Beidzot dārgo relikviju atrodu. Un nekāda noslēpuma tur nav, jo tā visu laiku bijusi turpat, kur pats to tiku ielicis, — krekla krūšu kabatā. Pāris trīs īsi svilpieni ar dažu sekunžu atstarpi, un mūsu ieroči tūlīt apklust.
Mani svilpieni, liekas, izraisījuši atbalsi arī Vilmēna kareivīgajā dvēselē, jo es dzirdu viņu uzbrēcam saviem vīriem: «Uz ko jūs īsti šaujat, sasodītie stulbeņi?»
Tagad jau abās pusēs neganto šaudīšanos -nomainījis klusums. «Nāves klusums» — tas būtu par stipru teikts, jo nevienā pusē neviens nav cietis. Kaujas iesākums bija izvērties farsā, un abas armijas tagad sastingušas bezdarbībā. Mēs nejūtam nekādu vajadzību atstāt Malvilas pili, lai sameklētu ienaidnieku, bet uzbrucēji negrib tuvoties vārtos izdragātajam robam, kur tos.sagaidītu mūsu lodes.
Turpmākos notikumus pats savām acīm neredzēju, bet tos man pastāstīja ārpus pils mūriem noslēpušies puiši.
Ervē un Moriss sākumā bijuši pavisam izmisuši savā alā. Izvēloties vietu zemnīcai, pielaists nopietns misēklis. No tās gan labi redzami uz Malvilas ceļa parādījušies cilvēki, bet tikai tad, ja tie ir stāvus. Kolīdz nācējs nogulstas, tas vairs nav saskatāms ar zāles puduriem apaugušajā ceļa apmales nogāzē. Tāpēc Ervē un Moriss nevar šaut. Un, ja kāds no pretiniekiem arī pieceltos, viņi tomēr vilcinātos atklāt uguni, jo, pēc norunas, tas jādara Kolēnam, bet viņa šautene klusē.
Toties Kolēns ierakumā iekārtojies īsti labi. Tieši pretim slejas Malvilas pils mūri un labi pārskatāms ari ceļš, kurš ved augšup līdz palisādei. Tikpat labi
Kolēns saredz klints pakājē sagulušos uzbrucējus. Kad pēc mana svilpiena Vilmēns pieceļas un saviem vīriem uzkliedz: «Uz ko jūs īsti šaujat, sasodītie stulbeņi?» — Kolēns viņu pēc Ervē apraksta tūlīt pazīst (gaišs, gludi noskūts pauris).
Kolēnam ienāk prātā doma Vilmēnu nokniebt. Pati par sevi tā būtu gluži pareiza ideja, bet, kad Kolēns mums vēlāk pastāsta, kā viņš savu .apņemšanos izpildījis, mēs kļūstam vai mēmi aiz šausmām.
Un patiesi, Kolēns ij nedomā izmantot savu šauteni. «Bandītiem jāiedzen pamatīgas bailes. Ne čiku ne grabu — un piepeši bulta tieši sirdi.» Viņš nolemj šaut ar loku.
Taču Kolēns augumā ir mazs, ierakums šaurs, loks—liels. Kolēns saprot, ka šajā «žurku alā» viņam neizdosies uzvilkt stiegru. Bet tas jau nu sīkums dieva vaiga priekšā! Ar loku rokā viņš izraušas no ierakuma un aizlien trīs metrus tālāk līdz kādam resnam apdeguša kastaņkoka stumbram. Patvēries aiz tā, viņš ērtības dēļ pieceļas kājās un izslienas visā augumā! Jā, jā! Un tā vienā mierā rūpīgi nomērķē Vilmēnam mugurā.
Par nelaimi, Vilmēns pēdēja brīdī pagriežas, lai dotu kādu pavēli, tāpēc bulta, viņam tikai viegli pieskardamās, ieurbjas mugurā blakus tupošajam vīram, kurš laikam ir šāviņu pienesējs bazukai, jo viņam no rokām izslīd vairāki nelieli lādiņi, paripo gabaliņu pa slīpo nogāzi un tad apstājas. Ievainotais drausmīgi iekliedzas, izslienas stāvus (tagad viņš saredzams arī no zemnīcas) un, līkločus mezdams, laižas skriet pa šoseju, tajā pašā laikā drudžaini izlocīdams visu augumu, lai ar roku aizsniegtu un izrautu iestrēgušo bultu. Jau pēc nedaudz metriem viņš nokrīt uz vēdera, ar abām rokām krampjaini zemi kārpīdams.
Kolēnam izdevies izpildīt savu iebiedēšanas plānu, taču tikai daļēji. Vilmēns paguvis ievērot, no kurienes bulta izšauta. Viņš izkliedz kādu pavēli, un tūlīt divpadsmit šautenes, viņa paša ieroci ieskaitot, izspļauj uguns šalti uz kastaņkoka stumbru, aiz kura, zemei pieplacis, guļ Kolēns. Atbildēt uz šāvieniem viņš nespēj, jo šautene palikusi trīs metrus attālajā ierakumā, bet loku nevar izmantot tādēļ, ka guļus stāvoklī nav uzvelkama stiegra.
No mūra augšas es dzirdu sīvo apšaudīšanos, bet itin neko neredzu un nevaru pat izdibināt, kurš uz kuru šauj, jo ārpus pils izsūtītie puiši apbruņoti ar tāda "paša tipa šautenēm kā pretinieks. Uguns kauja starp mūsu trim un Vilmēna vīru divpadsmit šaute? nēm ir pārāk nevienlīdzīga, un es esmu ļoti uztraucies. Vilmēns sava skaitliskā pārsvara dēļ var manevrēt, lai mūsējos ielenktu, bet mēs savējiem nekā nevaram palīdzēt, jo iziet ārpus pils būtu tīrais neprāts.
Ervē un Moriss, kas atrodas zemnīcā, vēl aizvien ienaidnieku neredz. Tā kā viņi nav manījuši Kolēnu izlienam no ierakuma, puiši nevar izskaidrot arī to, kāpēc Vilmēns vērš tik sīvu uguni pret krūmāju, un tāpat nespēj saprast, kāpēc klusē Kolēna šautene: viņiem taču zināms — vismaz Ervē to zina noteikti, jo pats palīdzējis ierakumu iekārtot —, ka no turienes Malvilas ceļš labi pārskatāms.
Visnemierīgākais, protams, ir pats šā kaujas pavēr» siena vaininieks, jo skaidri saprot, ka viņam nav tikpat kā nekādu cerību glābt savu ādu. Aiz pārogļotā kastaņkoka stumbra, septiņdesmit metru attālumā no pretinieka viņš ir pilnīgi izolēts, tādēļ ka šautene palikusi ierakumā, bet atceļš uz turieni nogriezts. Viņš dzird kara šauteņu lodes ar spalgu plīkšķi iecērtamies koka stumbrā, no kura laiku pa laikam turpat viņam līdzās tās norauj pa mizas drīksnai. Taču viņš jau izlēmis, ko darīt, un tikai gaida uguni pierimstam, lai ielēktu savā ierakumā, kur atrodas pret žagaru saišķiem rūpīgi atslietā šautene. Apšaude tomēr neaprimst. Kad lodes nekapā stumbru, tās, spalgi spindzēdamas, ar drausmīgu precizitāti iecērtas zemē turpat pa labi vai pa kreisi. «Tā bija vienīgā reize manā mūžā,» vēlāk Kolēns atzinās, «kad es vēlējos sarauties vēl mazāks.»
Kā mums stāstīja saņemtie gūstekņi, Vilmēns pirmajā brīdī pēc tam, kad bulta bija ķērusi bazukas lādiņu pienesēju, ļoti nobijies, saprazdams., ka viņiem aizmugurē arī atrodas pretinieks. Bet, tā kā tas uz šāvieniem nav atbildējis, Vilmēns atskārtis, ka ienaidnieks ir neapbruņots, un nolēmis to izdabūt laukā no patvēruma aiz kastaņkoka. Viņš pavēlējis diviem veterāniem aizrāpties līdz piekalnei un apiet pretinieku no labās puses, kamēr četri no viņa labākajiem strēlniekiem to turējuši zem šauteņu uguns, neļaudami piecelties. Tikko veterāni parāpušies pāris metru, Vilmēns tomēr pārdomājis un pasaucis tos atpakaļ. «Pagaidiet,» viņš teicis «es pats samalšu šo zelli kotletēs,» — un piecēlies. Jādomā, Vilmēns ar šādu lētu gājienu gribējis veterānu acīs atjaunot savu iedragāto autoritāti, jo nevarēja būt vairs nekādu šaubu, ka Malvilas pils nebūs tik viegli ieņemama.
Vilmēns piecēlies, un, tā kā visi viņa vīri gulējuši, barveža augums uzreiz šķitis it kā varonīgāks. Droša un veiklā solī, ar pistoli aiz jostas, šauteni rokā turēdams, viņš aizlavījies pa nogāzi, lai tuvotos apdegušajam koka stumbram no sāniem. Daudz drosmes šādai izrīcībai nav vajadzīgs, jo Kolēns nespēj atšaudīties, bet no mums Vilmēnu pasargā klints atradze.
Ervē un Moriss līdz šim Vilmēnu nevarēja redzēt, tāpat kā pārējos viņa bandas vīrus. Bet, tikko Vilmēns pieceļas un dižodamies vingrā solī iziet uz nolaidenā ceļa, viņš abiem kļūst par labu mērķi. Ervē vēl aizvien gaida Kolēna signālu un tikai noskatās uz savu bijušo barvedi (vēlāk viņš mums lieliski atdarina tā brašo gaitu), bet Moriss, kura saltais naids ir daudz sīvāks, tūlīt ņem viņu uz grauda, ar šautenes stobru izseko bramanīgajam gājējam un, kad Vilmēns apstājas un piemet ieroci plecam, Moriss, uz pretinieka deniņiem notēmējis, izšauj.
Vilmēns sabrūk ar sašķaidītu galvaskausu. Viņu nošāvis jaunkareivis, kuru pats vēl pirms kāda mēneša apmācījis šaušanā no balsta. Pret apdegušo stumbru vērstā šauteņu uguns apklust, un Kolēns ielec sava ierakumā. Tur viņu gaida kara šautene. Drošā aizsega viņš atklāj uguni. Kolēns ir labs strēlnieks. Ātri un precīzi šaudams, viņš vienu pēc otra ar divām lodēm nogulda vēl divus Vilmēna vīrus.