— Nuja.
— Neraugoties uz to, ka Lanuaijs nogalināts? Neraugoties uz «pārmērībām»? Saki, Zanē, tu taču apkalpoji pie galda …
— Filbērs sēdēja pie galda starp Vilmēnu un Bebelu, — Zanē paskaidro, — un viss, ko es varu sacīt. Ir tas, ka viņš bija viens no pirmajiem ēšanā, dzeršanā un visādās līksmēs.
— Viņš uzdzīvoja?
— Jā, jo sevišķi ar Vilmēnu. Abi divi bija lielos draugos.
Tagad stāvoklis Larokā man jau rādījās pavisam citā gaismā. Un ne tikai man. Redzu, cik vērīgi ieklausās Kolēns, un arī Meisonjē seja ir pavisam sadrūmusi.
— Paklausies, Zanē, es tev uzdošu joti svarīgu jautājumu. Atbildi man tikai tīru patiesību. Un nekādā ziņā itin neko nepārspīlē.
— Es klausos.
— Kā tu domā — vai Filbērs uzkūdīja Vilmēnu uzbrukt Malvilas pilij?
— Nuja, tas jau skaidrs kā diena! — Zanē nevilcinādamies atbild. — Es pats to savām ausīm tiku dzirdējis.
— Piemēram?
— Viņš aizvien klāstīja, ka Malvilas pils neesot nekāds spēcīgais cietoksnis, bet bagātību tur bez sava gala.
«Bez sava gala» — tas ir labi sacīts. Filbēram no uzbrukuma Malvilai būtu divējāds labums: viņš atbrīvotos no Vilmēna aizbildniecības Larokā un būtu iznīcinājis mūs. Diemžēl Filbēra sadarbība ar Vilmēnu dažādās noziedzībās grūti pierādāma, jo neviens no larokiešiem nebija piedalījies viņu kopējās dzīrēs.
Norīb šāviens, kurš liekas neparasti spalgs, taču tajā pašā laikā mani it ka atvieglo. Tādu pašu atvieglojuma sajūtu es redzu pavīdam Meisonjē, Kolēna, Morisa un pat šodienas gūstekņu sejās. Varbūt viņi jūtas lielākā drošībā tagad, kad pēdējais no Feirakiem ir miris?
Atgriežas Ervē. Rokā viņš nes jostu, pie kifras makstī piestiprināts revolveris.
— Tas ir Vilmēna revolveris, — Birs saka. — Feiraks to pievāca un tikai tad deva pavēli atkāpties.
Paņemu šā bandas vadoņa ieroci. Man nav nekādas patikas to nēsāt. Vaicājoši paskatos uz Meisonjē, bet redzu, ka arī viņš to nevēlas. Bet es gan zinu kādu, kuram šis ierocis sagādās lielu prieku.
— Revolveris pienākas tev, Kolēn. Tu taču pieveici Feiraku.
Aiz satraukuma piesarcis, Kolēns ap savu tievo vidukli vīrišķīgi apjož siksnu ar revolveri. Pamanu, ka Moriss pavīpsnā un viņa acis šķelmīgi nodzirkstī. Tobrīd es vēl nezināju, ka Vilmēnu nošāvis viņš. Vēlāk, kad to uzzināju, biju viņam pateicīgs par klusēšanu un piekāpību.
Tālāk es īsi izrīkoju:
— Lai gūstekņi aprok kritušos un savāc munīciju. Es atgriezīšos Malvilā pēc pajūga. Kolēns nāks man līdzi, bet Meisonjē paliks uzraudzīt kritušo apbedīšanu.
Kolēnu negaidīdams, es raušos augšup pa nogāzi. Kolīdz mani nosedz pameža krūmājs, metos skriešus. Tūlīt jau klāt mazais klajumiņš. Evelīna ir tur, viņas galva tikko sniedzas līdz Amarantas pleciem. Meitenes acis nolūkojas manī ar tādu laimes mirdzumu, ka jūtos dziļi aizkustināts. Viņa metas manās skavās, un es cieši jo cieši viņu pieglaužu. Mēs nerunājam ne vārda. Taču abi saprotam, ka neviens no mums nepārdzīvotu otra nāvi.
Nobrīkšķ zari, nošalc lapas. Tas ir Kolēns. Es atraisos no meitenes rokām un saku: «Tu jāsi ar Morgānu.» Vēlreiz paskatos uz viņu un uzsmaidu. īsi, taču uezgala prieka pilni ir šie laimes mirkļi.
Uzlēcu seglos, atļaudams arī Evelīnai to paveikt pašas spēkiem. Viņai tas sokas apbrīnojami ātri un veiksmīgi. Lai vieglāk aizsniegtu kāpsli, meitene pat nemeklē celmu, tāpat nenostāda zirgu pie kāda paugurīša, kā to dara Kolēns. Tiesa, viņš gan ir smagi apkrāvies ar ieročiem — mugurā šautene un loks, pāri pleciem uzkarināts pašdarināts bultu maks, ap vidukli josta ar Vilmēna pistoli, kaklā binoklis, ko viņš «aizmirsis» man atdot. Tā kā mežs šeit saaudzis jo biezs, es sākumā jāju soļos, lai pasaudzētu Kolēna loku. Morgāna nāk tūlīt aiz manis, ar purnu gandrīz pieskardamās mana zirga krustiem. Taču Amaranta, kas tik neganti nikna uz vistām, nekad nav spērusi citiem zirgiem. Lielākais, tā otram iekož plecā, lai parādītu savu pārākumu. Jūtu, ka Evelīna noskatās uz mani. Pagriežos seglos atpakaļ un redzu viņas acīs jautājumu. Es saku:
— Divus mēs saņēmām gūstā.
Bet pēc tam laižu Amarantu auļos. Pils tuvumā no slēpņa priekšposteņa sardzē iznirst Peisū ar rūpju pilnu seju. Es viņam uzsaucu: «Mēs visi esam dzīvi un veseli!» Peisū aiz prieka ieaurojas un savicina gaisā pacelto šauteni. Amaranta izbīstas un pacērtas sāņus. Morgāna dara to pašu, un arī Meluzīne palecas, izmezdama no segliem Kolēnu, kurš paliek jāteniski ķēvītei uz kakla. Viņš turas, ar abām rokām krampjaini krēpēs ieķēries. Par laimi, Meluzīne, redzēdama abus pārējos zirgus apstājamies, arī pati apstājas. Tagad Kolēns var atrausties atpakaļ seglos, ko viņš dara visai komiskā kārtā — ar dibenu satausta seglu loku, tad paslej savu pakaļpusi augšup un atkrīt tajos. Mēs visi smejamies.
— Garais mērkaķi! — Kolēns šķendējas. — Vai tagad redzi, ko tu bezmaz izdarīji?
— Tad ta liela muiža! — Peisū iepleš muti platā smaidā. — Es domāju, ka tu esi labāks jātnieks!
Es smejos tā, ka man gribot negribot jānokāpj no zirga. Tie ir puiciski smiekli, un es jūtos pārcelts trīsdesmit gadu senā pagātnē; šo sajūtu vēl pastiprina Peisū, sākdams mani grūstīt un bukņīt kģ milzīgs dogs, kurš neapjauš pats sava spēka. Es sakliedzu uz viņu, jo šis pintiķis ar savām ķetnām man nodara sāpes. Par laimi, no viņa maiguma uzplūdiem mani paglābj Katī un Mjeta, kuras atskrien uz ceļa.
— Es pazinu tavus smieklus! — Katī iesaucas. — Jau uz pils mūra!
Un viņa mani apkampj. Tas notiek jau daudz maigāk, varētu pat teikt, samtaināk. Bet Mjetas skavas ir tikpat kā dūnu pēlis.
— Manu nabaga Emanuel, — brīdi vēlāk saka Menū, ar savām sausajām lūpām manam vaigam pieskardamās. Viņa teica «nabaga», it kā es jau būtu miris. Žakē noskatās uz mani, neviena vārda nesacīdams un lāpstu no rokas neizlaizdams, — viņš pašlaik rok kapu četriem kritušajiem ienaidniekiem. Tomā šķietamā vienaldzībā paziņo:
— Kājavus es viņiem novilku. Noliktavā ierīkoju atsevišķu apavu sekciju.
Falvina mirkst vienos asaru plūdos. Slapjums viņai plūst no visām malām — tikpat kā saules svelmē izkusuši tauki. Atcerēdamās manu iepriekšējā vakara uzkliedzienu, viņa neiedrošinās pienākt tuvāk. Laipni es pieeju Falvinai klāt un īsi viņu nomutēju — tik laimlgs es jūtos, ka esmu atkal Malvilas pilī, mūsu kolektīvā, mūsu ģimenes klēpī.
— Seši pagalam un divi saņemti gūstā, — paziņo mazais Kolēns, kurš lieliem soļiem pienāk klāt, roku uz pistoles maksts turēdams.
-— Izstāsti mums visu, Emanuel! — Peisū skubina.
Jau prom iedams, es paceļu rokas pret debesīm.
— Nav laika! Mēs tūlīt braucam prom. Arī tev jābrauc līdzi, tāpat Tomā un Žakē. Kolēns paliks Malvilas pilī un uzņemsies virsvadību. Vai jūs jau esat paēduši? — es apjautājos, pievērsdamies Peisū.
— Tā nu iznāca gan, — Peisū nosaka, it kā es viņam būtu izteicis pārmetumu.
— Pareizi esat rīkojušies. Menū, sagatavo mums sep« tinas sviestmaizes.
— Septiņas? Kāpēc septiņas? — jautā Menū, kas jau sabozusies.
— Kolēnam, man, Ervē, Morisam, Meisonjē un abiem gūstekņiem. ' -
— Gūstekņiem? — Menū kurn. — Un tu vēl gribi šo odžu dzimumu ēdināt?
Žakē nosarkst, kā aizvien, ja izdarīts kāds mājiens, kuru varētu attiecināt uz viņa pagātni.
— Dari, kā es teicu. Žakē, aizjūdz Malabāru. Vairāk zirgu līdzi neņemsim, brauksim visi pajūgā. Evelīn, kopā ar Katī noseglo ķēvītes. Es iešu noskalot seju.