Dažu sekunžu laikā stāvoklis ir krasi pārmainījies. 2ans Feiraks — vēlāk gūstekņi stāstīja, ka viņš nepavisam neesot bijis sajūsmināts par karagājienu pret Malvilas pili — dod atiešanas signālu. Tomēr pretinieks tikai atkāpjas, nevis bēg. Pret Kolēna ierakuma malu brāžas ložu šalts, piespiezdama viņu noliekt galvu. Kad Kolēns to atkal paceļ, ienaidnieks ir pazudis, paņemot līdzi bazuku, tās šāviņus un kritušo šautenes.
Kolēns izgrūž uzvarošu pūces brēcienu. Nekad šis putns man nebija sagādājis tādu prieku. Tagad es zinu, ka ienaidnieks ir prom un vismaz Kolēnam nekas ļauns nav noticis.
Es uzsaucu Tomā atvērt vārtus un pats pa kāpnēm brāžos no mūra lejā tik strauji, ka gandrīz vai pakritu un pēdējie pieci pakāpieni man jānolec. Ar smagu blīkšķi triecos pret zemi un tūlīt metos skriet uz zirgu novietni. Meisonjē joņo man nopakaļ. Pāri plecam es viņam uzsaucu:
— Tu ņem Meluzīni!
Skriedams es aizbīdu šautenes drošinātāju un uzmetu ieroci plecā. Evelīna jau izdzirdējusi manu balsi un iznāk no staļļa, vezdama sev līdzi Morgānu. Es satveru pie pavadas Amarantu, bet tā nemierīgi palecas sāņus. Apvaldu savu uztraukumu, noglaudu ķēvīti un mierīgā balsī pasaku viņai dažus vārdus. Tagad Amaranta vairs nekādas grūtības nesagādā, bet nonākusi pie sašķaidītajiem palisādes vārtiem, tos aposta, tad apstājas kā zemē iemieta, atsperas ar priekškājām un, krēpēm noplīvojot, uzmet galvu gaisā, kaklu spītīga lokā izliekdama. Acumirklī man nosvīst seja. Es taču pazīstu Amarantu un tās ietiepību!
Man par lielu pārsteigumu un atvieglinājumu, pietiek ar dažiem pavadas pierāvieniem un mēles šmakstu, lai ķēvīte nomierinātos. Bet, kad Amaranta iet tālāk, tai nepretodamās seko arī abas pārējās ķēves.
Tikko pagūstu uzmest acis četriem kritušajiem bandītiem un ievērot, ka pretinieks aiznesis sev līdzi viņu šautenes, kad parādās mūsu puiši, kuri bija atradušies zemnīcā un ierakumā turpat blakus. Viņi atskrien piesarkuši, aizelsušies, satraukti. Es viņus apskauju, taču sarunām un prieka apliecinājumiem pašreiz nav laika. Palīdzu Morisam uzrausties uz zirga Meisonjē aizmugurē, tāpat arī Ervē, kurš man liekas krietni smagāks un tāpēc jās uz viena zirga ar Kolēnu. Tajā pašā mirklī ieraugu, ka Kolēns sev kaklā uzkarinājis ne tikai šauteni, bet arī loku, kurš salīdzinājumā ar puiša sīko augumu izskatās milzīgi liels, jo sniedzas tālu pāri viņa galvai.
— Met nost loku! Mežā tas tevi tikai traucēs!
— Nē, nē! — aiz lepnuma piesarcis, attrauc Kolēns.
Kad es grasos kāpt zirgam mugurā, atceros, ka esm'u
aizmirsis valgus. Eh, atkal jāzaudē krietns brīdis, kamēr tie sameklēti!
— Evelīna, tu jāsi mums līdzi!
— Es?
— Jā. Tev būs japieskata zirgi.
Meitene ir tik pārsteigta, ka aiz prieka pārvēršas akmens tēlā. Es viņu satveru pie vidukļa un gandrīz sviešus uzsviežu Amarantai mugurā, bet pēc tam pats iesēžos seglos aiz Evelīnas. Kolīdz esam aizjājuši līdz meža takas sākumam, es pagriežos atpakaļ un, ar roku pret Amarantas muguru atbalstījies, klusā balsī brīdinu Kolēnu:
— Piesargi savu loku. Mēs laidīsim auļos.
— Neraizējies! — Kolēns atbild neparasti brašā uzvarētāja balsī.
Sajā brīdī es vēl nezinu, kāda loma Kolēnam bijusi nupat notikušajā kaujā, bet no viņa balss noprotu, ka nekāda niecīgā tā vis nav.
Amaranta jau divas dienas nebija izvesta izjādē. Tāpēc ķēvīte nav skubināma, tā pati deg nepacietībā izlocīt slaidās kājas. Ar saviem lieliem sajūtu zirga trauksmes brīnumaino sparu, un seju man apskalo spirdzinošā gaisa šalts. Manu roku saturētā Evelīna aiz sajūsmas vai pamirusi. Meitene zirgā sēž lieliski, viegli pie seglu loka turēdamās. Kad es pieliecos, lai izvairītos no kāda zara, zem mana svara viņa saplok uz priekšu, noņem rokas no segliem un atbalstās pret Amarantas kaklu. Ķēvītes plīvojošās krēpes ir gandrīz tikpat gaišas kā Evelīnas garie mati, kas aizvijas man gar kaklu. Nav neviena cita trokšņa — tikai pakavu dobjo klakstu ritms un zirga platās krūtežas pašķirto lapu šalkoņa, lokanajām atvasēm noslīdot gar kājām.
Aiz mums jau dobjāk dun pārējo zirgu pakavi, jo mugurā tiem smagākas nastas.
Morgāna un Meluzīne darbojas kā rūpīgi noskaņoti mehānismi. Bet Amaranta — tā ir uguns, asinis, tāles skurbums. Esmu ar viņu saplūdis nedalāmā vienībā, pats pārvērties zirgā, un Amarantas kustības ir arī manējās. Evelīna spalviņas vieglumā šūpojas tanī pašā rakstā. Uri mani apdvesmo nebijusi trauksmes, pilnestības un spēka izjūta. Es traucos, juzdams manām krūtīm piepjokam Evelīnas sīko augumiņu, es traucos pretim ienaidnieka iznīcināšanai, Malvilas pils drošības nosargāšanai, Larokas pakļaušanai. Šobrīd mani nespēj skart ne vecums, ne nāve. Es traucos. Un man gribas aiz līksmes uzgavilēt.
Pamanu, ka esmu aizsteidzies tālu priekšā pārējiem, un sāku bažīties, ka abas ķēvītes, neredzēdamas vairs Amarantu, varētu zviegt un tādējādi mūs nodot. Kādā pakalnā es pāreju uz rikšiem. Tas nemaz nav tik viegli, jo Amaranta ar savām vingrajām kājām labprāt vēl turpinātu šķaidīt čagano augsni. Pakalna virsotnē taka nogriežas taisnā leņķī sāņus, un es apstājos, lai nopakaļ auļojošie zirgi mūs nepazaudētu no acīm. Labajā pusē man pāri galvai slejas milzu papardes, un cauri to robotajām lapām tālu lejā es ieraugu Larokas ceļa palso lentu, bet uz tās pēkšņi no kāda līkuma kā sauja graudu ašā solī izbirst Vilmēna vīru bariņš. Jau saredzams, ka vairāki no tiem nes divas šautenes.
Kad Kolēns un Meisonjē mūs panāk, es viņiem dodu zīmi klusēt un ar roku norādu uz tuvojošos ienaidnieku. Elpu aizturējuši, mēs vairākas sekundes caur paparžu lapām vērojam vīrus, kurus grasāmies nogalināt.
Meisonjē ar Meluzīni piejāj cieši blakus Amarantai un, pieliekdamies man klāt, tikko dzirdamā balsī no« čukst:
— Viņu ir septiņi. Kur palicis astotais?
Tas ir tiesa. Es saskaitu, un arī man iznāk tikai septiņi.
— Droši vien atpalicis.
Es atkal palaižu Amarantu auļos, šoreiz gan visai mērenos. Tā jāju labu brīdi, jo biju ievērojis, ka abas pārējās ķēvītes nogurušas, turklāt trauksmes skurbums manī jau aprimis. Uzvarai nav vairs tā abstraktās sajūsmas reibinājuma, kas mani bija aizrāvis. Tagad tā parādās šo nabaga nogurušo vīru izskatā, kuri svīzdami un aizelsdamies velkas pa Larokas ceļu.
Ir sasnifegta mana pēdējā atzīme meža takas malā. Pamanu to brīdī, kad atsējums jau tiek izjaukts. Tā, šeit jānokāpj no zirgiem.
— Evelīna, vai redzi mazo klajumiņu? Tajā paliksi tu ar zirgiem.
— Ar visiem trim? Vai drīkst tiem sasiet pavadas kopā?
Noliedzoši papurinu galvu. Klāt jau arī abas pārējās ķēvītes. Jātnieki nokāpj no zirgiem, un es Kolēnam un Meisonjē parādu, kā zirgam uz kakla atsaitējama pavada, lai tas nesapītos.
— Vai abas ķēvītes atstāsi vaļā? — Meisonjē apjautājas.
— Tās nekur tālu no Amarantas neaizies, bet Evelīna turēs Amarantu pavadā. Kolēn, parādi puišiem, kā nokļūt pie ceļa.
Visi aiziet, bet es brīdi uzkavējos, lai Evelīnai paskaidrotu, kas darāms, ja Amaranta sāktu niķoties, — tādā gadījumā jākāpj tai mugurā un jāapjāj neliels līkums.
— Vai es, Emanuel, drīkstu tevi noskūpstīt?