Es pieliecos, bet tieši šajā mirklī — tas ir Amarantas iemīļotākais paņēmiens — ķēvīte ar galvu no muguras pagrūž mani. Es uzkrītu virsū Evelīnai, taču pagūstu vēl noturēties uz elkoņiem. Mēs abi esam tik saspringti, ka pat neiesmejamies. Es pieceļos. Arī Evelīna dara to pašu. Pavadu viņa nav vaļā palaidusi. Meitenes seja kļuvusi manāmi vecāka, un tajā viežams satraukums.
— Nenogalini viņus, Emanuel, — viņa klusā balsī saka. — Savā aicinājumā tu taču solies saudzēt viņu dzīvības.
— Paklausies, Evelīna, — es ierunājos, ar pūlēm apvaldīdams balsi. — Viņu ir astoņi vīri, turklāt labi apbruņoti. Ja es uzsaukšu, lai viņi padodas, tie var nepaklausīt un uzsākt kauju. Ja tā notiek, tad ļoti iespējams, ka no mums kāds tiek nonāvēts vai ievainots. Vai tu gribi, lai es ielaižos uz tādu risku?
Evelīna noliec galvu un neatbild. Es aizeju, meiteni nenoskūpstījis, bet pēc dažiem metriem pagriežos atpakaļ un pamāju viņai ar roku. Evelīna man tūlīt atbild. Maza un trausla viņa stāv meža klajumiņā starp lielajiem dzīvniekiem, no kuru mugurām ceļas garaiņi, ar mazo duncīti pie jostas, bet matos viņai zibsnī saules stars. Sī ainava ir tik miermīlīga, ka man, aizejot, lai komandētu sagaidāmo slaktiņu, uz brīdi sažņaudzas sirds.
Puiši mani gaida kraujas malā. Es paskaidroju, kā rīkoties. Saut tikai pēc mana signālā, ko došu ar garu svilpienu. Uguns pārtraukuma pavēle ir cits citam sekojoši trīs īsi svilpieni. Vēlreiz atgādinu mūsu spēku izvietojumu. Abi koki ar novilkto stiepli, pie kuras karājas aicinājums, atrodas apmēram ceļa taisnā posma vidū. Mēs ar Kolēnu ieņemsim pozīcijas metrus divdesmit pirms plakāta, Kolēns ceļa viņā pusē, bet es
šajā. Meisonjē un Ervē noslēpsies pārdesmit metru aiz plakāta, pirmajam paliekot šajā pusē, bet Erve — pārejot uz ceļa otru malu.
Ātri mēs ieņemam katrs savu vietu. Lamatas aizcērtas. Ce|a posms starp abām augstajām krantlm atrodas zem mūsu krustuguns. Pretiniekam atkāpšanās nogriezta. Tāpat tam nav iespējams izrauties uz priekšu.
Es un Kolēns, kuru no manis šķir tikai Larokas ceļš, varam sazināties ar zīmēm. Sakariem ar vairāk nekā četrdesmit metrus attālo Meisonjē esmu paturējis pie sevis Morisu, kurš vajadzības gadījumā aizskries pie viņa, bet Meisonjē savukārt rīkojumus nodos savam pāriniekam Ervē ce|a viņā pusē.
Mēs gaidām. Stiepli, kurā uzkarināts plakāts, neviens nav aizticis. Vilmēna vīri, kuriem droši vien nav bijis līdzi knaibļu, šorīt izgājuši cauri tai pa apakšu. Pēc dažām minūtēm viņi atkal būs klāt. Nav jūtama ne mazākā vēja pūsma. Nekustīgi saulē mirdzēdams, šķērsām pāri ceļam nokarājas plakāts. Ja man līdzi būtu binoklis, es varētu izlasīt paša izkrāsotos burtus. Prātā nāk Evelīna. Patiesi, apšaut Vilmēna vīrus kā trušus tieši zem tā paša plakāta, kurā esmu viņiem solījies saglabāt dzīvību, — tā ir rūgta ironija. Tomēr tieši Evelīna ir viens no iemesliem, kuru dēļ man tie jāiznīcina. Es taču nedrīkstu aizmirst, kas ar meiteni notiktu, ja viņiem izdotos ieņemt Malvilas pili.
Zeme, uz kuras guļu, vēl ir salta, bet galvu, plecus un rokas no augšas jau silda saule. Uz elkoņiem balstīdamies, Moriss izstiepies tepat blakus. Viņa paradums klusēt un nekustēties man patīk. Viņš nevienu ne ar ko neapgrūtina, pat ar savu klātieni ne. Pieliekuši. divus mazus krūmeļus, kuri mūs traucēja, mēs, neviena vārda nepārmīdami, guļam un gaidām. Mums pārre(izams ceļa posms kādu sešdesmit metru garumā starp abiem likumiem. Kolēnam tas pārskatāms garākā gabalā, tādēļ ka viņš atrodas uz otrā likuma hordas un pagriezies var pārskatīt vēl trīsdesmit metru garu posmu, kurš mums nosegts.
Pirmais troksnis, kuru es izdzirdu, izraisa manī izbrīnu. Tā ir dīvaina žņerkstoša skaņa un, liekas, nāk aizvien tuvāk. To nevarētu būt izraisījis neviens dzīvnieks, jo tā šķiet tīri mehāniska un atgādina akas ķēdes žvadzēšanu, nolaižot vai izvelkot spaini. Tikai pārtraukumi ir pārāk regulāri.
Uzmetu skatienu Morisam un izbrīnā saraucu uzacis. Moriss pieliecas man pie auss:
— Liekas, velosipēda ķēde?
Viņam taisnība. Un, mazliet padomājis, es sāku bažīties, vai tikai tas nav Bebelas velosipēds, ko viņš bija paslēpis kaut kur Malvilas pils tuvumā, bet kuru mēs nevīžojām sameklēt. Ja tā būtu, tad mēs esam izdarījuši lielu kļūdu un tūlīt mums vajadzēs par to samaksāt.
Kad lejā no pirmā līkuma iznirst vientuļš augums, man Morisam nekas nav jāvaicā, jo es šo cilvēku jau pazīstu pēc Ervē apraksta. Vīrs ar melnajām vienlaidu uzacīm pāri visai pierei ir Zans Feiraks. Kamēr braucējs grūtā piepūlē min pedāļus augšup pa stāvo ceļu, es pamanu bazukas stobru, ko viņš piesējis pie velosipēda rāmja. Smagajā braucienā pret kalnu viņš tikai logu Jogiem virzās uz priekšu. Nav izslēgts, ka viņam vajadzēs nokāpt no velosipēda un nākt kājām. Tātad pagaidām mums vēl laika diezgan.
Laika diezgan — bet kādam nolūkam? Seja man pārplūst ar sviedriem. Feiraks ir jaunais bandas barvedis. Turklāt, pēc Ervē vārdiem, viņš ir apņēmīgs un nežēlīgs cilvēks. Viņu nedrīkst atstāt dzīvu. Bet, ja es uz viņu šaušu, tas būs brīdinājums pārējiem bandas locekļiem, kuri kāda kilometra attālumā kājām nāk pa šoseju. Izdzirdot šāvienu, viņa vīri aizbēgs no ceļa pamežā un — kas to lai zina? — vēl uzies Evelīnu un mūsu zirgus. Vispār mežā iet zudumā priekšrocības, kādas mums ir šeit, slēpnī, — tur mums pieciem būtu jācīnās pret septiņiem bandas vīriem, un, kāds būtu iznākums, tas grūti pasakāms.
Kā jau es biju paredzējis, Feiraks, nonācis līdz plakātam, nokāpj no velosipēda un saliecies iziet pa stieples apakšu. Viņš ir drukna auguma, īsām kājām, plecīgs, ar drūmu un bargu seju. Viņu redzēdams, es ar šausmām atceros baismīgās slepkavības Kursežakas fermā. Taču citas izejas nav — neraugoties uz visiem Feiraka noziegumiem, neraugoties uz to, ka viņa rokās ir bazuka, viņš jāpalaiž garām neskarts. Barvedis bez bandas ir mazāk bīstams nekā seši vajāti vīri, kuri cīnās par savu dzīvību.
Tagad Feiraks ir tepat līdzās. Mūs šķir tikai kraujas augstums. Viņš uzkāpj uz Pužesa vecā velosipēda, un atkal atsākas apnicīgā, griezīgā ķēdes žņerkstēšana. Tūlīt Feiraks būs ceļa līkumā un es viņu pazaudēšu no acīm. Turu savu springfīldu sažņaugtās rokās. Uz ieroča laides lāse pēc lāses pil mani sviedri.
Feiraks nonācis jau ceļa līkumā un pazūd no mana redzes lauka. Bet tad viss norisinās tādā ātrumā, ka es neticu savām acīm. Ieraugu, ka ceļa otrā pusē Kolēns pieceļas visā augumā, gluži kā treniņos pastiepj kreiso kāju uz priekšu, pēc visiem likumiem uzvelk loka stiegru un rūpīgi notēmē. Nosvelpj bulta, un pussekundi vēlāk dzirdams kritiena blīkšķis. Es nekā neredzu, bet Kolēnam ceļa pagrieziens pārskatāms. Viņš no krūmiem priecīgi māj man ar rokām. Bet es stāvu ar pavērtu muti,"
Esmu gandrīz ar mieru apgalvot, ka Kolēns ir ģēnijs un ka man bijusi taisnība, piedodot viņam visas aušības, par ko Tomā ne reizi vien izsacījis pārmetumus. Pagaidām es vēl nezinu, ka Kolēns Malvilas pils mūru piekājē pametis ierakumu, tur atstādams arī šauteni, lai uzticētu savu dzīvību iemīļotajam lokam. Maigi izsakoties, mēs to varētu nosaukt par aplamu izrīcību. Tomēr arī vēlāk, kad es visu uzzināju, mana cieņa pret loku, kas bija radusies «Dīķu» ekspedīcijas laikā, tomēr palika nesatricināta, un es to joprojām uzskatīju par drošu un klusu, slēpnī jo sevišķi noderīgu ieroci.
Mazpamazām es nomierinos. Tātad astotais vīrs bijis Feiraks. Neviena atpalicēja, pretēji manām domām, nebija bijis. Feiraks drosmīgi brauca savu atkāpjošos vīru priekšgalā. Manuprāt, tālu no tiem atrauties viņš nevarēja, jo ceļā no Malvilas uz Laroku ir ne mazums stāvu kāpumu. Tātad manā rīcībā ir tikai nedaudz minūšu. Tomēr laiks velkas gausi. Guļu uz vēdera papardēs, Moriss turpat man blakus.