Выбрать главу

—   Nuja.

—    Neraugoties uz to, ka Lanuaijs nogalināts? Ne­raugoties uz «pārmērībām»? Saki, Zanē, tu taču apkal­poji pie galda …

—     Filbērs sēdēja pie galda starp Vilmēnu un Bebelu, — Zanē paskaidro, — un viss, ko es varu sacīt. Ir tas, ka viņš bija viens no pirmajiem ēšanā, dzeršanā un visādās līksmēs.

—   Viņš uzdzīvoja?

—    Jā, jo sevišķi ar Vilmēnu. Abi divi bija lielos draugos.

Tagad stāvoklis Larokā man jau rādījās pavisam citā gaismā. Un ne tikai man. Redzu, cik vērīgi ieklau­sās Kolēns, un arī Meisonjē seja ir pavisam sadrūmusi.

—    Paklausies, Zanē, es tev uzdošu joti svarīgu jau­tājumu. Atbildi man tikai tīru patiesību. Un nekādā ziņā itin neko nepārspīlē.

—   Es klausos.

—    Kā tu domā — vai Filbērs uzkūdīja Vilmēnu uz­brukt Malvilas pilij?

—    Nuja, tas jau skaidrs kā diena! — Zanē nevilci­nādamies atbild. — Es pats to savām ausīm tiku dzir­dējis.

—   Piemēram?

—    Viņš aizvien klāstīja, ka Malvilas pils neesot ne­kāds spēcīgais cietoksnis, bet bagātību tur bez sava gala.

«Bez sava gala» — tas ir labi sacīts. Filbēram no uzbrukuma Malvilai būtu divējāds labums: viņš atbrī­votos no Vilmēna aizbildniecības Larokā un būtu iznī­cinājis mūs. Diemžēl Filbēra sadarbība ar Vilmēnu da­žādās noziedzībās grūti pierādāma, jo neviens no larokiešiem nebija piedalījies viņu kopējās dzīrēs.

Norīb šāviens, kurš liekas neparasti spalgs, taču tajā pašā laikā mani it ka atvieglo. Tādu pašu atvieglojuma sajūtu es redzu pavīdam Meisonjē, Kolēna, Morisa un pat šodienas gūstekņu sejās. Varbūt viņi jūtas lielākā drošībā tagad, kad pēdējais no Feirakiem ir miris?

Atgriežas Ervē. Rokā viņš nes jostu, pie kifras mak­stī piestiprināts revolveris.

—   Tas ir Vilmēna revolveris, — Birs saka. — Fei­raks to pievāca un tikai tad deva pavēli atkāpties.

Paņemu šā bandas vadoņa ieroci. Man nav nekādas patikas to nēsāt. Vaicājoši paskatos uz Meisonjē, bet redzu, ka arī viņš to nevēlas. Bet es gan zinu kādu, kuram šis ierocis sagādās lielu prieku.

—   Revolveris pienākas tev, Kolēn. Tu taču pieveici Feiraku.

Aiz satraukuma piesarcis, Kolēns ap savu tievo vi­dukli vīrišķīgi apjož siksnu ar revolveri. Pamanu, ka Moriss pavīpsnā un viņa acis šķelmīgi nodzirkstī. To­brīd es vēl nezināju, ka Vilmēnu nošāvis viņš. Vēlāk, kad to uzzināju, biju viņam pateicīgs par klusēšanu un piekāpību.

Tālāk es īsi izrīkoju:

—    Lai gūstekņi aprok kritušos un savāc munīciju. Es atgriezīšos Malvilā pēc pajūga. Kolēns nāks man līdzi, bet Meisonjē paliks uzraudzīt kritušo apbedīšanu.

Kolēnu negaidīdams, es raušos augšup pa nogāzi. Kolīdz mani nosedz pameža krūmājs, metos skriešus. Tūlīt jau klāt mazais klajumiņš. Evelīna ir tur, viņas galva tikko sniedzas līdz Amarantas pleciem. Meitenes acis nolūkojas manī ar tādu laimes mirdzumu, ka jūtos dziļi aizkustināts. Viņa metas manās skavās, un es cieši jo cieši viņu pieglaužu. Mēs nerunājam ne vārda. Taču abi saprotam, ka neviens no mums nepārdzīvotu otra nāvi.

Nobrīkšķ zari, nošalc lapas. Tas ir Kolēns. Es atrai­sos no meitenes rokām un saku: «Tu jāsi ar Morgānu.» Vēlreiz paskatos uz viņu un uzsmaidu. īsi, taču uezgala prieka pilni ir šie laimes mirkļi.

Uzlēcu seglos, atļaudams arī Evelīnai to paveikt pa­šas spēkiem. Viņai tas sokas apbrīnojami ātri un veik­smīgi. Lai vieglāk aizsniegtu kāpsli, meitene pat ne­meklē celmu, tāpat nenostāda zirgu pie kāda paugurīša, kā to dara Kolēns. Tiesa, viņš gan ir smagi ap­krāvies ar ieročiem — mugurā šautene un loks, pāri pleciem uzkarināts pašdarināts bultu maks, ap vidukli josta ar Vilmēna pistoli, kaklā binoklis, ko viņš «aiz­mirsis» man atdot. Tā kā mežs šeit saaudzis jo biezs, es sākumā jāju soļos, lai pasaudzētu Kolēna loku. Morgāna nāk tūlīt aiz manis, ar purnu gandrīz pieskarda­mās mana zirga krustiem. Taču Amaranta, kas tik ne­ganti nikna uz vistām, nekad nav spērusi citiem zir­giem. Lielākais, tā otram iekož plecā, lai parādītu savu pārākumu. Jūtu, ka Evelīna noskatās uz mani. Pa­griežos seglos atpakaļ un redzu viņas acīs jautājumu. Es saku:

— Divus mēs saņēmām gūstā.

Bet pēc tam laižu Amarantu auļos. Pils tuvumā no slēpņa priekšposteņa sardzē iznirst Peisū ar rūpju pilnu seju. Es viņam uzsaucu: «Mēs visi esam dzīvi un ve­seli!» Peisū aiz prieka ieaurojas un savicina gaisā pa­celto šauteni. Amaranta izbīstas un pacērtas sāņus. Morgāna dara to pašu, un arī Meluzīne palecas, izmez­dama no segliem Kolēnu, kurš paliek jāteniski ķēvī­tei uz kakla. Viņš turas, ar abām rokām krampjaini krēpēs ieķēries. Par laimi, Meluzīne, redzēdama abus pārējos zirgus apstājamies, arī pati apstājas. Tagad Kolēns var atrausties atpakaļ seglos, ko viņš dara visai komiskā kārtā — ar dibenu satausta seglu loku, tad paslej savu pakaļpusi augšup un atkrīt tajos. Mēs visi smejamies.

—   Garais mērkaķi! — Kolēns šķendējas. — Vai ta­gad redzi, ko tu bezmaz izdarīji?

—   Tad ta liela muiža! — Peisū iepleš muti platā smaidā. — Es domāju, ka tu esi labāks jātnieks!

Es smejos tā, ka man gribot negribot jānokāpj no zirga. Tie ir puiciski smiekli, un es jūtos pārcelts trīs­desmit gadu senā pagātnē; šo sajūtu vēl pastiprina Peisū, sākdams mani grūstīt un bukņīt kģ milzīgs dogs, kurš neapjauš pats sava spēka. Es sakliedzu uz viņu, jo šis pintiķis ar savām ķetnām man nodara sā­pes. Par laimi, no viņa maiguma uzplūdiem mani pa­glābj Katī un Mjeta, kuras atskrien uz ceļa.

—    Es pazinu tavus smieklus! — Katī iesaucas. — Jau uz pils mūra!

Un viņa mani apkampj. Tas notiek jau daudz mai­gāk, varētu pat teikt, samtaināk. Bet Mjetas skavas ir tikpat kā dūnu pēlis.

—  Manu nabaga Emanuel, — brīdi vēlāk saka Menū, ar savām sausajām lūpām manam vaigam pieskarda­mās. Viņa teica «nabaga», it kā es jau būtu miris. Žakē noskatās uz mani, neviena vārda nesacīdams un lāpstu no rokas neizlaizdams, — viņš pašlaik rok kapu četriem kritušajiem ienaidniekiem. Tomā šķietamā vien­aldzībā paziņo:

—   Kājavus es viņiem novilku. Noliktavā ierīkoju at­sevišķu apavu sekciju.

Falvina mirkst vienos asaru plūdos. Slapjums viņai plūst no visām malām — tikpat kā saules svelmē izku­suši tauki. Atcerēdamās manu iepriekšējā vakara uzkliedzienu, viņa neiedrošinās pienākt tuvāk. Laipni es pieeju Falvinai klāt un īsi viņu nomutēju — tik laimlgs es jūtos, ka esmu atkal Malvilas pilī, mūsu kolek­tīvā, mūsu ģimenes klēpī.

—     Seši pagalam un divi saņemti gūstā, — paziņo mazais Kolēns, kurš lieliem soļiem pienāk klāt, roku uz pistoles maksts turēdams.

-— Izstāsti mums visu, Emanuel! — Peisū skubina.

Jau prom iedams, es paceļu rokas pret debesīm.

—     Nav laika! Mēs tūlīt braucam prom. Arī tev jā­brauc līdzi, tāpat Tomā un Žakē. Kolēns paliks Malvi­las pilī un uzņemsies virsvadību. Vai jūs jau esat pa­ēduši? — es apjautājos, pievērsdamies Peisū.

—   Tā nu iznāca gan, — Peisū nosaka, it kā es viņam būtu izteicis pārmetumu.

—   Pareizi esat rīkojušies. Menū, sagatavo mums sep« tinas sviestmaizes.

—     Septiņas? Kāpēc septiņas? — jautā Menū, kas jau sabozusies.

—    Kolēnam, man, Ervē, Morisam, Meisonjē un abiem gūstekņiem. ' -

—    Gūstekņiem? — Menū kurn. — Un tu vēl gribi šo odžu dzimumu ēdināt?

Žakē nosarkst, kā aizvien, ja izdarīts kāds mājiens, kuru varētu attiecināt uz viņa pagātni.

—    Dari, kā es teicu. Žakē, aizjūdz Malabāru. Vairāk zirgu līdzi neņemsim, brauksim visi pajūgā. Evelīn, kopā ar Katī noseglo ķēvītes. Es iešu noskalot seju.