Beidzot viņi ir klāt. Viņi nāk izklaidus, pietvīkuši, nosvīduši, aizelsušies, puszābakiem pret ceļa segumu klaudzot. Noskatos uz viņu laucinieciskajām sejām un sarkanajām rokām, vēroju viņu tūļīgo gaitu — apkaušanai lemti cilvēciņi visos karos kopš laika gala, arī pašreiz notiekošajā. Ja Peisū būtu šeit, viņam droši vien liklos, ka jāšauj pašam uz sevi.
Trīs vīri nāk pa priekšu, un, manuprāt, tie ir diezgan žirgti. Ar dažu metru atstarpi seko divi citi, bet attālāk jau gurdi čāpo pārējie. Saskaņā ar mūsu lēmumu, nāve lemta priekšgalā nākošajiem un nopakaļus palikušajiem. Visspēcīgākajiem un visvājākajiem.
Paceļu svilpi pie lūpām, bet vaigu piespiežu pie šautenes laides. Ar Kolēnu esam norunājuši, ka šausim pārmaiņus, lai abi netēmētu uz vienu un to pašu mērķi.
Es šaušu uz priekšgalā nākošajiem ceļa pretējā malā, un viņš rīkosies gluži tāpat, tādējādi mēs nosegsim katrs vienu ceļa pusi. Morisam ir brīva izvēle. Tālāk aiz mums noslēpušies Meisonjē un Ervē ceļu apšaudīs līdzīgā kārtā.
Es nogaidu, kamēr grupas pirmie vīri pagājuši jau garām plakātam. Kad to sasnieguši abi vidējie, es dodu garu svilpes signālu un tūlīt arī izšauju. Šāvieni norīb gandrīz vienlaicīgi, saplūzdami kopējā detonācijā. Vienīgi Meisonjē karabīnes mazāk spēcīgais un sausākais blīkšķis drusku aizkavējas. Pieci vīri nokrīt. Viņi nenogāžas uzreiz, kā tas parasti redzams filmās par karu, bet saļimst lēnām, kā pagausinātos kadros. Divi vidējie, kas palikuši neskarti, nemaz nemēģina krist pie zemes, bet paliek stāvam, neapjēgdami, kas būtu darāms. Tikai pēc vairākām sekundēm viņi attopas pacelt rokas. Un ir jau arī laiks. Es signalizēju ar trim īsiem svilpieniem. Viss beidzies.
Pagriezies pret Morisu, es klusā balsī apjautājos:
— Kas ir šie divi zeļļi?
— Mazais plikpauris ar vēderiņu ir pavārs, vārdā Birs. Vājais — Zanē, Vilmēna raitnieks.
— Vai viņi ir rekrūši?
— Jā, abi divi.
Pats vēl nerādos, bet skaļā balsī uz ceļa stāvošajiem vīriem uzsaucu:
— Seit runā Emanuēls Kants, Malvilas abats. Bir, Zanē! Savāciet savu biedru šautenes un pieslieniet tās pie ceļmalas krants!
Abi gūstekņi ir jauni puiši. Viņi stāv drūmā neizpratnē, kā pārakmeņojušies, ar drebošām rokām, bāli, neraugoties uz iedegumu. Manu balsi izdzirdējuši, viņi satrūkstas un izslien galvas. Uz abām stāvajam nogāzēm, kas ietver ceļu, nepakustas ne lapiņa. Apmulsumā viņi skatās uz visām pusēm, uzmezdami acis pat manam plakātam, it kā balss nāktu no turienes. Kā gan es varētu būt šeit, ja nule vēl biju ielenkumā Malvilas pilī! Turklāt es viņus saucu vārdā!
Gausām kustībām, vilcinādamies viņi paklausa pavēlei. Daži nošautie uzkrituši virsū savām šautenēm — lai tās atbrīvotu, līķi jāpaveļ sāņus. Ievēroju, ka viņi to dara ļoti saudzīgi, izvairīdamies iekāpt satecējušajās asins paltīs. Kad kritušo šautenes savāktas, es atkal ar Irltn svilpieniem dodu signālu. Pēc tam pa nogāzi nošļūcu lejā uz ceļa. Moriss man tūlit seko. To pašu dara Kolēns un metrus četrdesmit tālāk arī Ervē un Meisonjē.
Strupā balsī pavēlu gūstekņiem salikt rokas aiz pakauša. Tie mirklī paklausa. Redzu, ka Meisonjē rūpīgi pārbauda visus piecus kritušos, lai pārliecinātos, vai tie patiešām ir miruši. Esmu viņam pateicīgs, jo es pats to būtu darījis ļoti nelabprāt. Neviens nesaka ne vārda. Lai gan es nepārtraukti svīstu, kājas man ir aukstas un notirpušas. Paejos dažus soļus pa ceļu. Taču nekur tālu. Visur asins paltis. Es noskatos uz tām un jūtu sāju, šķebinošu smaku. Uz ceļa zilgani bālā seguma asinis šķiet koši sarkanas. Taču es zinu", ka drīz vien tās sarecēdamas nomelnēs. Ir gan cilvēki neizprotami radījumi! Tik dārgās asinis agrākajā pasaulē tika iedalītas grupās, rūpīgi vāktas un uzkrātas, bet tajā pašā laikā ar tām nesaudzīgi slacīja zemi. Noskatos uz kritušajiem jaunekļiem. Viņi guļ asins peļķēs, taču tuvumā nav manāma neviena muša, neviens kukainītis. Izliets tik daudz koši sarkanas asins, bet nevienam — pat ne kukaiņiem — tā nav vajadzīga.
— Abata kungs, — pēkšņi ierunājas kalsenākais gūsteknis.
— Uzrunā iztiec bez šā «abata kunga»,
— Vai es drīkstu nolaist rokas? Atvainojiet, bet man tūlīt būs jāvemj.
— Ej vien, puis.
Grīļodamies viņš aizmeimuro sāņus, noslīgst uz ceļiem un ar abām rokām atbalstās pret zemi. Redzu viņa muguru krampjaini raustāmies, un mani pašu bezmaz sāk šķebināt. Sapurinos.
— Ervē, pievāc velosipēdu un bazuku. Un pārliecinies, vai Feiraks ir miris.
Pievēršos gūstekņiem, atļauju tiem nolaist rokas un apsēsties. Tas viņiem ļoti nepieciešams. Mazais plikpauris ar vēderiņu ir pavārs Birs. Viņam ir dzīvas, šķelmīgas melnas acis. Neveiklais tūļa, kuram bija sameties nelabi, ir Zanē. Viņi blenž manī ar māņticīgu cieņu.
Uzzinu no viņiem daudz jaunumu. Vakarrīt no saņemtā naža dūriena miris Armāns. Vilmēns tūlīt pēc ievākšanās pilī no turienes padzinis Zozefu, jo nav vēiejies, ka viņu apkalpo sieviete. Ēdienu gatavojis Birs, bet uz galda to pasniedzis Zanē. Gasels pēc Vilmēna ierašanās pili atstājis brīvprātīgi, jo bijis sašutis par Lanuaija nogalināšanu.
Negribu ticēt savām ausīm. Lieku gūstekņiem atkārtot šo ziņu. Bravo nabaga hermafrodītam! Kas to būtu domājis, ka viņš tik drosmīgs!
— Tas jau nenotika tikai nogalinātā miesnieka pēc vien, — Birs paskaidro. — Gasels neatzina arī citas «pārmērības».
— Pārmērības?
— Nuja, daždažādas varmācības, — Birs piebilst. — Tā viņš tās dēvēja.
Atgriežas Ervē, stumdams velosipēdu ar uzsieto bazuku. Melnās bārdiņas nenosegtā sejas daļa viņam bāla, vaibstos jaušams gurdenums. Pieslējis velosipēdu pie kraujas ceļmalā un atbrīvojies no liekās šautenes, viņš pienāk klāt.
— Feiraks nav miris, — Ervē nespodrā balsī saka. — Viņš ļoti mokās. Lūdza man ūdeni.
— Nu, un tad?
— Ko lai es daru?
Es noskatos uz Ervē.
— Tas taču pavisam vienkārši. Ar automobili aizbrauc uz Malžaku, no turienes piezvani uz slimnīcu, lai atsūta ātrās palīdzības mašīnu. Bet nākamo svētdien mēs ievainoto apciemosim un aiznesīsim viņam apelsīnus.
Jocīga lieta — lai gan esmu pārskaities, taču, izrunājot visus šos ar pagājību saistītos vārdus, es jūtu, ka man uzmācas skumjas.
Ervē noliec galvu un ar kurpes purnu sāk švīkāt ceļa asfaltu.
Mums pienāk klāt Moriss.
— Es to izdarīšu, — viņš saka, nolūkodamies manī ar savām puspievērtajām spoži melnajām acīm. Redzams, Moriss neko nav aizmirsis. Ne savu draugu Renē, ne Kursežakas fermu.
— Nē, nē, es pats, — it kā atmozdamies saka Ervē.
Viņš noņem šauteni, kas karājas siksnā uz pleca, un
aiziet platiem, aizvien stingrākiem soļiem. Es labi saprotu, kas noticis: Feiraks palūdza viņam ūdeni. Un kopš šā brīža iedarbojās cilvēciskā dzīvnieka instinkts. Feiraks kļuva tabu.
Pievēršos atkal gūstekņiem.
— Precizēsim vēlreiz. Tātad Armāns ir miris, Zozefa padzīta, Gasels aizgājis pats. Bet kurš no agrākajiem iedzīvotājiem palicis pilī?
— Filbērs taču, — Birs paskaidro.
— Un Filbērs ēda pie viena galda ar Vilmēnu?