudru ziņu: pils sargājusi apmetni, bet tā savukārt — pili. Ienaidniekam, kuram būtu izdevies ielauzties pa vārtiem pirmajā pagalmā, vēl vajadzētu uzsākt neziņas pilnu cīņu apmetnes šaurajās ejās.
Ja arī iebrucējam izdotos uzvarēt šajā cīņā, viss vēl nebūtu galā. Tagad tas uzdurtos 6tram mūrim, kurš, tāpat kā pirmais, stiepjas no klints pārkares līdz stateniskajai kraujai, tolaik un arī vēl šobaltdien nosegdams pašu pili.
šis robotais mūris ir krietni augstāks par pirmo, arī tā pakājē ierīkotie grāvji ir dziļāki. Turklāt šeit nav pāreju kā pirmo nocietinājumu joslā, un uzbrucēji sadurtos vēl ar papildu grūtībām, ko rada paceļamais tilts un mazs četrstūra tornltis virs tā.
Šim četrstūra tornītim piemīt savs skaistums, taču, manuprāt, tas nav angļu arhitektu nopelns. Gluži vienkārši savā laikā bija nepieciešama telpa paceļamā tilta mašinērijas novietošanai. Un šoreiz angļu arhitektiem bija veicies — tornīša līnijas izrādījās samērīgas.
Kad paceļamo tiltu nolaiž, (es .to liku atjaunot), pa kreisi, nomākdams visu ar savu milzīgo masu, izslienas četrdesmit metru augstais stūrainais sargtornis, Blakus iezīmējas vēl viens četrstūra tornis, kas nav domāts tikai aizsardzībai vien, bet kalpo arī ūdens apgādei, jo tajā uzkrājas no klints izplūstoša avotiņa valgme. Pāri palikušais ūdens (nekas šeit velti nav gājis zudumā) izmantots grāvju piepildīšanai mūru priekšā.
Pa labi no tilta sākas akmens kāpnes, kas ved milzīgā pagrabā, par kuru savā laika tā jūsmoja tēvocis, bet iepretim, stūreniski piekļaujoties galvenajam sargtornim, kā negaidīts pārsteigums šajā askētiskajā vidē paceļas ļoti skaista divstāvu dzīvojamā māja un līdzās tai brīnišķīgs apaļš kāpņu tornis. Melnā prinča laikos šās dzīvojamās mājas vēl nav bijis. Tā uzcelta vēlāk, jau renesanses laikmetā, kad atkal valdīja miers, pateicoties kāda franču .aristokrāta gādībai. Man vajadzēja atjaunot tajā koka sijas un smagnējo plāšu jumta segumu, jo tie bija izrādījušies mazāk izturīgi pret laika zobu nekā galvenā sargtorņa akmens velves.
Tāda ir Malvilas pils, angliska un šķautņaina. Taču es to mīlu tādu. Turklāt tēvocim un arī man tajās dienās, kad darbojās mūsu zēnu Kopa, pils šķita jo pievilcīgākā tāpēc, ka reliģisko karu laikā tā bija kalpo|usi |iar patvērumu kādam protestantu kapteinim, kurs ai saviem biedriem tajā līdz pēdējam elpas vilcienam pretojies Līgas spēcīgajām armijām. Šis kapteinis, luirš, spītēdams Varmācībai, tik kvēli bija iestājies par navu pārliecību un neatkarību, kļuva man par pirmo varoņa paraugu, kuram es centos līdzināties.
Kā jau minēju, no apmetnes ārējā sētā pāri palikuši bija tikai ākmeņi. Taču tie, un to vēl tagad bija kaudzu kaudzēm, man lieti noderēja. Pateicoties šiem akmeņiem, es varēju uzcelt piebūves pils mūra dienvidu pusē, kuras pasargāja jau tā labi nosegto nogāzi, bet ziemeļos pie kraujās klints — novietnes maniem zirgiem.
Gandrīz pirmā pagalma centrā klintī paveras plašas, līkumotas alas ejas. Tur bija atrastas aizvēsturiskā laikmeta cilvēka darbības pēdas. Šīs paliekas gan neuzskatīja par pietiekami nozīmīgām, lai alu ieskaitītu aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, taču tās skaidri liecināja, ka jau gadu tūkstošus pirms pils uzcelšanas šeit patvērumu bija atraduši cilvēki.
Saimniecībā es izmantoju arī šo alu. Ar dēļu grīdu to pārdalīju divos stāvos. Augšējā tika uzglabāti siena krājumi, bet apakšējā es iekārtoju mītnes tiem mājdzīvniekiem, kurus vajadzēja atšķirt no pārējiem, — kādu saniķojušos zirgu, niknu vērsi, sivēnmāti ar metienu, govi vai ķēvi, kurām drīzumā vajadzēja atnesties. Tā kā alas vēsajās un labi Vēdinātajās novietnēs, kur nebija arī mušu, galvenokārt atradās nākamās mātes, Biržita — par viņu es pastāstīšu vēlāk — to iedēvēja par dzemdību namu, lai gan es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka viņa spētu būt arī asprātīga.