Nākamajos mēnešos es gan neapsievojos, taču atradu vismaz Sev draugu. Viņš bija divdesmit piecus gadus vecs, un sauca viņu Tomā Lekultrs. Es .sastapu viņu mežā netālu no «Septiņu dižskābaržu» fermas, kur Tomā, ģērbies zilos džinsos, kas ceļgalos bija notriepti ar zemi, tupēja līdzās milzīgam «Honda» firmas motociklam un ar viegliem vesera sitieniem pūlējās atskaldīt akmens šķembas. Es uzzināju, ka viņš raksta disertāciju par oļiem. Uzaicināju viņu apciemot mūs Malvilas pilī un pāris vai trīs reižu aizdevu tēvocim piederējušo Geigera skaitītāju. Kad uzzināju, ka Tomā nejūtas diezcik labi Larokā, kur viņš bija apmeties ģimeneŠ ļ»ānsijā, es viņam piedāvāju istabu Malvilas pilī Tomā manu piedāvājumu pieņēma, un kopš tā laika mēs vairs neesam šķīrušies. Jaunais cilvēks pievilka mani ar savu prāta asumu — lai gan viņa kaislība uz akmens šķembām man šķita visai neizprotama. Tāpat patika viņa rakstura tiešums. Acij tīkama šķita arī viņa āriene — Tomā bija ļoti izskatīgs, un, kas visinteresantākais, pats nemaz to neapjauta. Pareizi veidoti bija ne tikai viņa vaibsti, ari visai sejai piemita nopietnība, apskaidrotība un gandrīz pilnīgā nesatraucamība, kas raksturīga sengrieķu statujām.
Kad es tagad domāju par tām nedaudzajām laimīgās dzīves nedēļām, kuras mums vēl bija atlikušas, es izjūtu gandrīz vai kodīgu ironiju, atcerēdamies, ka iiiusu kādreizējās Kopas biedriem un man pašam toreiz par visaugstāko uzdevumu, viscildenāko mērķi, vissvarīgāko un nozīmīgāko pasākumu, kuram veltāmi visi spēki, šķita apņēmība gāzt Malžakas pilsētas (412 iedzīvotāji) valdi un pašiem iesēsties tās locekļu vietās. 0, mums nebija nekādu savtīgu apsvērumu! Mēs vadījāmies tikai no vispārības labuma!
Kad aprīlī tuvojās municipālo vēlēšanu diena, mčs dzīvojām kā drudzī. Piecpadsmitajā vai sešpadsmitajā, katrā ziņā tas bija svētdienas rītā, es uzaicināju opozīciju pie sevis renesanses stilā celtās dzīvojamās mājas lielajā zālē, jo skolotājam Polā kungam, kā viņš pats izteicās, likās neētiski sapulcēt mūs skolas telpās. !
Es tikko biju beidzis šo zāli apgādāt ar mēbelēm, un lepojos ar to. Gaidīdams savus draugus, es staigāju turp un atpakaļ, vērodams paveikto. Telpas vidū bija novietots astoņus metrus garš klostera galds, bet ap to visapkārt salikti ar gobelēnu audumu apvilkti divpadsmit augstatzveltņu krēsli. Pie sienas starp abiem sīkspraišļu logiem karājās visdažādākie senlaiku aukstie ieroči. Pie pretējās sienas stiepās vitrīna ar vēsturiskiem dokumentiem, bet tai abās pusēs bija novietotas
no «Dižrijām» atvestas Luija XV laika kumodes lauku stilā, kurām Meisonjē bija pielicis jaunas kājas un salabojis atvilktnes. Viņa sieva Matilde savukārt jo ellīgi bija tās nospodrinājusi, un tagad veco mēbeļu riekstkoka siltais, blāvais vizmojums patīkami izcēlās pret mūra sienu akmens zeltaino spīdumu. Mirdzēja arī Idona lielās akmens plāksnes, kuras Menū nule bija nomazgājusi. Neraugoties uz sauli, kuras stari sl/pi krita caur krāsainajām rūtīm, Menū apgalvoja, ka «gaisā šeit viežams drēgnums», un, nospriezdama, ka degoša uguns telpas iekārtojumu darīs vēl cienīgāku, abos monumentālajos, vienotram iepretim novietotajos kamīnos bija sakūrusi varenus sārtus.
Es palūdzu Menū iedarbināt ieejas torņa zvanu, tikko viņa izdzirdēs mūsu Kopas kādreizējo locekļu automašīnas apstājamies pie cietokšņa ārējā mūra iekārtotajā stāvvietā. Bet Momo sēdēja pie paceļamā tilta mehānismiem un vērīgi uzmanīja apkārtni, lai tiltu nolaistu, kolīdz parādīsies mani draugi.
Es negribu noliegt, ka visas šīs izrīcības bija stipri teatrālas, taču, galu galā, Malvilas pils nebija nekāda parastā celtne un arī manus draugus nevarēja uzskatīt par šādiem vai tādiem nenozīmīgiem ļautiņiem.
Tikko iedunējās torņa zvans, es metos laukā no zāles un, lēkdams pār diviem pakāpieniem uzreiz, uz skrēju mazajā tornī, kur Momo jau grieza vinčas. Ierīce darbojās nevainojami — labi ieeļļotās ķēdes, dobji žva dzēdamas, diženā gausumā laida lejup balsta kokus, pie kuriem divās citās ķēdēs bija iestiprināta tilta klātne. Vesela trīšu un atsvaru sistēma atviegloja tilta pacelšanu un palēnināja tā nolaišanu, bet Momo ar dziļu nopietnību sejā, trijos kūkumos sameties, saturēja vinčas kloķi, kā es viņam to biju mācījis, lai balsta koki liegi saskartos ar zemi.
Pa četrstūra novērojamo lodziņu es redzēju manus liis draugus rindiņā nākam pa pils ārējo, metrus piecdesmit plato pagalmu un nolūkojamies augšup uz mums. Arī viņi soļoja lēnām un ar cieņu, nesarunādamies, it kā mūsu izrādē iekļaudamies.
Vispār gaisā jaudās svinīgs gaidu noskaņojums, kuru vēl vairoja mūsu zirgi, vienlaidu rindā un vienādā augstumā izbāzdami galvas pāri steliņģu aizžogain un ar savām skaistajām, saprātīgajām acīm vērīgi nolūkodamies žvadzošajās ķēdēs iekārtajā dārdošajā tiltā.
Kad tilta klātne bija nogūlusies, es nokāpu lejā, lai saviem draugiem atdarītu vārtus, pareizāk sakot, gan (ikai durvtiņas vārtu atveres labējā pusē.
— Tā tik ir sagaidīšana! — iesaucās mazais Kolēns, smaidīdams ar augšup savilktiem lūpu kaktiņiem, un nolūkojās manī ar izsmējīgi šķelmīgām, ņiprām acīm.
Garais šķeista Peisū, seju platā smaidā sašķiebis, apbrīnoja varenās atbalsta sijas, resnās ķēdes un ar dzelzi apkaltos tilta dēļus. Bet Meisonjē nebilst ne vārda. Viņa skarbajā komunistu partijas biedra sirdī šādām aušībām nav vietas.
Peisū tūlīt sadomā uzkāpt mazajā četrstūra tornī, lai pats paceltu tiltu augšup, Viņš to dara briesmīgā, pilnīgi nevajadzīgā muskuļu sasprindzinājumā, līdz Kolons pusceļā atkaro vinčas kloķi un bez jebkādas piepūles pabeidz sākto darbu. Augšup uzcelto tiltu, protams, vajadzēja atkal nolaist, jo Polā kungs vēl nebija ieradies. Bet tad iejaucas Momo, sparīgi paziņodams: «Tievatēļ, vādziediesbrom!» (Dieva dēļ, vācieties prom!) un pārņem mašinēriju savā zināšanā. Meisonjē atnācis mums līdzi, taču mūsu izdarībās nepiedalās un nerunā arī ne vārda, jo viņam derdzas mūsu sajūsma par reakcionārā feodālisma arhitektūru.
Tikko esam apsēdušies zālē pie monumentālā galda» Peisū apvaicājas, kā klājas Biržitai, un interesējas, kad mēs atkal redzēsim brašo meiču. Lieldienās.
— Lieldienās? — Peisū novelk. — Tad nu gan nejauj viņai daudz jādelēt apkārt pa mežiem. Kolīdz viņu sastapšu, tūdaļ grābšu ciet. «Jaunkundz», es viņai jo laipni teikšu, «jūsu rumakam pakavs krīt nost». «Tas nevar būt,» izbrīnījusies viņa atbildēs un nokāps no zirga, Nudien. Bet, kolīdz šī būs zemē, es tūdaļ viņu — caps! — ciet un sūnās iekšā ar visiem stulmeņiem.
— Tikai piesargies, ka neuzdur kaut ko uz piešiem, — brīdina Kolēns.
Mēs visi smejamies. Pat Meisonjē pavīpsnā. Mēles trīšana ap Biržitu nav mums nekas jauns. Katru reizi, kad mēs sastopamies, Peisū atsāk savu balamutēšanos. Lai gan tagad viņš ir jau solīds zemturis pusmūža gados un ij nedomā uzlikt sievai ragus. Peisū uzskata, ka viņam jāpaliek uzticīgam tam priekšstatam, kāds mums par viņu izveidojies, kad pulcējāmies savā Kopā. Un mēs par to esam viņam pateicīgi.
Kolīdz ierodas Polā kungs, kurš pēc manis kļuvis paf skolas direktoru, mēļošana izbeidzas un saruna ievirzās nopietnas sliedēs. Polā kungs tērpies melnā uzvalkā, vaigi viņam iekrituši, seja dzeltenīga, bet svārku atloka pogcaurumā iestiprinātas akadēmiķa palmas. Mes viņu sagoidam ar izsmalcinātu pieklājību, un tā ir droša pazīme, ka viņš pie mums nav savējais. Polā kunga pasvītroti skaudra izruna, kas ir krasā pretstatā mūsu dienvidrieluinniekii izloksnei, lai gan tajā jaušama centrālo apvidu dialekta ietekme, visus it kā mulsina, un viņa franču valoda mums šķiet nedzīva, sausa un bezkrāsaina. Turklāt mēs visi manām, ka Polā kungs, principā gan būdams ar mums vienis pratis, ierāvies kaut kādas noklusēšanas un divkosības