Visi atsietie zari ir neskarti. Tātad pretinieks nav atklājis uz Laroku vedošo meža taku. Es to biju gaidijis aiz iepriekš jau minētajiem iemesliem, taču patīkami pārliecināties, ka man bijusi taisnība.
Vēl jāizpilda otrs uzdevums, kura dēļ esam uz šejieni atnākuši. Kad mēs pēdējo reizi jāšus atgriezāmies no Larokas, es ievēroju, ka vienā no ceļa sašaurinājumiem starp kraujām nogāzēm abās tā pusēs slejas divi apogļojušies koku stumbri. Tagad es gribu starp abiem kokiem izvilkt līdzi paņemto stiepli un pie tās uzkarināt Vilmēna bandai adresēto aicinājumu. Nelaime tikai tā, ka, pat pa taku ejot, līdz turienei krietns ceļa gabals. Dzirdu sev aiz muguras Kolēnu tusnījam un elšam, un tikai tad atceros, ka iepriekšējo nakti viņš pavadījis zemnīcā tikp.at kā bez miega. Juzdams sirdsapziņa? pārmetumus, apstājos un pagriežos atpakaļ.
— Tu laikam esi drusku pārpūlējies?
— Uz to pusi jau nu būtu gan.
— Vai spēsi vēl kādu pusstundiņu izturēt? Tikko es būšu uzkarinājis plakātu, mēs varēsim atvilkt elpu.
— Neraizējies, — Kolēns saka, uzacis saraukdams un zodu uz priekšu pasliedams.
Lai gan Kolēnam ir vairāk nekā četrdesmit gadu, balamutēdamies viņš izskatās gluži bērnišķīgs. Taču es piesargos to viņam sacīt. Viņš augstu vērtē savu vīrišķību — varbūt gluži ne tik bramanīgā kārtā kā Peisū, taču patiesībā ne mazāk.
Laiks ir ļoti silts, un es nežēlīgi svīstu. Atpogāji! apkakli un atrotu krekla piedurknes. Laiku pa laikam pagriežos atpakaļ un saturu kādu koka zaru, lai tas neiecirstos Kolēnam sejā. Redzu, ka viņš ir pavisam bāls, acis viņam iekritušas, lūpas cieši sakniebtas. Kad beidzot esam galā, jūtos ļoti atvieglots.
Sākumā noeja no takas uz ceļa ir visumā lēzena, bet pēc pāris desmit metriem kļūst krauja un akmeņaina. Taču nogājiens sokas vēl samērā labi, lai gan vietumis jālaižas šļūkšus. Lielākās grūtības sāksies, kad vajadzēs rausties augšup. Nogāze otrā pusē ir tikpat stāva, un tas ceļu šajā vietā vērš drūmu. Tā vien liekas, ka abas kraujās krantis to it kā aizžņaudz.
Sļūciens lejup ir straujāks, nekā es butu vēlējies, un es spēcīgi atsitos pret ceļa apmali. Izvēris stiepli starp abiem saplāksnī izurbtajiem caurumiņiem, tās vienu galu piestiprinu pie apsvilušā koka stumbra, kas slejas ceļam šajā pusē, bet otru pēc tam piesiešu pie stumbeņa pretējā pusē. Kavēties es nedrīkstu. Kolēna gan neredzu, taču zinu, ka viņš paslēpies augšas pamežā un, šauteni gatavībā turēdams, nosedz mani no Larokas puses. Ja mums būtu darīšana tikai ar vienu cilvēku, šādu segumu varētu uzskatīt par diezgan drošu. Bet ja nu parādās vesela banda? Tad man klātos plāni, jo es atrodos pavisam klajā vietā, kur nav neviena krūmiņa, nevienas ieplakas līdz pat nākamajam ceļa likumam. Lai nokļūtu biežņā, man ienaidnieka acu priekšā vajadzētu rāpties metrus divdesmit pa gandrīz statenisku krauju kā ceļa vienā, tā otrā pusē.
Šautene karājas man siksnā uz muguras, tāpēc acumirklī es to nevarētu laist darbā, toties brīvas ir abas rokas, un, ar tām pieturēdamies, es atceļā, laiku pa laikam paslīdēdams, dažbrīd pat atpakaļ paveldamies, raušos augšup, lai gan — kā man pašam liekas — tikai bruņrupuča ātrumā.
Beidzot nokļuvis pašā krants virsotnē, es krūmos noslēpušos Kolēnu nekur nevaru ieraudzīt. Viņš mani, lez šaubām, redz, taču, bīdamies sacelt troksni, neuzdrošinās uzsaukt. Tad es pēkšņi izdzirdu pūces brēcienu. Pārsteigumā apstājos. Kopš N dienas mežā taču valdīja klusums: ne kukaiņu dūkšanas, ne putnu balsu. Atkal pavisam tuvu ievaidas pūce. Eju uz to pusi un paklūpu pāri Kolēna kājām.
— Ei, uzmanīgāk! Es tas esmu! — viņš pusbalsī uzsauc.
— Vai tu dzirdēji brēcam pūci?
— Tas biju es, — klusām iesmiedamies, saka Kolēns. — Es saucu tevi.
Un uzvaroši noklikšķina ieroča drošinātāju.
— Tu? Tas gan tev izdevās vareni! Es nešaubījos, ka tā ir pūce.
— Vai tad tu vairs neatceries, kā mēs Kopas laikos atdarinājām dzīvnieku balsis? Man tas padevās vislabāk.
Kolēns ar to lepojas vēl šobaltdien. Viņš bija lielisks visās izdarībās, kas neprasīja lielu spēku: loka šaušanā, sviešanā ar lingu, bumbas spēlē, burvju mākslinieka paņēmienos. Viņš lieliski prata žonglēt ar trim bumbiņām, no niedres stiebra izgriezt stabuli, uztaisīt no papes gabaliņa giljotīnu mušām, ar stiepli atdarīt slēdzeni, citus smīdinot, skolā uzrausties katedrā un no turienes novelties zemē.
Uzsmaidīju Kolēnam un teicu:
— Desmit minūtes atpūtai. Vari likties uz auss.
— Zini, Emanuel, par ko es domāju, tevi nosegdams? Seit ir lieliska vieta, lai ierīkotu slēpni, labāku pat iedomāties nav iespējams. Ja te paslēpjas četri vīri, pa divi katrā ceļa pusē, tad iespējams noslaucīt veselu bandu.
— Guli, guli, pēc tam varēsi nodarboties ar stratēģiju!
Lai Kolēns atrak aizmigtu, es paejos gabaliņu nostāk, bet, bīdamies viņu atkal pazaudēt, šoreiz pamežā atstāju zīmes. Iedams palūkojos atpakaļ uz Kolēnu. Izstiepies uz dažām pie zemes pieliektām papardēm un šauteni kā mīļotu sievieti apskāvis, viņš tūlīt apklust.
Ielūkojos pulkstenī un sāku staigāt — dažus soļus turp, dažus šurp. Kājās man puszābaki, un es eju pilnīgi bez trokšņa. Nogāze, uz kuras atrodamies, pavērsta pret ziemeļiem un pēc nesenajām lietus gāzēm viscaur noaugusi ar sūnu. Mani atkal pārsteidz lekni sakuplojušais pamežs. Taču šis sazēlums ir vienveidīgs. Redzams, nevaldāmi audzelīgās papardes nomāc savus kaimiņus. Klusums un dzīvu radījumu trūkums dara mani drūmu. Cik ļoti es priecātos par jebkuru tirneklīti, jebkuru no zariņa uz zariņu pārmestu zirnekļa tīkla pavedieniņu. Taču baidos, ka mēs nekad vairs neredzēsim kukaiņus, ja nu vienīgi tie ieviestos šeit no citiem, sprādzienā mazāk cietušiem apvidiem. Un kā ar putniem? Ja putni arī būs kaut kur paglābušies, bez kukaiņiem tie nevarēs izdzīvot. Gadsimta ceturkšņa laikā mežs atjaunosies, tomēr daba uz visiem laikiem paliks izkropļota.
Mitrā pameža smacīgajā klusumā, kur vēja pūsmā neiečabas ne lapiņa, nezkādēļ es jūtos bezgala vientulīgs, un mani pārņem pamestības sajūta. Ne tāpēc, ka rnums sagaidāma kauja. Es taču jau gluži labi. zinu, kā ir, kad aiz bailēm trīc kājas, šermuļi skrien pār muguru un dūša sašļūk papēžos. Nē, tas, ko es izjūtu pašreiz, ir daudz sliktāks. Uzmācas neizsakāmas baismas. Kolēns ir aizmidzis, bet bez viņa un bez citiem biedriem, tālu no Malvilas pils, es jūtos pavisam sīks un nevarīgs. Nožēlojama tukša čaula.
51 iztukšotlbas sajūta ir tik neizturama, ka es pa« modinu Kolēnu. Cik tas savtīgil Es to izdaru piecas minūtes pirms laika, ko pats biju noteicis. Kolēns paver acis, izstaipās un vispirms pamatīgi mani izlamā. Alga viena, lai saka, ko grib, bet jau pēc pirmajiem viņa vārdiem es atgūstos. Un atkal esmu tāds pats kā aizvien. Ar vecajām draudzības saitēm, ar ierasto atbildību, ar apziņu par atbildību, kādu biedri man uzlikuši, ar agrāko raksturu, kādu viņi man piedēvējuši. Es atkal it kā atgriežos savā agrākajā ādā, priecādamies, ka tāda man vispār ir.
— Varēji mani vēl netraucēt, — Kolēns žēlā balsī nosaka. — Es redzēju tik jauku sapni.
Kolēns vai deg aiz nepacietības man izstāstīt sapnī redzēto, taču es viņam pamāju klusēt. Mēs esam pārāk tuvu ceļam. Ieejam tālāk pamežā, bet, kad beidzot esam uz takas, Kolēns sapni jau aizmirsis un prātā viņam atkal ierastās, zemapziņā aizvien urdīgās domas. Vispār zīmīgi ir tas, ka pat briesmu brīžos mēs nekad pilnīgi neatbrīvojamies no ikdienas raizēm.