Atjaunojot pils galveno sargtorni, ko angļi bija uzcēluši ar savu parasto pamatīgumu, vajadzēja ielikt tikai grīdas, bet robotās šaujamlūku atveres, ko vēlāk bija iekārtojuši franči, aizvietot ar sīkrūšu logiem svina spraišļojumā. Visos torņa stāvos telpu iekārtojums bija vienāds — no milzīgas, simt kvadrātmetru plašas, kāpņu telpas varēja iekļūt divās nelielās zālēs, katra divdesmit piecu kvadrātmetru platībā. Pirmajā stāvā es ierīkoju katlumāju, bet «mazās» zāles pārvērtu noliktavās. Otrā stāvā tika izbūvēta vannas istabas un guļamtelpa, bet trešajā — divas dzīvojamās istabas.
Par savu mītni, reizē guļamtelpu un darba istabu, es izvēlējos vienu no trešā stāva telpām, jo no šejienes pavērās brīnišķīgs skats uz Rinas ieleju, lai gan citādi šeit bija zināmas neērtības, jo vannu vajadzēja iekārtot stāvu zemāk — tieši tajā istabā, kurā kādreiz bija patvērusies mūsu Kopa. Kolēns, kurš šajos jautājumos bija lietpratējs, apgalvoja, ka nepietiekamā spiediena dēļ ūdens no kvadrātveida tornīša līdz trešajam stāvam paštecē nespēs pacelties, bet elektrosūkņa pretīgo dūkoņu Malvilas pilī es dzirdēt negribēju.
Galvenā sargtorņa trešā stāva otrā istabā, blakus savējai, es 1976. gada vasarā novietoju Biržitu. Tā bija mana priekšpēdējā ceļazīme, un bezmiega naktīs es to bieži atceros.
Biržita pirms vairākiem gadiem bija kalpojusi pie tēvoča «Septiņu dižskābaržu» fermā, bet 1976. gada Lieldienās es no viņas saņēmu vēstuli, kurā "Biržita piedāvāja man savus pakalpojumus jūlijā un augustā.
Jau iepriekš es gribētu paskaidrot, ka pēc sava rakstura — tā man pašam šķiet — esmu radīts stabilai ģimenes dzīvei kopā ar mīlošu dzīvesbiedreni. Taču šajā ziņā man nav paveicies. Varbūt pie šās neveiksmes zināmā mērā vainojams tas apstāklis, ka ne mana tēva, ne arī tēvoča ģimenē, kuras es biju vērojis savā bērnībā, nevaldīja diezkāda labā saskaņa. Lai nu būtu
Ka būdams, vismaz trīs lāgus esmu bijis jau diezgan Iiivu laulībām, taču aizvien kaut kā tās izjukušas. Pirmajos divos gadījumos vainīgs biju es, bet trešajā, 1974. gadā, vainojama mana izredzētā.
1974. gads arī ir viena no ceļazīmēm, taču esmu to Izsvītrojis no atmiņas. Uz kādu laiku viltīgais meitielis manī izraisīja pat vispārēju nepatiku pret sievietēm, un es viņu negribu atcerēties.
Ar vārdu sakot, es dzīvoju tikpat kā tuksneša vientuļnieks, kad Malvilā parādījās Biržita. Nē, iemīlējies viņā es nebiju. O, nē! Ne uz to pusi! Man jau bija četrdesmit divi gadi, netrūka man arī pieredzes, turklāt pietiekami rūgtas, lai es nesāktu meklēt jaunus piedzīvojumus. Bet tieši tāpēc, ka ar Biržitu viss noritēja emocionāli stipri zemā līmenī, šis gadījums man nāca par labu. Es nezinu, kuram pieder izteiciens, ka dvēsele esot dziedināma ar jutekliskām izjūtām. Taču es tam ticu, jo pats par to esmu pārliecinājies.
Man nepavisam nebija prātā šāda veida dziedniecības kurss, kad es pieņēmu Biržitas piedāvājumu. Jo vairāk tāpēc, ka jau agrāk, kad viņa uzturējās «Septiņu dižskābaržu» fermā, es mēģināju ap meiteni palakstoties, taču tūlīt tiku atsēdināts. Nekādu sevišķo neatlaidību es arī neizrādīju, jo apjēdzu, ka esmu ielavījies tēvoča medību laukos. Un tomēr, kad 1976. gada Lieldienās Biržita man atrakstīja, es atbildēju, ka gaidu viņtl, Saimniecībā viņa man būtu liels atspaids. Biržita bija lieliska iejādītāja, kura labi izjuta zirgu, prata būt pacietīga un neatlaidīga.
Taču man jāatzīstas, ka 'es biju visai izbrīnījies, kad Biržita jau pirmo kopējo pusdienu laikā sāka ar mani koķetēt, kā mēdz sacīt, uz velna paraušanu. Tas tika darīts tik atklāti, ka pat Momo pārsteigumā aizmirsa atvērt logu un ar liegu zviedziena atdarinājumu paaicināt savu iemīļoto ķēvi Daiļavu. Kad Menū, galdu nokopdama, vietējā izloksnē nošņāca: «Sākumā bija tē vocis, tagad metusies uz brāļadēlu,» Momo irgodams iesaucās: «Biezarkies, Emanuel!» (Piesargies, Emanuēli)
Biržita bija bavāriete ar zeltainu matu gubu, ko viņa uzsukāja bruņucepures veidā. Mazās bālganās acis un pārmērīgi smagais apakšžoklis viņas seju vērsa diezgan nepievilcīgu. Taču augums viņai bija skaists ar tvirtu, spēcīgu miesu, veselībā starojošs. Rožaina un svaiga, it kā nule no gultas izlēkusi, bez jebkādām noguruma pazīmēm no tālā ceļa, viņa sēdēja man pretim un citu pēc citas notiesāja šķiņķa šķēles, tajā pašā laikā ar acīm vai apēzdama mani pašu. Viss viņā bija izaicinošs — skatieni, smaidi, nopūtas, veids, kādā viņa ripināja maizes bumbiņas vai izspīlēja krūšu apaļumus.
Atcerēdamies, cik strupi viņa mani bija noraidījusi iepriekšējo reizi, es nezināju, ko domāt, un baidījos izdarīt vienkāršotus secinājumus. Taču Menū nebija nekādu delikātu apsvērumu, un azaida beigās, uzlikdama Biržitai uz šķīvja pamatīgu tortes gabalu, viņa, kalsnajā sejā nevienam vaibstam nesakustoties, vietējā izloksnē noteica: «Pasniedz sātanam mazo pirkstiņu, viņš sagrābs visu roku.»
Nākamajā dienā es Biržitu sastapu «dzemdību namā», kur viņa no augšas grūda lejup siena klēpjus Ne vārda nebilzdams, es piegāju viņai klāt, apskāvu (mēs bijām vienā augumā) un sāku iztaustīt šo āris kās veselības monumentu. Biržita uz maniem glāstiem atbildēja ar tādu degsmi, ka es biju pārsteigts, jo domāju, ka viņa vadās tikai no savtīgiem apsvērumiem
Viņa patiesi to arī darīja, tikai vienlaicīgi divās frontēs. Es atļāvos sev arvien vairāk, bet mani iztrau cēja Momo, kurš, nevarēdams sagaidīt no augšas veļamies siena klēpjus, uzrāpās pa kāpnēm, pabāza savu izpūrušo galvu lūkā un smiedamies uzsauca: «Biezarkies, Emanuel!» Tad viņš pazuda, un es dzirdēju viņu skrienam uz pils ieeju, droši vien, lai mātei pavēstītu, kādu pavērsienu ņēmuši notikumi.
Piecēlusies no siena klēpja, uz kura viņa bija atkritusi, zelta bruņucepuri gandrīz nemaz neizjaukdama, Biržita ieurbās manī ar salto, mazo aci un savā rūpīgajā, gramatiski pārlieku pareizajā franču valodā teica:
— Es nekad neatdošos vīrietim, kuram par laulību Ir tādi uzskati kā jums.
— Manam tēvocim bija tādi paši uzskati, — es atgādināju, kad biju atguvies no pārsteiguma.
— Tas nav tas pats, — Biržita iebilda, seju kaunīgi novērsdama. — Jūsu tēvocis bija vecs.
Tas nozīmēja, ka es esmu tādos gados, kad varu viņu apprecēt. Nolūkojos Biržitā, klusībā tīksminādamies par viņas vientiesību.
— Man nav nodoma precēties, — es stingri noteicu.
— Un man nav nodoma jums atdoties, — viņa atcirta.
Es nepieņēmu šo izaicinājumu. Taču, gribēdams parādīt, cik maz vērības es piegriežu šādiem abstraktiem spriedelējumiem, es atkal sāku viņu iztaustīt. Biržitas seja mirklī atmaiga, un viņa ļāva man rīkoties.
Nākamajās dienās es nepūlējos Biržitu pierunāt. Bet katru reizi, kad es viņu sastapu, ļāvu vaļu rokām un manīju, ka tas nevarēja būt viņai nepatīkami, jo šādi gadījumi kļuva aizvien biežāki. Tomēr, neraugoties uz to, apritēja trīs krietnas nedēļas, iekāms viņa atmeta savu projektu numur viens un apmierinājās ar projektu numur divi. Un pat tad viņas atkāpšanās neizvērtās