Kolēns bija tik lepns uz savu izdomu, ka es piekāpos. Vakarā mēs no pils mūra nolūkojāmies, kā viņš aiziet ar šauteni uz muguras, milzīgo loku atsaitē uzkabinājis. Meisonjē paraustīja plecus, bet Tomā bija pārskaities.
— Tu viņu pārmērīgi izlaid, — Tomā man pārmeta.
Naktī es guļu maz, bet rītausmā, kad pienākusi
mana kārta stāties sardzē, es apsēžos uz Meisonjē atnestā ķeblīša pie ceturtās šaujamlūkas un jūtu uzplūstam možuma vilni. Sava springfīlda stobru esmu nolicis uz apmales mūžsenajiem akmeņiem, bet laidi piespiedis gurnam. Vai nav dīvaini, ka es, divdesmitā gadsimta cilvēks, sēžu šeit, kur savā laikā nezcik reižu stāvējuši bruņās tērpti angļu karavīri vai hugenotu strēlnieki. Ja man blakus nebūtu Evelīna un tepat vārtu tornī negulētu uzticami biedri, tad nezvai es tik sīksti pieķertos šādai daždažādu nejaušību pilnai dzīvei. Nemitīga cīņa ar sirotāju bandām, notrulinoša garnizona ikdiena, nepieciešamība aizvien būt piesardzīgam — cik ilgi mums vēl būs jādzīvo šādā.trauksmē?
Evelīna sēž blakus uz sava iemīļotā mazā ķeblīša. Ar muguru viņa atbalstījusies pret manu kreiso kāju, galvu nolikusi man uz ceļgaliem. Meitene ir viegla kā spalviņa. Laiku pa laikam es ar kreiso roku noglāstu viņas kaklu un seju. Un tūlīt Evelīna ar delnu pieskaras manai rokai. Noruna mums ir stingra — nekādas vārdu pārmaiņas.
Es zinu, manas attiecības ar Evelīnu biedriem šķiet ērmotas, lai gan viņi atzīst par labu to, ka es tik pa-' cietīgi kopju meiteni, kad viņai uznāk lēkmes, rūpējos par viņas izglītošanu, lieku nodarboties ar vingrošanu. Ja es Evelīnu būtu padarījis par savu sievu, biedri droši vien mani nosodītu, taču tas viņiem būtu saprotamāk. Patiesību sakot, es pats arī sevi vairs lāgā neizprotu. Manas attiecības ar Evelīnu ir platoniskas, lai gan tās caurstrāvo jutekliski elementi. Es netiecos viņu iegūt, taču meitenes mazais augumiņš mani sajūsmina.. Tāpat viņas dzidrās acis un garie mati. Ja Evelīna kādu dienu kļūtu par daiļu jaunavu, tad es — ņemot vērā manu raksturu — laikam gan nenoturētos. Tomēr, liekas, tādā gadījumā es daudz zaudētu. Man simtreiz labāk patiktos, ja Evelīna saglabātos tāda, kāda viņa ir pašreiz, un mūsu attiecībās nekas nemainītos.
Šodien pēcpusdienā, kamēr es uz brīdi atlaidos snaudā, Evelīna «sakārtojusi» mana rakstāmgalda atvilktni un tur atradusi mazu smailu un asu duncīti, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis papīra griešanai.
Kad es pamostos, Evelīna lūdz, lai es duncīti atdodu viņai.
— Ko tu ar to darīsi?
— Pats labi zini.
Un es patiesi zinu. Man negribas, lai meitene to izteiktu balsī. Tāpēc es piekrītoši pamāju ar galvu.
Tūlīt Evelīna iesien auklu duncīša maksts aplī un piekar šo ieroci sev pie jostas. Vakarā visi Malvilas pils iemītnieki meitehes bruņojumu jokodamies cildina un pār to visādi pazobojas. Arī es Evelīnai apjautājos, vai dūcītis viņai varētu būt noderīgs, lai Vilmēnu «sodītu ar zobena asmeni». Es izliekos kopā ar citiem noticam, ka meitenei tā ir tikai bērnišķīga niekošanās. Taču patiesībā gluži labi atskārstu nopietno apņēmību, kas aiz visa tā slēpjas.
Nakts ir dzestra, un tās piķa melno tumsu tikai pamazītēm nomaina bāls gaismas svīdums. Caur ambrazūru mūra ,augšā maz kas saredzams. Tāpēc es galvenokārt «paļaujos uz dzirdi», kā mēdz izteikties militāri izglītotais Meisonjē. Tā kā putnu vairs nav, rītausmas ir dīvaini klusas. Mūs pametis pat Kra-kra. Es gaidu. Sie kareivīgie nelgas droši vien uzbruks. Vilmēns solījies to darīt, un tagad viņam savi draudi jāpierāda darbos. Turklāt viņš akli paļaujas uz savu tehniskā bruņojuma pārākumu, ko pārstāv novecojušās parauga bazuka.
Sāda tipa cilvēki pretīgi vēl ar to, ka vienmēr iepriekš pasakāms, kāda īsti ir viņu domu gaita. «Man pieder bazuka, tātad noteicējs būšu es.» Un viņa noteikšana ir tāda, ka mēs esam iznīcināmi. Esam taču nogalinājuši divus no viņa zeļļiem. Un par to Malvilas pilij jāsaņem sods.
Tomēr no tā nekas neiznāks. Dienas tecējumā man laiku pa laikam uzmācās bailes, bet tagad to vairs nav.
Mūsu plāns ir skaidrs. Un, ja neņem vērā atsevišķus mirkļus, ko varētu uzskatīt par vājiem iepriekšējo bažu recidīviem, esmu pavisam mierīgs. Gaidu, ka jebkuru mirkli atskanēs Kolēna pūces brēciens.
Es to gaidu, bet, kad brēciens atskan, tas mani tā pārsteidz, ka mirkli esmu tikpat kā paralizēts. Evelīna ar roku pieskaras man, un tikai tad es attopos, ka jāsaspiež viņas plecs. Tā arī izdaru, lai gan pats saprotu, cik tas ir smieklīgi, jo Evelīnai tā kā tā jau zināms, ka es to darīšu.
Meitene aizskrien, paķerdama līdzi savu ķeblīti, lai kāds steigā uz tā nepakluptu. Es nometos ceļos pie sava sēdekļa, atbalstu uz tā kreisās rokas elkoni un piespiežu šautenes laidi pie vaiga. Aiz muguras dzirdu ašu soļu dipoņu un, tā kā kļuvis jau krietni gaišāks, ar acs kaktiņu saredzu, ka biedri steidzas katrs pie viņam ierādītās šaujamlūkas. Tas viss norisinās pilnīgā klusurflā, taču ļoti ātri.
Pēc tam laiks sāk vilkties neizturami gausi. Vilmēns nesteidzas atklāt uguni pret palisādi, un, lai cik savādi tas arī izklausītos, es dusmojos uz Vilmēnu, ka viņš" vilcinās spēlēt to lomu, kādu es viņam savā scenārijā esmu paredzējis. Neatceros, ka būtu šajos mirkļos kaut ko teicis, taču Meisonjē vēlāk apgalvoja, ka es klusā balsī nepārtraukti esot murminājis: «Velns ar ārā, ko viņš tur var ķēpāties?»
Beidzot nodārd ilgi gaidītais sprādziens. Kaut kādā ziņā mēs visi jūtamies vīlušies, jo tas nav nemaz tik spēcīgs, kā bijām domājuši. Droši vien vīlies jūtas arī Vilmēns, jo bazukas šāviņš nav izārdījis palisādi, nav pat izrāvis vārtu abas puses no virām, tikai izsitis vidū pusotra metra platu robainu caurumu. Iedragāto vārtu augšējā un apakšējā daļa palikušas stingri stāvam savā vietā.
Kas notiks tālāk? Bija norunāts, ka es ar garu svilpienu došu signālu uguns atklāšanai. Es to neizdaru, taču mēs visi, mani ieskaitot, sākam šaut, jo katrs domājam, ka biedrs kaut ko pamanījis. Patiesībā neviens nekā nav redzējis, jo nebija, ko redzēt. Pretinieks vārtu robā neparādījās.
Saņemtie gūstekņi vēlāk visi vienā balsī liecināja, ka tajā mirklī, kad mēs sākuši šaut, Vilmēna ļaudis sagūluši metrus desmit lejāk, kur mūsu šāvieni nevienu nevarēja ķert, jo uzbrucējus nosedza klints atradze. Bandīti pēc bazukas šāviena bija skrējuši pie vārtos izlauztā roba, taču mūsu pāragri atklātā un pilnīgi bezmērķīgā uguns tos apturējusi. Ne jau tāpēc, ka uzbrucējiem būtu nodarīti zaudējumi, bet gan bailēs no mūsu lodēm un medību bišu skrotīm, kas plakšķēdamas bez apstājas cirtušās iedragātās palisādes dēļos, tā ka skaidas vien jukušas. Tad pretinieks nogūlies un arī sācis šaut, lai gan tā pati klints atradze, kas viņus pasargāja, uzbrucēju skatieniem noslēpa arī mūs. Un tā divas viena otrai iepretim nogūlušās armijas izverda negantu elles uguni pret neredzamiem mērķiem.
Beigās es attopos, kas noticis, un arī Meisonjē to saprot, jo viņš man saka:
— Sī nejēdzība jāizbeidz.
Es viņam pilnīgi piekrītu, bet, lai muļķīgajai šaudīšanai darītu galu, man vajadzīga svilpīte (tā pati savā laikā Peisū uzdāvinātā), taču es to nevaru atrast, kaut gan,' aiz satraukuma svīzdams, izvandu visas kabatas. Neraugoties uz izbīli, es pilnīgi apzinos, cik smieklīgs esmu. Virspavēlnieks vairs nespēj komandēt savu armiju, tāpēc ka nezin kur nobāzis signālsvilpi! Es būtu varējis vienkārši uzkliegt: «Pārtraukt uguni!» Komandu dzirdētu pat Mjeta un Katī, kas atrodas vārtu torņa iekšpuse. Taču ne — pats nezinu, kapec, bet šaja mirklī man liekas svarīgi, lai viss notiktu, kā nākas.