Выбрать главу

—        Tāds es arī esmu. Man liekas, ka pie mums Mal­vilā viss iet kā pa diedziņu.

Izmezdams šo frāzi, es jūtu, cik niecīgā mērā tā at­bilst manam noskaņojumam, un tāpēc paša sacītais man šķiet smieklīgs.

—       Bet vai tev tomēr palaikam nenoskrien auksti šer­muļi pār kauliem? — Meisonjē jautā.

Es iesmejos.

—   Reizēm tā jau nu gan ir!

Arī Meisonjē pasmejas un piebilst:

—       Zini, ko tas man atgādina? Satraukumu pirms iz­laiduma eksāmeniem!

Es vēlreiz iesmejos un tad pavadu Meisonjē līdz vītņu kāpnēm, roku viņam uz pleca uzlicis. Meisonjē

aiziet, bet es atgriežos atpakaļ, lai paņemtu savu spring­fīldu un aizdarītu durvis.

Ārējā pagalmā mani sagaida Kolēns, Žakē un Ervē. Pēdējie divi vēl ar lāpstām. Kolēns ir ar tukšām rokām un turas mazliet nomaļus. Kopā ar abiem šiem mil­žiem viņš acīm redzami jūtas neērti sava sīkā auguma dēj.

—   Lāpstas prom nelieciet, — es saku. — Jums vēl būs kāds darbiņš. Tikai pagaidīsim Meisonjē.

Izdzirdējusi manu balsi, <no mājdzīvnieku novietnes iznāk Katī, vienā rokā turēdama skrāpi, otrā zirgu suku. Es zinū, ko Katī darījusi, — izmantodama to, ka Amarantai samesti tīri pakaiši, viņa sukājusi manu ķēvīti. Ar Amarantu gatavais negals — mūždien vi­ņai patīk izvārtīties, neraugoties uz to, vai steliņģis tīrs vai arī tajā sakrājušies mēsli. Falvina apsēdusies uz resna ērta celma pie ieejas alā, bet, mani ieraudzī­dama, pieceļas.

—  Sēdi vien, sēdi, Falvin. Tagad tava reize atpūsties.

—   Kas nu to dos, — viņa nosaka savādā ietiepībā, kas mani kaitina. — Vai tad man laika atpūtināt kaulus.

Veča paliek stāvam, taču ir tikpat bezdarbīga kā pirms brīža sēdot. Tomēr viņa klusē, tas nu gan tiesa. Tātad šārīta brāziens nav bijis gluži veltīgs.

Sāda izturēšanās aizdod dusmas arī Katī, jo vēl vai­rāk tāpēc, ka, pakaišus nesot, viņai vajadzējis — kā meitene izsakās — vienai rauties melnās miesās. Jū­tams, Katī ir noskaņota paknābāt savu vecmāmuļu, tā­pēc es iejaucos:

—   Vai tiki ar Amarantu galā?

—   Ar dievu uz pusēm! Kādu mēslu dvingu tur va­jadzēja sarīties — taisni briesmas! Nebija nekādas jē­gas šorīt iet zem dušas. Un vai tu domā, ka tas ir

S84 kāds vieglais darbs, ja pleco's siksnā karājas šauja­mais? (Pēdējo vārdu izrunādama, viņa nezkāpēc iesmejas.) Tāda negantniece — tā vien tīko kādu vistu nospert! Pie reizes varu ziņot, ka vienai atkal vakars! Jā, jā, viena vistiņa pagalam! Bet tad es gan tavai Amarantai tā sadevu, ka viņa ilgi to atcerēsies.

Gribu redzēt nelaimīgo upuri. Par laimi, tā ir veca klukste. Pasniedzu to Falvinai.

—   Ņem, Falvin, noplūc vistu, izķidā un aiznes Menū. Saņēmusi šo vieglo darbiņu, kas viņai pilnīgi pa kaulam, Falvina nomierinās.

Tātad mēs gaidām Meisonjē. Malvilas pilī turpinās ierastā dzīve. Žakē, kurš nav paradis nīkt dīkā, stāv rokas gar sāniem nolaidis un veras manī ar savām labsirdīgajām, skumji lūdzošajām un pieķērības pilna­jām suņa acīm. Ervē, eleganti atbalstījies uz vienas kājas, brauka savu pavedinošo ķīļbārdiņu un blenž uz Katī. Meitene gan uz viņu neskatās, bet daļēji puiša, daļēji manis dēļ visādi nopūlas izrādīt sava auguma kārdinošos apaļumus. Kolēns, pret mūri atspiedies, ar savu šķelmīgo vīpsnu no tālienes vēro šo ainu. Falvina atkal apsēdusies uz celma un tur vistu klēpī. Plūkt viņa to vēl nav sākusi, taču labs nākot ar gaidīšanu. Pagaidām viņa vēl tikai gatavojas.

—   Galu galā, tava Amaranta ir viens vienīgs niķu pūznis, — Katī saka, nepārtraukdama savu gorīšanos.

—   Viņa aušojas, vārtās mēslos, spārda vistas.

—   Varbūt tas tev nav svarīgi, bet neaizmirsti, ka Amaranta ir arī ļoti labs zirgs.

—  Nuja, tu jau viņu dievini! — Katī iecirtīgi nosaka.

—   Un viņa tevi tāpat! — Katī ieirgojas. — Bet vien­alga, gar steliņģa apakšu vajadzētu ierīkot režģus. Kāda jēga, ja mums mājās astoņi puisieši, bet nav ne­viena, kas vīžotu to izdarīt! — Katī smejas un ar acs kaktiņu iesāņus pašķielē uz Ervē.

Es lieliem soļiem dodos prom uz noliktavu galvenajā sargtornī, paņemu tur stieples rituli, knaibles un to visu pierakstu uz tāfeles Tomā zināšanai. To darīdams, es domāju par Katī un viņas ierosinājumu izmantot kaujā kavalēriju, tāpat arī par Meisonjē un viņa vēr­tīgo piezīmi attiecībā uz šaujamlūkām. Un pēkšņi es atskārstu, ka viss, ko mēs Malvilā pašlaik darām — un darām lielā steigā, jo vienīgi tā var mūs glābt —, patiesībā nozīmē tikai vienu — mēs mācāmies karot. Ir taču skaidrāks par skaidru, ka nekāda aizbildnieciska vara mūs vairs nepasargā. Vienīgais kārtības garants ir mūsu šautenes. Un ne tikai šautenes — arī pašu izmanība. Toreiz, pirms Lieldienām, mums bija vie­nas vienīgas rūpes — uzvarēt Malžakas mērijas vēlē­šanās, bet tagad mums cits pēc cita apgūstami pirmat­nējo cilšu nepielūdzamie karošanas likumi.

Nākdams ārā no noliktavas, es sastopu Meisonjē, kurš nes manu plakātu. Es to paņemu. Plakāts ir lie­lisks. Varētu pat teikt, māksliniecisks. Meisonjē papīra lapu uzlīmējis tā, ka tai apkārt kā ietvars šaurā slok­snē sniedzas saplākšņa malas. Kopā ar Meisonjē at­griezdamies ārējā pagalmā, es vēlreiz pārlasu aicinā­juma tekstu un pēkšņi sajūtu noskrienam tirpas pār kauliem. Bet tam nav nekādas nozīmes. Tas pāries.

Tikko esam pienākuši pie pārējiem, Katī jautā, kas uz plāksnes uzrakstīts, un es to pastiepju rokās, lai visi varētu izlasīt. Arī Kolēns panāk tuvāk.

—   Ko? Vai tad jūs esat abats? — iejautājas bezgala pārsteigtais Ervē, un mēs visi pasmaidām par viņa uzrunu «jūs».

—  Esmu ievēlēts par Malvilas abatu, tomēr vari mani uzrunāt ar «tu».

—   Lai notiek, — saka Ervē, atgūdams savu pašap­ziņu. — Tas ir labi, ka tu to esi uzrakstījis uz papīra, bandā ir puiši, uz kuriem aicinājums iedarbosies. Un tāpat esi pareizi darījis, izsludinādams Vilmēnu «ār­pus likuma». Sis maita visas savas nelietības izdau­dzina par likumīgām, dibinādamies uz savu kādreizējo dienesta pakāpi armijā.

Abas šīs piezīmes mani iepriecina. Tās apstiprina to, ko jau tiku nojautis: anarhiskajā juku laikā, kādā mēs dzīvojam, tomēr iedarbojas ne tikai tādi likumi, kuri dibinās uz spēku. Lai cik savādi tas arī būtu, liels svars vēl aizvien ir dienesta pakāpei, grādam, titulam, amatam. Vispārējā haosā cilvēkus pievelk jebkura no agrākās kārtības paliekām. Viņus apbur visniecīgākais likumības šķietums. Noraudams Vilmēnam —> kaut vai tikai uz papīra — virsnieka zīmotnes, esmu devis vi­ņam jūtamu triecienu.

—   Katī, tev vajadzēs pacelt aizvērtni un izlaist mūs laukā. Kamēr neesam atgriezušies, uzturies tepat vārtu torņa tuvumā. Bet tu, Falvin, brīdini Peisū, ka mēs esarn ārpusē. Peisū ar Morisu ir pagrabā.

— Vai tūlītās? — Falvina nepieceldamās apjautā­jas, neaizskarto vistu vēl aizvien klēpī turēdama.

—   Jā, tūlīt, — es strupi nosaku. — Un kusties vei­cīgāk.

Katī iesmejas un, savu smuidro augumu lokanajā vi­duklī izaicinoši salīgodama, noskatās uz vecmāmuļu, kura aizslāj, ļumēdama kā ķīselis.

Kad visi jau esam izgājuši uz ceļa, es paātrinu soli, lai mēs ar Meisonjē atrautos no pārējiem, un pusbalsī viņam dodu norādījumus. Runa ir par to, ka «Septiņu dižskābaržu» nokalnē turpat līdzās zemnīcai jāierīko individuāls ierakums vienam strēlniekam, no kura labi pārskatāmas būtu pieejas palisādei.

Meisonjē tam piekrīt. Viņam palīgā es norīkoju Ervē un Žakē, bet pats ar Kolēnu iegriežos meža takā. Eju pa priekšu un iesaku Kolēnam turēties cieši manās pē­dās — gadījumā ja uzduršos kādam no atsietajiem zariem, es nogriezīšos biezoknī, lai to nenorautu.