Uzacis uzrāvis viņš manī noskatās ar savu šķelmīgo vīpsnu.
— Vai Katī tevi maķenīt nelenc?
— Lenc jau gan.
, — Un tāpat Peisū?
— Vai tad tu arī to esi ievērojis?
— Un arī Ervē?
— Var jau būt.
Klusums.
— Eh, bet ko par visu to saka Tomā?
— Tomā saprot, ka Malvilā uz sešiem vīriešiem ir tikai divas sievietes.
— Un kas par to?
— Viņš sāk bažīties, vai darījis pareizi, apprecēdams Katī.
Pēc īsa klusuma brīža Kolēns atsāk:
— Ar ko, tavuprāt, izskaidrojams tas, ka pāri palicis tik maz sieviešu?
— Apkārtklaiņojošajās bandās tas ir pats par sevi saprotams. Vai nu barveži tās nepieņem, vai viņas pašas fiziski aiziet bojā. Ja pārtikas pārāk maz, tad vispirms ēd spēcīgākie.
— Bet pie mums līdzīgiem ļaudīm?
— Tu gribi sacīt — pie tādiem, kuri dzīvo uz vietas?
— Jā.
— Tur, manuprāt, cēlonis ir cits. Pirms sprādziena dienas astoņdesmit procentu jauno sieviešu bija pārcēlušās no laukiem uz pilsētu.
— Un tu domā, ka visas pilsētas iznīcinātas?
— Es to negribētu apgalvot. Taču līdz šim bandās, ar kurām esam saskārušies, bija laucinieki vien.
Klusums.
— Draņķīga padarīšana, — Kolēns sadrūmis beidzot nosaka. — Tomēr būtu labāk, ja ikviens vīrietis varētu dzivot tikai pats ar savu sievu.
Līdzīgi prātojumi, dziļāk padomājot, Mjetai nav visai glaimojoši. Nabaga meitene — atradies vēl viens, kuram viņas pakalpojumi jau sāk apnikt.
Es mainu sarunas tematu.
— Kolēn, es gribētu, lai tu šopēcpusdien pamatīgi izgulētos.
l<ā jau biju paredzējis, Kolēns uzmet lūpu.
— Un kāpēc tieši man pamatīgi jāizguļas? viņš, plecus izriesdams, noprasa.
Patiesi, kāpēc tieši viņam? Ne jau nu tāpēc, ka viņš augumā sīkāks.
Es nopietni paziņoju:
— Tāpēc, ka mūsu aizsardzības sistēmā es gribu tev uzticēt ļoti svarīgu uzdevumu.
— A-ā! — Kolēns atplaukst.
— Es gribētu, lai tu atrastos individuālajā ierakumā, ko Meisonjē pašreiz rok.
— Kas tad atradisies zemnīcā?
— Ervē un Moriss.
— Un es tupēšu ierakumā?
— Jā. Bet tas nozīmē, ka tev nakts jāpavada nomodā. Viņi abi pārmaiņus varēs nosnausties, bet tu aizmigt nedrīksti.
— Nomodā pavadāma nakts mani nebiedē, — Kolēns nevērīgi izmet un tūlīt painteresējas:
— Bet kādu ieroci tu man izsniegsi?
— Kara šauteni.
— A-ā! — viņš apmierināti nosaka. Un paceļ galvu, lai paskatītos uz mani. — Un viņiem abiem?
— Ervē ar Morisu?
— Jā.
— Viņiem bus pašiem savējas.
Klusums.
— Kāpēc gan mums visiem trim kara šautenes?
— Lai Vilmēna bandīti pēc skaņas nevarētu atšķirt jūsu šāvienus no savējiem, kad sāksiet kurt viņiem virsū.
Kolēns apstājas un blenž manī ar savu šķelmīgo vīpsnu.
— Pēc skaņas neatšķirs, toties sajutīs uz savas ādas. — Un piebilst: — Jā, galva uz pleciem tev gan ir.
— Tev tāpat.
— Ko? Man?
— Tūlīt es paskaidrošu. Neesmu tev vēl visu pateicis. Uz šonakti es tev iedošu ari savu binokli.
— A-ā! — Kolēns nopriecājas.
— Domāju, ka Vilmēns mums uzbruks, gaismai svistot, — es turpinu. — Paļaujos uz tevi, ka tu pirmais viņu pamanīsi un dosi man signālu.
— Ar elektrisko laterniņu?
— Nekādā ziņā. Tā tu atklātu savu atrašanās vietu.
— Kādā veidā tad?
Es noskatos uz viņu.
— Brēcot pūces balsī.
Kolēns savukārt paskatās uz mani, un viņa smaids ir tik starojošs un izskats tik vientiesīgi lepns, ka man drauga kļūst pat mazliet žēl, lai gan es šādu reakciju biju gaidījis. Ja vien tas būtu iespējams, es labprāt atdotu Kolēnam pusi no saviem liekajiem centimetriem, lai viņam par nepadevušos augumu nevajadzētu meklēt gandarījumu nezkādos sīkumos.
— Tu pirmīt ieminējies, ka man esot galva uz pleciem, — Kolēns pēc brīža ierunājas.
— Gribēju sacīt, ka jums abiem ar Kati galva labi strādā!
— Ko? Arī Katī būtu ko sagudrojusi?
— Redzi nu, tu tam lāgā negribi ticēt, jo, tavuprāt, viņa specializējusies tikai vienā virzienā.
Uz mirkli vīrietiskā divdomībā sasmaidāmies, un tad es turpinu:
— Ja Vilmēns atkāpsies, mēs jāšus dzīsimies viņam pakaļ — gan ne pa ceļu, bet pa meža taku, kuru nupat izstaigājām. Pirms viņa mēs nonāksim tajā vietā, kur izkarinājām savu plakātu. Un tur slēpnī sagaidīsim visu bandu.
— Doma par slēpni ir mana! — Kolēns lepni nosaka. — Bet ko tad īsti sagudrojusi Katī?
—Katī ierosināja izmantot zirgus, lai aizsteigtos Vilmēnam priekšā. Bet man ienāca prātā, ka šim nolūkam lieti noderīga būtu meža taka.
— Un tu tici, ka mēs Vilmēnam norausim galvu?
— Jā, tagad es tam ticu. Un vēl piebilstu:
— Manas vienīgās bažas ir tās, ka viņš varētu neatnākt.
XVII
Arī šonakt, tāpat kā iepriekšējā, es sardzē stāvēšu rītausmā. Ir tikai viena pārmaiņa: Evelīnai atļauju pārgulēt maa blakus, uz matrača, kas nolikts vārtu torņa virtuvē uz grīdas, un būt kopā ar mani arī pēdējās sardzes laikā.
Evelīnai ir divi uzdevumi. Līdzko es meitenei saspiedīšu plecu, viņai jāskrien pamodināt visus pārējos vārtu tornī, bet pēc tam steliņģos tūlīt jāapseglo Amaranta un abas baltās ķēves, lai mēs jebkuru mirkli varētu sākt vajāt Vilmēna bandu. Malabāru līdzi neņemsim, jo es baidos, ka viņš, atrazdamies kopā ar ķēvēm, varētu sākt zviegt un tādā veidā mūs atklāt.
Pienākumi tagad jau visiem sadalīti. Menū atradīsies pie paceļamā tilta grieztuves. Bet Falvina — pie pagrabā piesietajiem mājdzīvniekiem, lai viņas klātiene tos nomierinātu. Tādā visai izdevīgā kārtā mēs arī būsim pasargāti no viņas nemitīgās kladzināšanas,
Saujamlūkas sanumurētas virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem no viens līdz septiņi. Pie pirmās atradīsies Žakē. Pie otrās — Peisū. Pie trešās — Tomā. Pie ceturtās — es pats. Pie piektās — Meisonjē. Bet pie sestās un septītās — Mjeta un Katī. Divas pēdējās -ambrazOras pieejamas no vārtu torņa iekštelpām. Tā kā tās nosedz gudri izdomāts izcilnis, mūsu kareivēm iespējams šaut, nebaidoties, ka viņas varētu ķert atbildes šāvieni. Mēs visi esam vienis prātis, ka sievietes nedrīkstam pakļaut riskam, jo kolektīva nākotne atkarīga no viņām.
Ervē ar Morisu atrodas ārpus pils mūriem ierīkotajā nokalnes zemnīcā, bet Kolēns — individuālajā ierakumā. Tieši viņam ar šāvienu jādod signāls uguns atklāšanai, taču ne agrāk, līdz Vilmēns ar savu bandu būs pienācis pietiekami tuvu.
— Es paņemšu līdzi arī loku, — Kolēns paziņoja iepriekšējā vakarā.
— Ko tu iesāksi ar loku? Tev taču ir šautene!
— Nu, un kas par to? — Kolēns tiepās. — Vari uzskatīt, ka man ienākusi prātā vēl kāda laba viltība. Bandītiem jāiedzen pamatīgas bailes. Ne čiku ne grabu — un piepeši bulta tieši sirdī. Iedomājies, kas tas par izbīli! Un tikai pēc tam, bet ne agrāk, es viņiem kurināšu virsū no šautenes.