\parnekārtīgā bēgšanā, bet tā tika izdarīta metodiski, pēc iepriekšēja plāna, atbilstoši grafikam.
Kādu vakaru, kad biju iegājis viņas istabā (tik tālu mēs jau bijām nonākuši), Biržita man paziņoja:
— Rītdien, Emanuel, es tev atdošos.
Es tūlīt atbildēju:
— Kāpēc to nevarētu darīt tūlīt?
Šādu jautājumu viņa nebija gaidījusi, tāpēc izskatījās pārsteigta un pat iekārdināta. Taču uzticība plānam ņēma virsroku.
— Tikai rītdien, — viņa stingri noteica.
— Cikos? —es ironiski apjautājos.
Tomēr Biržita ironiju nemanīja un nopietni atbildēja:
— Rīt diendusas laikā.
Kopš šīs diendusas (tas notika 1976. gada jūlijā, laiks todien bija ļoti karsts) es Biržitu iekārtoju galvenā sargtorņa istabā blakus manējai.
Biržita bija sajūsmā no šīs līdzās dzīvošanas. Viņa ieradās pie manis gultā no rīta mazā gaismiņā, pēc tam divos dienā, tad diendusas laikā un beidzot vakarā, kad uzkavējās līdz vēlai nakts stundai. Es vienmēr viņu sagaidīju ar prieku, taču biju apmierināts ari tad, kad viņa .nejutās vesela, jo šādās reizēs es pē sirds patikas varēju izgulēties.
Mani jo sevišķi pievilka tieši šī Biržitas vienkāršība. Viņa tiecās pēc baudas tāpat kā bērns pēc pīrāga. Un kad viņa bija to saņēmusi, Biržita man aizvien pieklājīgi pateicās. Visvairāk viņai patika mani glāsti. («Ai, Emanuel, tavas rokas!») Es biju mazliet izbrīnījies par šo pateicību, jo es nedarīju nekā ārkārtēja un tāpat es neuzskatīju, ka glāstīt viņu būtu kāds sevišķais nopelns.
\parTaču visatskurbinošāk iedarbojās tas, ka Biržitai no svara bija tikai manas rokas, mani vīrišķības atribūti un mans naudas maks, bet es pats viņai tikpat kā neeksistēju. Es saku «mans naudas maks» tāpēc, ka tajās reizēs, kad mēs ar viņu ieradāmies pilsētā, Biržita aizvien apstājās pie skatlogiem ar dažādiem nieciņiem (tēvocis būtu teicis — ar visādām blēņām), un, norādot uz izvēlēto mantiņu, viņas šaurās sivēna ačteles iekārē izpletās.
Tomēr sava sarežģītība piemīt pat visvienkāršākajiem cilvēkiem. Biržita nebija inteliģenta, bet viņa labi izprata manu raksturu un, nemaz nebūdama izsmalcināta, tomēr uzrādīja labu gaumi. Tāpēc viņa aizvien nojauta, kad pienācis brīdis apvaldīt savu prasīgumu, un nekad viņa neiegādājās neglītas mantas.
Sākumā es šad un tad tiecos izvērtēt viņas morālo būtību. Taču drīz vien atskārtu, ka līdzīgi mēģinājumi ir bez jebkāda pamata. Biržita nebija ne laba, ne arī ļauna. Viņa gluži vienkārši — bija. Un galu galā ar to pilnīgi pietika. Viņa man patika divējādā ziņā: gan tad, kad es viņu slēdzu savos apskāvienos, gan arī tad, kad pametu, jo viņa tūlīt man pagaisa no prāta.
Pienāca augusta beigas, un es Biržitai piedāvāju vēl kādu nedēļu palikt. Man par izbrīnu, viņa atteicās.
Man ir vecāki, — Biržita paskaidroja.
Par vecākiem tev nospļauties, — es teicu, — O! — viņa aizskarta iesaucās. —« Tu taču ne reizi viņiem neesi aizrakstījusi, — Tas tāpēc, ka esmu pārāk slinka, lai rakstītu vēstules.
Turpmākie notikumi pierādīja, ka patiesībā viņa tāda nemaz nav. Taču reiz nosacītais datums nebija grozāms. Un pieņemtais plāns paliek plāns. Tādējādi 31. augustā viņa no mums aizbrauks.
Pēdējās dienās pirms šķiršanās Biržita sadrūma. Malvilā viņu labprāt ieredzēja. Otrs izpalīgs, ar kuru Biržita kopā strādāja, viņai visādi izdabāja. Abi mūsu algādži, jo sevišķi Žermēns, bija sajūsmā par viņas gabarītiem. Momo, rokas kabatās sabāzis, Biržitā noskatīdamies, slienājās vien. Un pat Menū, nelūkojoties uz savu ne pārāk dziļo, vairāk tikai tīri teorētisko nepatiku pret seksuālu izlaidību, sirds dziļumos Biržitu cienīja. «Velna meitietis,» Menū mēdza sacīt, «uz darbu viņai trakots nags.»
Arī Biržita pie mums jutās tīri labi. Viņai patika mūsu saule, mūsu ēdieni, mūsu vīni, nieciņi mūsu skatlogos un mani glāsti. Es ar nolūku pieminu sevi pēdējā vietā, jo nezinu, kāda bija mana cena Biržitas vērtību hierarhijā. Taču tas viss kopumā nespēja aptumšot viņas skatiena skaidrību. Kāds tur varēja būt salīdzinājums; no vienas puses šī franču paradīze, bet no otras — vācu nākotnes izredzes. Tur taču kaut kāds kaut kādu zinātņu doktors agrāk vai vēlāk viņai piedāvās roku un sirdi.
Divdesmit astotais augusts iekrita svētdienā, un Biržita, nepiederēdama pie tām sievietēm, kuras atliek sapošanos uz pēdējo brīdi, jau laikus sāka kravāt savas mantas. Taču tad atgadījās kas neparedzēts — izrādījās, ka viņai nepietiek čemodānu, lai tajos sakrautu visus manis sadāvinātos nieciņus. Bet svētdienās un pirmdienās veikali slēgti. Tātad vajadzēs gaidīt līdz otrdienai, tas ir, līdz «pēdējam brīdim», lai nopirktu vēl Vienu ceļasomu, bet tas jau bija tīrais ārprāts.
Es paglābu Biržitu no šīm šausmām, piedāvādams viņai vienu no saviem čemodāniem. Un pēc viņas neatlaidīga lūguma es uz ietinamā papīra driskas, kura man pagadījās pa rokai, uzrakstīju visus iepriekšējā vakarā restorānā apsolītos glāstus, ar kuriem viņa tiks nplalmota pēc atgriešanās Malvilas pilī. Paveicis šo darbu, es papīriņu pasniedzu Biržitai. Un, lai gan mana nikstījuma literārās kvalitātes bija visai vārgas, Birzila tekstu izlasīja ar mirdzošām acīm un piesārtušiem vaigiem, solīdamās pēc atgriešanās Vācijā to reizi nedēļa pirms nakts dusas pārlasīt gultā. Es viņai šā solījuma netiku prasījis. Asaru straumēm plūstot, vina to deva pati pēc savas ierosmes, bet tad papīrīti noslēpa starp citām Malvilas pilī izcīnītajām trofejām.
Uz Ziemsvētkiem Biržita nevarēja atbraukt, un es nemaz nebiju iedomājies, ka tas man tik ļoti varētu ķerties pie sirds. Tie jau tā kā tā nebija nekādi priecīgie svētki. Peisū, Kolēns un Meisonjē svētkus pavadīja savās ģimenēs, bet es paliku viens ar zirgiem. Turklāt Malvilas pili ziemā, neraugoties uz visām labierīcībām, ko es tur biju iekārtojis, nevarēja dēvēt par diezcik omulīgu mājokli. Lai gan kādam jaunam mīlas pārim, kuram pietiek-pašam sava siltuma, tās biezie mūri būtu likušies romantiski.
Par savu nelāgo omu es nevienam nebildu ne vārda, taču Menū tp bija manījusi un kādā sniegotā, saltā rītā savos garumgarajoSj pašas nodabā murminātajos prātojumos, kurus tagad, pēc tēvoča nāves, vajadzēja noklausīties man, ņēmās pārspriest manu vecpuiša dzīvi.
Visas izdevīgās iespējas es pats esot izniekojis! Galvenokārt tas sakāms par Aņesu. Menū vēl šorīt sastapusi viņu pie Adelaidas, jo Aņesa uz svētkiem atbraukusi ciemos pie vecākiem Malžakā, un, lai gan kur tas laiks, kopš viņa apprecējusies ar savu grāmatu tirgotāju Larokā, Aņesa jo sīki visu iztaujājusi par mani. Aņesa tik krietna meiča un lieti būtu man noderējusi. Bet galu galā tomēr nedrīkstot mest plinti krūmos. Bijis taču ne mazums ari citu izdevību. Un, raugi, arī tagadiņ Malžakā tik daudz ziedošu meiteņu. Ja vien es gribētu, tad, neraugoties uz saviem gadiem, vē! varētu izvēlēties pēc sirds patikas. Es taču esot iedzīvojies mantā, un paskats man arī nepavisam neesot smādējams, tālab būtu prātīgāk apņemt kādu no pašu zemes jauriāVām nekā sapiņķēties ar kādu tur vācieti. Biržitai darbā gan esot nags, tomēr vācieši nu reiz esot tādu ļaužu, ka tie uz vietas nevarot norimties. Tālab jau arī viņi pa trim lāgiem iebrukuši mūsu zemē. Ja arī pašu tautas meitietis nevarētu gluži stāties līdzās šai vācietei, tomēr jāpaturot prātā, ka laulība neesot vis tik daudz priekam kā bērnu radīšanai domāta. Kāda jēga teitan plēsties melnās miesās, ja nebūs, kam Malvilu atstāt.